Susļikārijs jeb kāpēc mums vēl ir problēmas
Tēju dzerot ielīdu susļikārijā, a tur šāds texts:

//Sveiki. Lūdzu, nenosodiet mani, es negribu par šo runāt ne ar vienu savā dzīvē, jo ir šausmīgs kauns un bail.
Kopš pusaudžu gadiem laiku pa laikam ir negribētas jūtas pret savu dzimumu. Ignorēju tās, un lielākoties izdodas dzīvot normāli, bet ir brīži, kad ir ļoti, ļoti grūti. Ir draugs, attiecības, un ļoti baidos, ka viņš uzzinās, jo viņa skatījumā "tādi cilvēki" ir dēmonu apsēsti un ļauni. Negribu, ka izjūk atttiecības, tāpēc cenšos tikt ar to galā pati, lasu ārzemju forumus un grāmatas, lūdzos, meklēju visādas iespējas.
Gribu laikam kādu pieredzi un ieteikumus, vai zināt, kādus interneta resursus latviski, kādu (anonīmu) atbalsta grupu vai ko tādu. Ir brīži, kad ir ļoti vientuļi, gribas parunāt ar kādu, kas saprot.//

Par laimi susļikārijs ir gandrīz nosprādzis līdz ar to tur neuzradās ticīgie fanātiķi un neterorizēja šī teksta autoru.

Bet nu ko mēs redzam:

Cilvēks XXI gs kaunās no savas seksualitātes un akceptē ``draugu`` kurš gan acīmredzot ir galīgi kukū.

Nekārtība.