Božena Chodunska

Aizeju uz veikalu, un no jakas kabatas laukā rēgojas suņu silikona rotaļlieta, kas stipri atgādina dildo.

Ak, Dievs, cik gan smirdīgi var pirst viens salīdzinoši maziņš suns!
Dzeru tēju, zogu laiku, baidos iet gulēt (mēs guļam vienā istabā), ja nu pamostos nosmakusi.
(Samurajs zem galda guļot klusi palaiž vēl vienu balodīti.)

Mēs ar Samurajčiku vadīsim otro nakti divi vien vasarasmājā. Nav tā, ka viņš traki rietu uz visādiem nakts trokšņiem, sākumā mazliet rēja uz poligona šāviņiem, jo ir pacifists acīmredzot.
Izskatās, ka viņas garlaikojas bez savas paplašinātās ģimenes, šis pulka dēls. Kamēr es raku dobīti, sīkais žuļiks divreiz izciemojās pie kaimiņu jauniešiem. Otro reizi viņi jau paši man viņu atveda atpakaļ.
Gājām pastaigā pa Dambi, nesot līdzi mazu lāpstiņu, ar ko:
a) izrakt interesantas puķītes dārziņam
b) aprakt Samuraja kaciņas
Samurajčiks tik smieklīgi nesa lāpstiņu zobos, ka man bija jāsmejas balsī.

Izstāstīšu, ka mums ar Samurajčiku rit kopdzīves ceturtais mēnesis. Man šķiet, ka Samurajčiks pa šo laiku ir vēlreiz izdzīvojis visus savas kucēnības ciklus, kurus nav pavadījis te pie mums. Viņam ik pa divām nedēļām parādās ideja jaunam pārbaudījumam. Nu paskaitīsim - kaku periods bija, kaimiņu apriešanas periods - bija, tad vēl naktī riešanas un rūkšanas laiks,  savas migas sargāšanas laiks, Saimnieces sargāšanas laiks, laiks rūkt uz Jaunkundzi, laiks apvainoties uz visiem par iemauktu vilkšanu un kost, laiks apvainoties uz visiem par atērčošanu un kost, laiks gulēt cilvēku gultā... Bet vai es teicu, ka neskatoties uz šiem sīkumiem mēs viens otram esam, un Samurajs ir mans mazais ucipuci sunītis, kurš guļ zem galda, kamēr es strādāju un grūši nopūties ar pārmetuma izteiksmi purniņā ceļ dibenu augšā, lai ietu man līdzi uz citu istabu, ja es sadomāju pārvietoties. Šad un tad strādājot es paskatos, kā Samurajčiks guļ, cik glīti veidotas viņa mazās ķepiņas ar melniem nadziņiem, kuri akurāti piestāv pie melnajām krēpītēm uz skausta, uz balto krādziņu zem zoda, un esmu ļoti laimīga, ka viņš ir mans sunītis. Guļot viņš mēdz krākt un dažkārt bojāt gaisu. Un ziniet, ja uz planēta Zeme parasts meitietis neperspektīvā vecumā, kādu pasaulē ir kāds pusmiljards, var iemīlēt mazu rižu kranci, kādu arī droši vien ir vismaz pusmiljards, un tieši šis mazais rižais vienīgais krancis var uzticīgi mīlēt savu visādīgi neperspektīvo saimnieci, tad lūk, viņas - Cerība un Mīlestība.

Suņa dēļ esmu iepirkusi pārgājienu zābakus un drēbes, jo mums jāstaigā. Šodien maz nogājām, tikai septiņi ar pusi km. Bet labā brīvdienā varam noiet 15 - 20.
Būs taisnība tam kinologam kurš teica, ka sunim patiesībā dzīvoklī ir īstā vieta - viegli savācams, civilizēts kustonis. Režīms, kārtība.
Bijām aizbraukuši vasaras mājā pastrādāt. Tur nācās Sauraju siet pie ābeles, jo mums nav vērā ņemama žoga. Agrāk te vispār nevienam nebija žogu. Tikai dzīvžogi. Tā bija kaut kā pieņemts, varbūt pat bija tādi noteikumi, ka to vairs atceras. Un ko līdzētu žogs, ja kungs māk izlīst pa vārtapakšu? Samurajs jau nebēg, viņš neklaiņo, tikai aiziet līdz ielas galam iepazīties ar patīkamajiem kaimiņiem un apriet tos viņaprāt durikus, kas aiz drāšu žogiem. Un tad atrodas pēkšņi no nez kurienes ar zināmu pārteiguma izteiksmi purniņā. Jūs mani saucāt? Es jau tepat biju!
Vai, piemēram, izlec no kaimiņdārza ar kaut ko, kas neptīkami atgādina beigtu peli vai kurmi, zobos un sāk objektu rīt lieliem kumosiem. Viņa peļu diēta man liek pacelt vienu uzaci. Un otru nolaist. Domāju par uzpurni.

Ceturtajā mūsu sadarbības nedēļā Samurajčikam iestājususies identitātes krīze.
Jefiņam parādījusies neremdināma ēdelība. Pirmajās Samuraja dienās viņš mēdza bļodiņā atstāt kādus kraukšķus nebaltai stundai, bet tagad tiek izēsts viss, es intereses pēc pabēru vēl, vai tad nu to arī ēdīs.
Jā, jā, izēd visu. Par spīti visām suņu ēdināšanas tabulām. Bērtu vēl, izēstu arī to.
Ārā viņš skraida kā maza ņipra vabole vai ezis, purniņš lejā pie zemes ošņājas, vienmēr gatavs paķert kādu putnubarības graudiņu, labi nogatavinātu kaulu vai citu delikatesi. No rīta sastrīdējāmies pr to, vai vajag ēst kaijas spalvu. Es uzskatu, ka nē. We agreed to disagree.
Šodien mežā bija izvārtījies beigtā pelē un kārtīgi paēdis, ko nu Dievs devis, proti kaut kādu dabasdraugu atstātus vistu kaulus. Bet es pati nebiju klāt, tāpēc varu tikai pikti purpināt par suņa maitāšanu un audzināšanas principu pārkāpšanu.
Vēl daži Samuraja sliktie darbi - šodien uzrūca Līzei un ķēra rokā, Līze tagad ir apvainojusies. Ā, un vēl Samurajs novilka no galda sviesta paku. Kad es viņu pieķēru ar sviestainu degunu un pilnu muti labuma, viņš gan paklausīja un aizgāja vietā (sazinkāpēc viņš zina Vietu bez īpašas mācīšanas), bet sejas izteiksme pauda, ka viņš nenožēlo neko.
Rīt mums nāks Suņu Vārdotājs vārdot Samuraju.
Visādi citādi jau Samurajčiks ir apburošs. Pastaigas laikā viņš interesējas par topogrāfiju gluži kā mans krustdēls Jndržiks, kad viņam bija kādi 5 gadi, - uzskrien pa visām iespējamajām trepītēm, kas ved uz lievenīšiem vai veikaliņiem, saslejas divkājās, lai ieskatītos pa durvju lodziņu frizētavā vai apavu darbnīcā.
Kad viņa iecienīti cilvēki aiziet, viņš sēro un ievelk savā migā Dārgā Aizgājēja čību.

Vadīt Samurajčiku pastaigā ir līdzīgi kā vadīt mašīnu. Nav vēlama vienlaicīga runāšana pa telefonu un/vai ēšana. Jo ir vajadzīgas abas rokas (kā skautam labiem darbiem).:D
Samurajčiks ir ārkārtīgi kustīgs, un pastaiga ar viņu ir apzinātības treniņš. Gaidi! Blakus! Fūkaka!
Es esmu kārtīgs pilsonis, un vācu Samurajčika kakas, bet jāsaka, ka ar kaku maisiņu vienā rokā es kļūstu mazāk izveicīga un vieglāk ievainojama, ja pretī nāk vēl kāds samurajčiks. Dažreiz kaku kuli nākas nest diezgan ilgi. Tuvākās kaku kastes ir apzinātas, bet ir rajoni vispār bez mišukiem, un tad mums ir pastaiga ar apgrūtinājumu.
Vakar mēs nostaigājām kopumā tuvu pie 20 km, un likās, ka vakarā kungs ir nedaudz, pavisam nedaudz noguris un pavisam nedaudz lēnāks.:)
Ņemot vērā, ka sniegs nokusis, vietā atstājot dubļus, Samurajčiks pēc pastaigas mazgā ķepas. Pirmā mazgāšanās bija dubļaina mums abiem, bet nu jau ir pulka labāk. Mēs esam tikai slapji.:)

Mūsu attiecībām tūlīt būs 2 nedēļas. Samurajčika kažociņš ir kļuvis mīkstāks uz tausti, un man šķiet, ka viņš smaržo mazāk sunīgi (bet iespējams, ka pēc suņa sāku ost es.
Līze un Jaunkundze saka, ka viņa purniņš vienlaicīgi izskatās gan ļoti vecs un pieredzējis, gan jauns un kucēnīgs. Uz deguna viņam ir rēta.
Pastaigas ir kļuvušas kvalitatīvākas, lai arī Samurajs kungs joprojām cenšas pietuvināt savus sensorus katrai kakai, ticiet man, kaku te ir daudz, un citi suņu vīri joprojām pavelk uz nenormēto suņu leksiku.
Apmeklējām suņubarības konceptveikalu, un nopirkām gatavo saldētu liellopu gaļas, kaulu, aknu, kunģu, plaušu konglomerātu ar ķirbi. Vēe.
Kas vienam pē-kaka, otram zapte.
Mērķauditorijai garšo. Ļoti garšo.
Bonusā dabūjām kaltētu dabisko suņu kārumu, kaut ko kaltētā laša ādā. Šo ambroziju wannabe hipsteris un svaigēdājs, protams, aiznesa ēst uz savu migu.
Visi, kas nebija suņi, atstāja telpu, sašutumā aizspieduši degunus. :D
Raw food ir šādas blaknītes, izrādas.
To laša ādu var sajust vēl šodien. Ja kāds grib, var dabūt atlikumu, šo vairs nekad, nekad nedošu. :D
Lai arī mīļš un seko man pa pēdām, man ir čujs, ka sirds dziļumos Samurajčiks ir mazs, kareivīgs vilks. Lūk, tagad rāda vēderu un smaida, bet mutes kaktiņā mazs balts plēsīgs ilknītis!

Samurajčiks no rīta sveic mani, izkāpjot no sava groziņa un tekot pretī, un tad mums ir rīta samīļojiens, tad es eju dušā, un pēc tam mēs ejam staigāt, tikai pēc tam kafija un brokastiņas.
Dienā es strādāju, Samurajčiks guļ man pie kājām. Kad Sveķiks no otrā stāva iet pīpēt, Samurajčiks rej. Šovakar es abus iepazīstināju, varbūt tagad vairs neries uz Sveķiku. Kad es eju uz virtuvi vai vispār jebkur, Samurajs tek pakaļ.
Privātums man tagad ir tikai vannas istabā, tā, ziniet, ir tā neforšā vieta, kur sunim mazgā kājas, tur nevajag iet.
Ar mantiņām īsti spēlēties nemāk, ne ar bumbiņām, ne kociņiem. Tā kā viss, ko mēs kopā darām, ir staigājam, glaužamies un strādājam. Ar komandu mācīšanos ir nu tā, bet ja Nē un Fū apgūts, tad nav jau tik traki.
Spēlītes Samurajčikam ir tādas kodelīgas, tajās es neiesaistos, ja sākas kodelība, iespraužu zobos viņa kožammantu. To tad viņš skata pēc kādu minūti urkšķot purina un grauž.
Šodien pastaigā peksis izpildīja ārdīšanās paraugdemonstrējumu lēkājot un kožot pats savā pavadiņā, rūcot ņerņerņer, monstrs nelielais. Ko par šo domāt, nezinu, stāstīšu suņu vārdotājam.
Citādi mīļoties varētu visu dienu, kasiet man šite, kasiet te, un tagad vēderiņu, tagad kakliņu, bet Jaunkundzei mierīgi var arī uzrūkt.
Šodien Jaunkundze gan nonāca pie Samurajčika pačotā, jo bija uzvilkusi manu silto mājas jaku; kungs ilgi ostīja jaku un tad sēdēja arī Jaunkundzei pie kājām.
Uz ielas uzvedas jauki, kamēr vien neredz citus suņus, tad sākas mūsu kauna minūtes.
Bijām uz suņu grupu (kaut kas līdzīgs Anonīmajiem Kodējiem), bet sīkais velnēns nozog visu šovu un traucē citiem AK, tāpēc uz grupu braukt mums nav jēgas. Nu tad individuāla terapija, neko darīt.
Suņu Vārdotājs teica, ka Samurajčiks ir grūts tipiņš, kas nav pieradis, ka cilvēks viņu vada.
Bet mēs nedrīsim to tāpēc, ka tas ir viegli. Mēs darīsim to tāpēc, ka tas ir grūti.

Jāpaslavē jau arī. Samurajčiks gulēja kā enģels savā groziņā, nerēja uz durvīm, kad Sveķiks no otrā stāva gāja pīpēt, no rīta mēs iepazināmies un labi pastaigājām ar lielu suni Argo un angļu strafordīrieša meiteni.
Vietējie suņturi ir ļoti laipni un pacietīgi ar mūsu lauķīti.
Izgājām kādi 7 km pa mežu.
Gribēju jau teikt, ka viss ideāli, bet tad...

Samurajčiks izēda zupu, kas bija Neuzmanīgi Nolikta, kamēr īpašnieks aizgāja pēc maizītes.
Te nu jums bij, ēst zupu pie teļļuka uz žurnālgaldiņa.
Ar visiem puķukāpostiem un burkāniņiem, un kartupelīšiem. Un buljoniņu. :D
Tā zupa bija labāka par visiem Ontario, Hills, Royal Canin un Purina.
Jūs varat izvest puisi no laukiem.
Jūs nevarat izvest laukus no puiša. :D
Darbiņš padarīts, tagad var pagulēt.

No Džārmuša filmas es zinu, ka samurajam svarīgāks ir Ceļš, ne Mērķis. Lielplatones samurajam arī Ceļš ir svarīgāks. Viņam vienalga, kurp mēs ejam, svarīgi ir ceļā izlasīt visus suņu internetus.
Laiku pa laikam viņš ietvīto kaut ko; droši vien: Bobis stulbs, Freja forša čikse, Samurajs - baigais vecis.
Dažās vietās viņš ilgi lasa, tad iesmilkstas un metas prom. Tad es saprotu, ka iegājis dārknetā.
Gulta, protams, joprojām pievelk, katru dienu tiek pārbaudīts, vai cilvēki gadījumā nav pārdomājuši attiecībā uz gultām, jo netīri ruds krancis ar vienu paceltu, vienu noļukušu ausi tak izdaiļo jebkuru buduāru!
NĒ un FŪ vārdus kungs zina un godā.
Šodien mēģināja ierāpties man klēpī, bet nu šādai tuvības pakāpei es neesmu gatava. 8.6 kg!
Puika ir mīļš un jauks, bet rotaļas gan tādas izteikti vīrišķīgas ar košanos un košļāšanu, šis nav manā gaumē, tad es iebāžu viņam zobos to suņu lupatmantu, lai grauž to.
Droši vien iesim pie kinologa parunāt par viņa (samuraja) māti.