meklējot kardio, kas akūti neriebtos, šodien aizgāju uz body bike treniņu. pēc 15 minūtēm gribējās klusi piecelties un iet prom, pēc 25 pārņēma prieks, ka esam gandrīz pusē, pēc 30 iestājās laime pilnīga. šobrīd kustos ļoti lēni. un vēl zin kas, bieži vien ir sajūta, ka tevi kāds tirda, bet patiesībā neviens tevi netirda, tu tirdi pats sevi un rezultāts ne vienmēr ir iepriecinošs, karoče, šie enerģijas mutuļi pagaidām ir pieklusuši. nokausēti.
tad vēl kultūršoks. uz konkrēto kačalku eju jau divus gadus un pārsvarā apmeklēju grupu nodarbības, ko atkal jau pārsvarā apmeklē sievietes. visu šo laiku es jutos totālā vakuumā, bet tas ir ok, es eju tur svīst, nevis draudzēties. mazāk ok bija sajūta, ka tu tiec vērtēta, un vērtēta negatīvi. tas gan nebija bieži. uzrunāta es tiku vienu reizi (turklāt beibe pirmajās 10 minūtēs paspēja uz mani apvainoties, ja kāds atceras šo skumjo stāstu). šoreiz ar mani, ē, runāja. palīdzēja noregulēt trenažieri. deva padomus visas nodarbības laikā (noderīgus padomus, nevis vnk pļerkstēja). kur kultūršoks? dzimumproporcijā. 90% nodarbības apmeklētāju bija džeki.
bet nu viens jautājums, ko neriskēju prasīt draudzīgajiem cilvēkiem, bet ko labprāt prasu cibai - tas ir normāli, ka no riteņbraukšanas sāp peža? ar laiku pierod, vai arī visi braucēji staigā polsterētās apenēs un man nestāsta?