Man vajag vīru. Un sievu varbūt arī.
Ziņoju no kaujas lauka. Ūdens tiek remontēts, ir cerība, ka vakarpusē būs. Caurumu sienā neizsita, jo strādnieki no manis neatkarīgu iemeslu dēļ neieradās. Ātrākais, kad viņi varētu parādīties manās mājās, ir pēc pāris nedēļām. Pa tam lāgam man jādzīvo ar krāsni, no kuras jebkurā mirklī var sākt velties laukā nekontrolējami dūmu mutuļi, kas viens un divi piepilda visu māju. Pret dūmiem pagaidām līdz vienīgi logu un durvju vaļā turēšana, kā arī krāsns nekurināšana. Pa tam lāgam mašīnai nosprāga akumulators, un es netieku uz lidostu pateikt tētim atā pirms viņš dodas ceļā uz Izraēlu.
Vakarā pie manis atbrauks tēta brālis un nokārtos to akumulatora būšanu. Tēju dzerot, viņš noteikti man jautās, kāpēc es neprecos un nedzemdēju bērnus. Es apsveru iespēju pateikt godīgi, ka nedaru to tāpēc, ka neesmu pretējā dzimuma uz precībām noskaņotajiem eksemplāriem interesanta. Ka mana iespēja tikt pie vīra ir niecīga. Bet es, visticamāk, teikšu, ka gan jau viss būs labi. Tēta brālis grozīs galvu un teiks: "Šajā mājā vajag vīrieti. Vīrieti!"
Nevaru viņām nepiekrist. Derētu pat vairāki. Un vēl kāda izpalīdzīga sieva arī, kas varētu kaut reizi nedēļā izšrubēt grīdas, pavasarī sastādīt puķītes gar sētu un regulāri gatavot man siltas vakariņas.
Murminu pie sevis visādus lamuvārdus.

Paldies visiem, kas mani atbalstīja krāsns lietās.