Par Lielpilsētām
Man patīk tā fiktīvā anonimitātes sajūta, patīk, ka nepazīstu katru un ikvienu, patīk izvēle un daudzslāņainība, patīk daudzie cilvēki, bet ne uzreiz. Esmu iemācījusies izvairīties no svešiniekiem, kuri grūžas virsū, bet tāpat viņiem tiks piedots. Lielas pilsētas ir kā kauss, no kura var smelt un dzert, kur tu neesi tu, bet arī esi. Man liekas, ka laukos es nosmaktu kā citi sakās smokam pilsētā, vietā, kur tu nekad nevari būt tikai persona Persona, bet tev vienmēr ir jābūt personai ar Vārdu. Lauki un Mazpilsētas nevar piedāvāt simtiem ieleju ar simtiem cilvēku, tur ir meži, kuri ir svarīgi, bet arī meži ar laiku sāks smacēt. Man radās iespēja pēc mēneša vienai pašai apmeklēt Lielu Lielpilsētu, es gribu ar to saplūst un saplūst ar to, mani gan baida mans topogrāfiskais stulbums, bet gan jau persona Persona tiks galā.