Božena Chodunska

Ceturtajā mūsu sadarbības nedēļā Samurajčikam iestājususies identitātes krīze.
Jefiņam parādījusies neremdināma ēdelība. Pirmajās Samuraja dienās viņš mēdza bļodiņā atstāt kādus kraukšķus nebaltai stundai, bet tagad tiek izēsts viss, es intereses pēc pabēru vēl, vai tad nu to arī ēdīs.
Jā, jā, izēd visu. Par spīti visām suņu ēdināšanas tabulām. Bērtu vēl, izēstu arī to.
Ārā viņš skraida kā maza ņipra vabole vai ezis, purniņš lejā pie zemes ošņājas, vienmēr gatavs paķert kādu putnubarības graudiņu, labi nogatavinātu kaulu vai citu delikatesi. No rīta sastrīdējāmies pr to, vai vajag ēst kaijas spalvu. Es uzskatu, ka nē. We agreed to disagree.
Šodien mežā bija izvārtījies beigtā pelē un kārtīgi paēdis, ko nu Dievs devis, proti kaut kādu dabasdraugu atstātus vistu kaulus. Bet es pati nebiju klāt, tāpēc varu tikai pikti purpināt par suņa maitāšanu un audzināšanas principu pārkāpšanu.
Vēl daži Samuraja sliktie darbi - šodien uzrūca Līzei un ķēra rokā, Līze tagad ir apvainojusies. Ā, un vēl Samurajs novilka no galda sviesta paku. Kad es viņu pieķēru ar sviestainu degunu un pilnu muti labuma, viņš gan paklausīja un aizgāja vietā (sazinkāpēc viņš zina Vietu bez īpašas mācīšanas), bet sejas izteiksme pauda, ka viņš nenožēlo neko.
Rīt mums nāks Suņu Vārdotājs vārdot Samuraju.
Visādi citādi jau Samurajčiks ir apburošs. Pastaigas laikā viņš interesējas par topogrāfiju gluži kā mans krustdēls Jndržiks, kad viņam bija kādi 5 gadi, - uzskrien pa visām iespējamajām trepītēm, kas ved uz lievenīšiem vai veikaliņiem, saslejas divkājās, lai ieskatītos pa durvju lodziņu frizētavā vai apavu darbnīcā.
Kad viņa iecienīti cilvēki aiziet, viņš sēro un ievelk savā migā Dārgā Aizgājēja čību.