Božena Chodunska

Apskatīju savu izmazgāto džinsu kolekciju (abas ar pusi bikses). Visām ir nogriezti gali. Es neapgrieztas un neuzlocītas bikses neesmu redzējusi, kopš 93. gada, kad Amērikā nopirku Guess pa lēto un vēl Petite, kur nekas nebij jāgriež.
Ja nav par ko paraudāt, davaj par šito.
Jo kam tu vispār tāds īskājains un zems deri. Varbūt vienīgi akadēmiskajā airēšanā vai tankā par stūrmani
Ā, un tās, kas skaitās puse, tās ir zemes rokamās bikses, kurām vēl taisni pirms pandēmijas izdila šekums, un es kā zinādama, kā zinādama sašuvu tur ielāpiņus ar šujmašīnu nevilšus izšūdama jaukas pentagrammas. Ja nu es nejauši vēl latīniski purpinot un ačgārni lamājoties esmu izsaukusi pandēmiju un vellu, lūdzu piedot.

Mazs gabaliņš bioloģiskās daudzveidības, es varu parādīt, kur mums rajončegā bebrukārkliņš aug. Pašā ielas malā, pie veca, sarūsējuša metāliska elektrības staba.

Jaunkundze būs cīši sagatavota pastāvīgai dzīvei savvaļā - māk iepirkties ķīniešu un poļu internetveikalos, ieliet mašīnā degvielu, izšmorēt vistu saldskābajā mērcē un pati uztaisīt sev kaut kādus tur varen smalkus nagus.
Nu pilnīgi pieaudzis cilvēks

Vakcinēšanās blakne ir maza temperatūriņa un gribēšana raudāt par visu ko.

Mātes dienā man ir 2 veidu auskari, ar ziliem kristāliņiem un ar vīna pudelēm.
Ar otrajiem varētu aiziet uz kādu AA sanāksmi.

Pateicoties pandēmijai esmu iemanījusies psšvaldības/valsts izsniegtos skolas tušonus pagatavot katru reizi citādi un ar visu sirdi un dvēsli. Mājas gaļēdāji laiku pa laikam jau interesējas, kad atkal būs tas Garšīgais Skolas Stūķis, un kas šoreiz būs klāt.
Jāsāk domāt pr meistarklasi.
Ar kaperiem vēl nav bijis. Apsveru, apsveru.

Izgājšreiz no indiešiem pasūtījām kebabus, un viņi bija sajaukuši mērces. Mums te daži neēd neko, kas ir balts un/ vai satur pienu. Šoreiz pierakstījām, ka tikai kečupu uz šīm vistām, lūdzu, lūdzu neko vairāk.
Dabūjām ar dubultu devu kečupa pilnīgi visu, arī kečupā peldošus falafeļus. :D

Indiešu pavārs 1: Neskopojies, šitiem baigi garšo kečups uzlej vēl tā kārtīgāk.
Indiešu pavārs 2: Ok, ieliksim vēl 2 trauciņus līdzi, lai jau ēd to kečupu, ja garšo.

Mazs solis cilvēcei, liels man. Gardēnija, kuru man uzdāvināja pirms gada, nav nokaltusi nafig, bet pat izspiedusi vienu ziedu.

Rajona Edo Suši blaknes ir milzīgs daudzums salvešu un milzīgs daudzums marinēta ingvera. Abi paliek pāri, kad suši apēsts.
Ko dara ar salvetēm, zinu, bet ko iesākt ar veselu burciņu laba ingvera?
(Mana iekšējā vecmāmiņa čukst - nu nemetīs taču ārā ēdienu).
Konkrēti mana vecmāmiņa tiešām nemeta ārā (karš, pēckarš), viņai no visa sanāca ēdams ēdiens. Ja ne citādi, tad vismaz mērce. Domāju, ko viņa būtu pasākusi ar ingveru.

Izvārīju nātru zupu. Izskatās pēc žļurgas. Un tā arī garšo. Nācās pielikt skābenes.
Vēl būs nātru-olu-loku pīrādziņi. Tas nav tā, kā izskatās. Vienkārši radiniece man bija salasījusi skaistas jaunās nātres. Nemetīs jau ārā.
Par nātrēm man ir stāsts, varbūt jau kādreiz esmu stāstījusi. Kad gaidīju Līzi, pirms kādiem gadiem 23 ap šo laiku, pāris mēnešus dzīvoju Vācijā, zaļajā Braunšveigas pilsētiņā. Viņiem tuvu pilsētas centram bija tāds kā krūmājs, paliela aizaugusi teritorija, kurai cauri tecēja upīte un bija izveidots gājēju un velosipēdistu celiņš. Tur auga skaistas, jo skaistas nātres.
Un tad man uznāca grūtnieces trakums pēc nātru zupas. Nebija gan tā, ka iepriekš katru pavasari būtu ēdusi nātru zupu. Bet pēkšņi man nātru zupa sāka rādīties sapņos.
Ņēmu šķēres un tašiņu un līdu krūmos pēc nātrēm. Garāmejošie vācieši drusku tā kā skatījās, bet domāju, ja kāds kaut ko jautās, teikšu, ka mani sauc Elīza, un man ir 11 brāļi gulbji.

Suņa dēļ esmu iepirkusi pārgājienu zābakus un drēbes, jo mums jāstaigā. Šodien maz nogājām, tikai septiņi ar pusi km. Bet labā brīvdienā varam noiet 15 - 20.
Būs taisnība tam kinologam kurš teica, ka sunim patiesībā dzīvoklī ir īstā vieta - viegli savācams, civilizēts kustonis. Režīms, kārtība.
Bijām aizbraukuši vasaras mājā pastrādāt. Tur nācās Sauraju siet pie ābeles, jo mums nav vērā ņemama žoga. Agrāk te vispār nevienam nebija žogu. Tikai dzīvžogi. Tā bija kaut kā pieņemts, varbūt pat bija tādi noteikumi, ka to vairs atceras. Un ko līdzētu žogs, ja kungs māk izlīst pa vārtapakšu? Samurajs jau nebēg, viņš neklaiņo, tikai aiziet līdz ielas galam iepazīties ar patīkamajiem kaimiņiem un apriet tos viņaprāt durikus, kas aiz drāšu žogiem. Un tad atrodas pēkšņi no nez kurienes ar zināmu pārteiguma izteiksmi purniņā. Jūs mani saucāt? Es jau tepat biju!
Vai, piemēram, izlec no kaimiņdārza ar kaut ko, kas neptīkami atgādina beigtu peli vai kurmi, zobos un sāk objektu rīt lieliem kumosiem. Viņa peļu diēta man liek pacelt vienu uzaci. Un otru nolaist. Domāju par uzpurni.

Ticējums! Ja divas dienas pēc kārtas pārkrāmē un padod zāģētājam dēļus, tad telefons vairs neatpazīst pirkstu nospiedumus nevienai no abām rokām!
Upd. Bet jāpriecājas tak, ka ir visi pirksti!
Vispār iesaku zāģēšanu tīmbildingā. Tur tiek veidota abpusēja uzticēšanās, pareizi jāpadod, stingri jātur, un ļoti, ļoti jātic, ka arī zāģis tiks noturēts un nenonāks, kur nevajag.

Samurajčiks mani savā kosmogonijā un panteonā ir ievietojis pašā augšā. Līdz ar to viņš mani māca būt par alfa kuci. Dzīvē es neesmu alfa kuce, un pat ne beta droši vien, bet ar Samurajčiku man jābūt par galveno, ja jau viņš tā grib. Iespējams, ka to es panācu tajā mūsu sadarbības brīdī, kad izmetu viņu no Svētā Krēsla, kas ir suņubrīva zona.
Un vēl -ja es nesmu galvenā, tad galvenais ir viņš. Kādam jau jātura rūpests par visu teritoriju!
Es agrāk teicu, ka suns nekad, nekad negulēs gultā. Jo nu tur netīras ķepas, blusas, vienkārši nepieņemami...Nesakiet nevienam, bet Samurajčiks dažreiz drīkst. (Bet ne uz palagiem un segām!) Viņš tad iedod buču, ieritinās man līkumiņā pie sāna un saritinās kamoliņā. Ilgi tur neguļ, jo laikam karsti. Aiziet uz savu gultu vai paklājiņu vai vienkārši kaut kur uz grīdas.
Dažreiz viņš grib nākt dīvānā nevis gulēt, bet ālēties un taisīt traci, bet tad tiek izmests no Olimpa par tādu nekaunību.
Pāris naktis viņš ir nācis kā tāds piecgdnieks uz vecāku gultu pagulēt (protams, uz palagiem un segām!), kad slikts sapnītis noredzējies, bet tad jāparāda, kur paša gultiņa un jāiedod lācītis, nē ne gluži lācītis, bet kožammanta, tad guļ tālāk savā migā.
Pēdējās dienas novēroju, ka čalis pasācis pieskatīt manas mantas. Šis nu gan ir tāds mazliet negaidīts pavērsiens. Es tā kā mēģinu teikt, paldies, bet es pati varu.
Jaunkundze vakar nesa man jaku, jo bija auksti, un Samurajčiks viņai uzrēja. Somu arī negrib dot. Šodien viņa pa jokam uzvilka manas čības. Kas tad sākās!
Jaunkundze laikam Samurajiņa panteonā nemaz neietilpst, jo lielākoties dzīvo aiz aizvērtām durvīm un viņai ir pašai savs Olimps, kur Samurajiņam nav brīv kāpt. Es jūtu, ka Samurajiņam ir vēl daudz pārsteigumu padomā. Pašlaik viņš guļ zem galda uz paklājiņa, uzlicis galvu uz manas slavenās čības.

Kā tad mums ar Samurajčiku iet?
Esam ļoti iemīļojuši viens otru. Ja neņem vērā neizmērojamo drosmi, Samurajčiks pēc maniem novērojumiem nav sasniedzis apcerīgu briedumu, kad novērtē saules staru rotāšanos kļavu lapās un klausās, kā zem zemes sarunājas sliekutēvi. Līdz haikām viņam tālu kā līdz Mēnesim. Man šķiet, ka mentāli Samurjčiks joprojām ir kucēnībā. Baksta ar paceltu ķepiņu citus suņus, dzenas pakaļ sažuvušai lapiņai. Katru reizi, kad ejam garām Poliklīnikai, viņam pa vienām trepītēm jāuzskrien augšā, jāpaskatās, vai automātiskās durvis veras, vai ne, un tad pa otrām trepītēm jānoskriem lejā. Puišelis ar visām puišeļu spēlītēm.
Mājās viņš seko man pa pēdām. Dažreiz ir neērti iet no vienas telpas uz otru, jo suns ar (manuprāt) pārmetumu purnā ceļas augšā un seko.
Protams, seko arī ikvienam, kurš mājās kaut ko ēd. Ja nu nokrīt kāds kumosiņš!
Mašīnā brauc labi, lielākoties sēž vai guļ un sēdekļa, bet dažreiz knosās un grib laizīt vadītāju, pa logu vēro, pamana un aprej citus suņus, tāpēc kādam viņš tomēr jāpietur, jāglauda un jāstāsta, cik tieši superīgs čalis viņš ir. Laikam jāpērk sprosts mašīnai.

Mums ir lieli sasniegumi - mežā Samurajčiks drīkst skriet bez pavadiņas. Un viņš skrien klāt uz Šurp!, kad viņu pasauc! Kvī! (Nu labi, man vienmēr ir līdzi arī garšīgie).
Dažreiz gadās, ka Šurp! izpildās ar zināmu kavēšanos, ja nu priekšā ir kads daudzsološs suns, kas būtu gatavs ar Samuraju uzspēlēt Suņu Kamolīti. Tas ir kad vāļā viens otru pa zemi un maigi kož ausī un citās ķermeņa daļās. Izskatās brutāli. Aizvakar mežā gadījās 3 reiz lielāka suņu meitene, kura izvāļāja mazo perdeli pa lapām un vēl piepresēja pie zemes, bet abi laimīgi, šķīrās bez aizvainojuma - paldies jaunkundz, par vakaru.
Lai neizklausītos tik saldi - Samurajčiks ārā ēd pilnīgi jebko, kam ir attāla līdzība ar ēdienu. Kaulus, zīlīšu speķa ādas, maizi. Mēs bijām laukos, un rīts iesākās ar beigtu, iesmirdušu pļavā atrastu peli uzkodā. Jo vairāk es centos atņemt, jo ātrāk pele tika rīta lejā.
Kā austere, nu jūs man saprot. Ļoti, ļoti ceru, ka pele nebija saindēta, jo vispār bija liktas ēsmas. Samurajs tagad ir uz novērošanu. Ar šo racēju - vācēju ieradumu es gan gribētu kaut ko pasākt.
Kā jau minēju, Samurajčiks ir ļoti drosmīgs. Un stiprs. Vakar naktī mēs abi uzgājām paskaitīt zvaigznes, un Samurajs izdzirdēja kaut ko, lapsu vai stirnu, un aizskrēja riedams. Pilnīgā tumsā un tālu, tāds maziņš un ruds. Bet es saucu, un viņš atgriezās, baltā krūteža spīdēja vien. Un teica, ka visus sliktos aizdzinis. Tāds man bruņenieks-samurajs, lūk.

Sapnī biju drēbju veikalā. Taustīju visu ar rokām un mērīju, mērīju, mērīju, pielaikoju un pirku. Viss bija košās krāsās, tā kā no Patmalnieces, tā kā no Desiqual. Bija arī pilnīgi trakas mantas, slēpošanas jakas ar sieviešu krūšu bildēm priekšā un tādām zaķa austiņām uz kapuces.
Vislabāk no pirkumiem atceros snovbordistu jakas un bikses, jocīgi, jo es snovbordu nemaz nemāku.

Es vairs neko nesaprotu. Visiem, kuri ēd gaļu, tas skolas tušons garšoja.
Nu tad jau būs labs tušons gadījies.

Izgatavoju stūķi no skolas konserviem, jo tie sāk krāties mazos tornīšos.
Šis galaprodukts tomēr nebūtu ierindojams pavārgrāmatas "Garšīgi un izskatīgi ēdieni" pirmajās lapaspusēs. Un es uzskatu, ka māku
šmorēt stūķus no tušoniem.
Bet dāvinātam tušonam zobos neskatās.

Tirdziņā ir nopērkamas neiedomājami dzeltenas un brīnišķīgas mimozas, tās bija neglītās, dzeltenās puķes, kuras, kā atceramies, bija rokās Margaritai, kad viņa Arbata ielās satika Meistaru, kad mīla izlēca no stūra un trāpīja kā slepkavas nazis...pārējo jūs zināt.
Es arī nopirku sev nelielu pušķi.
Lūk, mimozu laiks un iespēja katrai iet ielās satikt savus meistarus. Es gribētu satikt santehniķi un elektriķi. Arī iekšdarbu meistars būtu vajadzīgs.

Ceturtajā mūsu sadarbības nedēļā Samurajčikam iestājususies identitātes krīze.
Jefiņam parādījusies neremdināma ēdelība. Pirmajās Samuraja dienās viņš mēdza bļodiņā atstāt kādus kraukšķus nebaltai stundai, bet tagad tiek izēsts viss, es intereses pēc pabēru vēl, vai tad nu to arī ēdīs.
Jā, jā, izēd visu. Par spīti visām suņu ēdināšanas tabulām. Bērtu vēl, izēstu arī to.
Ārā viņš skraida kā maza ņipra vabole vai ezis, purniņš lejā pie zemes ošņājas, vienmēr gatavs paķert kādu putnubarības graudiņu, labi nogatavinātu kaulu vai citu delikatesi. No rīta sastrīdējāmies pr to, vai vajag ēst kaijas spalvu. Es uzskatu, ka nē. We agreed to disagree.
Šodien mežā bija izvārtījies beigtā pelē un kārtīgi paēdis, ko nu Dievs devis, proti kaut kādu dabasdraugu atstātus vistu kaulus. Bet es pati nebiju klāt, tāpēc varu tikai pikti purpināt par suņa maitāšanu un audzināšanas principu pārkāpšanu.
Vēl daži Samuraja sliktie darbi - šodien uzrūca Līzei un ķēra rokā, Līze tagad ir apvainojusies. Ā, un vēl Samurajs novilka no galda sviesta paku. Kad es viņu pieķēru ar sviestainu degunu un pilnu muti labuma, viņš gan paklausīja un aizgāja vietā (sazinkāpēc viņš zina Vietu bez īpašas mācīšanas), bet sejas izteiksme pauda, ka viņš nenožēlo neko.
Rīt mums nāks Suņu Vārdotājs vārdot Samuraju.
Visādi citādi jau Samurajčiks ir apburošs. Pastaigas laikā viņš interesējas par topogrāfiju gluži kā mans krustdēls Jndržiks, kad viņam bija kādi 5 gadi, - uzskrien pa visām iespējamajām trepītēm, kas ved uz lievenīšiem vai veikaliņiem, saslejas divkājās, lai ieskatītos pa durvju lodziņu frizētavā vai apavu darbnīcā.
Kad viņa iecienīti cilvēki aiziet, viņš sēro un ievelk savā migā Dārgā Aizgājēja čību.

Vadīt Samurajčiku pastaigā ir līdzīgi kā vadīt mašīnu. Nav vēlama vienlaicīga runāšana pa telefonu un/vai ēšana. Jo ir vajadzīgas abas rokas (kā skautam labiem darbiem).:D
Samurajčiks ir ārkārtīgi kustīgs, un pastaiga ar viņu ir apzinātības treniņš. Gaidi! Blakus! Fūkaka!
Es esmu kārtīgs pilsonis, un vācu Samurajčika kakas, bet jāsaka, ka ar kaku maisiņu vienā rokā es kļūstu mazāk izveicīga un vieglāk ievainojama, ja pretī nāk vēl kāds samurajčiks. Dažreiz kaku kuli nākas nest diezgan ilgi. Tuvākās kaku kastes ir apzinātas, bet ir rajoni vispār bez mišukiem, un tad mums ir pastaiga ar apgrūtinājumu.
Vakar mēs nostaigājām kopumā tuvu pie 20 km, un likās, ka vakarā kungs ir nedaudz, pavisam nedaudz noguris un pavisam nedaudz lēnāks.:)
Ņemot vērā, ka sniegs nokusis, vietā atstājot dubļus, Samurajčiks pēc pastaigas mazgā ķepas. Pirmā mazgāšanās bija dubļaina mums abiem, bet nu jau ir pulka labāk. Mēs esam tikai slapji.:)