šorīt man uzdāvināja ģeniālu, pēc atmiņas citētu dzejoli:

.......................................
.......................................
.......................................
.......................................
пока все это происходит,
жизнь уходит
(с) Борис Колымагин

bet es atklāju, ka lasīšana ir inde. daži gadījumi ir īpaši smagi. vienreiz ielēju rīta tēju un apsēdos palasīt no, šķiet, crescendo aizlienētos filipdika simulakrus pirms doties uz lekcijām, bet uz lekcijām neaizgāju un vispār nekur neaizgāju. ļoti līdzīgi gāja ar tīņu lubeni twilight un visiem tās atvasinājumiem, un pavisam traki ir ar toro "voldena jeb dzīve mežā" [grāmata, par ko iedomāties katru reizi, kad kāds atkal man mēģinās iestāstīt, ka man kaut ko vajag]. mana lasītgaume ir neizkopta, taču intensīva.