visnepatīkamākā ir sajūta, ka tūlīt, tūlīt izsprāgs ausis+ilgi nevarēju saprast, vai kāds nav izslēdzis radio vai arī mani beidzot sasniegušas tās slavenās apokaliptiskās skaņas around the globe, bet nē, tikai asiņu šalkoņa.

vakar bija sveču diena, kad pēc latviešu tautas ticējumiem meitām vajadzēja dzert alu, lai visu gadu būtu skaistas, un pat to es nevarēju!

pie ārsta atsēdēt kādu akūto vai neakūto stundu nevar, jo tad man aizsals tas mazums, ar ko vēl varu paelpot, ārstu saukt uz mājām nevajadzētu, jo bardaks ir kosmisks, bet ārste mani pagaidām vēl ļoti ciena [jo esmu tulkojusi doktoru hausu], un tam tā vajadzētu arī palikt, lai viņa arī turpmāk klausītu mani uz vārda.