kad mazgadībā strādāju par pārdevēju, man bija kolēģe (viena no), mana vienaudze un tā. es viņai besīju neizsakāmi, turklāt ne bez iemesla.

pirmkārt, mēs saņēmām vienādi, bet viņa darīja vairāk (piemēram, stāvēja pie kases, ko es nedarīju nekad, lai gan teorētiski vajadzēja). otrkārt, es viņu regulāri pamanījos aizvainot, un tam, ka man nebija mērķa viņu aizvainot, nebija nekādas nozīmes. vienu reizi viņa sūkstījās, ka stājās un neiestājās kultakā, bet es iesaucos: ā, es tur mācos, baigais sūds! (es patiesībā gribēju viņu uzmundrināt). citu reizi viņa palika stāvoklī un staigāja ar milzu vēderu un kko runāja par bērnu lietu pirkšanu, uz ko es pārsteigta jautāju: tu jau domā par tādām lietām? viņa teica: tak 7. mēnesis jau, un es biju autā: kā, es domāju, ka tu vnk uzresnēji (mēs tur visi rijām kā cūkas aiz gara laika), bet es vnk domāju skaļi! trešo reizi es vaicāju viņai, ko viņa domā par citām reliģijām (viņa bija kkādā vefa sektā praktizējoša ķipa kristiete), un viņa reāli uzbrēca: kādas reliģijas? nav nekādu citu reliģiju, krišnaītismu izgudroja 20. gadsimta 60. gados!!!!

(atceros viņu tik labi, jo šis patterns manās attiecībās ar sievietēm atkārtojas visu mūžu, un vīriešiem esmu pateicīga par to, ka viņi uz mani pārsvarā neapvainojas).

bet stāsts tāds, ka vienu brīdi centos viņai iepatikties, un, kā vēsta popsiholoģijas guru, nav labāka veida, kā sakonektēt ar cilvēku, kā lūdzot viņam palīdzību. srsly, tas nestrādā. katru reizi viņa izskatījās tā, ka grasītos atštaukāt mani ar slapju lupatu vai vismaz ķert sirdstrieku. interesanti, no kurienes vispār nāk doma, ka parazītiski mēģinājumi izkalpināt cilvēku palīdz viņam tuvināties?