tātad izrunājos ar pasniedzēju [vienu no sakarīgākajām šajā programmā, ja nu kas].

viņa: nekad nevar zināt, kas dzīvē notiks, un jau rītdien mans diploms var izrādīties zelta vērts.
es: pēc šādas loģikas es varu arī gādāt zārku un/vai iesaistīties neskaitāmos tamborēšanas pulciņos. ak jā, vēl nevienu reizi man nav radusies vajadzība pat pēc iepriekšējā diploma [tas, protams, nav arguments, bet vērā ņemams fakts gan]. ak jā2, nemācos diplomam, tāpēc motivācijas pazušanu izjūtu, respektēju un akceptēju.

viņa: ja es aiziešu tagad, manu kritiku programmas trūkumu sakarā neviens neņems vērā, ķipa vienkārši nomīza.
es: skumji, ja manas sekmes nepierāda pretējo; tomēr, ja es sākšu satraukties, ko par mani padomās, es nonākšu pa taisno atpakaļ pamatskolā, abet negribas.

viņa: esmu iekrampējusies savā patīkamajā pasaulītē, bet cilvēks NEKAD NEVAR DZĪVOT TĀ, KĀ PATĪK, un agri vai vēlu es to sapratīšot.
es: man nešķiet, ka dzīvot tā, kā patīk būtu grēks vai nesasniedzams mērķis. turklāt pašnodarbinātība labi iemāca rūpēties par sevi pirmām kārtām, jo neviens un nekad to neizdarīs tavā vietā [pašatpūtinies, pašizklaidējies...].

viņa: tas ir slinkums un/vai infantilisms.
es: jā, protams. piemēram, es apmeklēju [bērnu!] izrādi "pasaka par gardeguni" ģetrūdes ielas teātrī, un man ļoti patika. savā laikā es biju pārāk slinka, lai sagrābtos kredītus, jo pēc tam ir jāpelna miļoni, lai tos atdotu. nu un?

viņa: tu vēl esi ļoti jauna, tas ir jaunības maksimālisms [jo enīvei noslēgt šo semestri kvalitatīvi vairs nav iespējams, tāpēc nedarīšu to].
es: pirmkārt, man ir 31 gads, un es neesmu ļoti jauna. esmu BALZAKA VECUMA SIEVIETE!!1 otrkārt, spožā doma "a davai visu dari tā, lai pēc tam pašai nebūtu kauns" mani piemeklēja relatīvi nesen, un nāca drīzāk no vecuma, nekā. tā paša iemesla dēļ arī nepīpēju un neriju hesburgerā.

viņa: cer, ka es pārdomāšu, bet ja tomēr ne, viņa lūgs visaugstāko sūtīt kādu pārbaudījumu, kas lauzīs manu egoismu un infantilismu.
es: ...