par atvēzienu un smiltīm
Tā kā nekā dramatiski jauna man jums nav, ko piedāvāt, bet publika ierakstus prasa, tad lai iet veci, daļēji redzēti attēli no ziemassvētku laika, kad vēl ar hosteļa puikām bijām uz piekrasti nokātojuši.
Bijām pie dabas un ūdens.
Sieva pozē.
Visi pozē
Pirms līšanas alā vēl kopbilde ar kundzi. Te man mati vēl īsi.
Līdu alā. Mazais bolderings un saskrāpētas pēdas.
Bet ja visi lien, tad man arī jālien.
Līdu un lecu.
Lecu kā lēcējs parastais. Ne jau kā pustrakais Marsels no Korsikas.
Pēc tam viegls vollīts
Vollīts arī Jaunzēlandē ir vollīts, tikai tīkls te gan nav tīkls.
Eu, pastās, es sīkajiem skimbordu nofenderēju!
Tā, kā to lietu dara? Jāieskrienas un jāmet ūdenī?
Ups, čut ņe uz mutes!
/pēc desmit 'čut ņe uz mutes'/ "Ņiherā sebe, man sanāk!"
Un fotostāsta noslēgumā, ronis par visu šito tikai nosmīn.