![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kā tad mums ar Samurajčiku iet?
Esam ļoti iemīļojuši viens otru. Ja neņem vērā neizmērojamo drosmi, Samurajčiks pēc maniem novērojumiem nav sasniedzis apcerīgu briedumu, kad novērtē saules staru rotāšanos kļavu lapās un klausās, kā zem zemes sarunājas sliekutēvi. Līdz haikām viņam tālu kā līdz Mēnesim. Man šķiet, ka mentāli Samurjčiks joprojām ir kucēnībā. Baksta ar paceltu ķepiņu citus suņus, dzenas pakaļ sažuvušai lapiņai. Katru reizi, kad ejam garām Poliklīnikai, viņam pa vienām trepītēm jāuzskrien augšā, jāpaskatās, vai automātiskās durvis veras, vai ne, un tad pa otrām trepītēm jānoskriem lejā. Puišelis ar visām puišeļu spēlītēm.
Mājās viņš seko man pa pēdām. Dažreiz ir neērti iet no vienas telpas uz otru, jo suns ar (manuprāt) pārmetumu purnā ceļas augšā un seko.
Protams, seko arī ikvienam, kurš mājās kaut ko ēd. Ja nu nokrīt kāds kumosiņš!
Mašīnā brauc labi, lielākoties sēž vai guļ un sēdekļa, bet dažreiz knosās un grib laizīt vadītāju, pa logu vēro, pamana un aprej citus suņus, tāpēc kādam viņš tomēr jāpietur, jāglauda un jāstāsta, cik tieši superīgs čalis viņš ir. Laikam jāpērk sprosts mašīnai.
Mums ir lieli sasniegumi - mežā Samurajčiks drīkst skriet bez pavadiņas. Un viņš skrien klāt uz Šurp!, kad viņu pasauc! Kvī! (Nu labi, man vienmēr ir līdzi arī garšīgie).
Dažreiz gadās, ka Šurp! izpildās ar zināmu kavēšanos, ja nu priekšā ir kads daudzsološs suns, kas būtu gatavs ar Samuraju uzspēlēt Suņu Kamolīti. Tas ir kad vāļā viens otru pa zemi un maigi kož ausī un citās ķermeņa daļās. Izskatās brutāli. Aizvakar mežā gadījās 3 reiz lielāka suņu meitene, kura izvāļāja mazo perdeli pa lapām un vēl piepresēja pie zemes, bet abi laimīgi, šķīrās bez aizvainojuma - paldies jaunkundz, par vakaru.
Lai neizklausītos tik saldi - Samurajčiks ārā ēd pilnīgi jebko, kam ir attāla līdzība ar ēdienu. Kaulus, zīlīšu speķa ādas, maizi. Mēs bijām laukos, un rīts iesākās ar beigtu, iesmirdušu pļavā atrastu peli uzkodā. Jo vairāk es centos atņemt, jo ātrāk pele tika rīta lejā.
Kā austere, nu jūs man saprot. Ļoti, ļoti ceru, ka pele nebija saindēta, jo vispār bija liktas ēsmas. Samurajs tagad ir uz novērošanu. Ar šo racēju - vācēju ieradumu es gan gribētu kaut ko pasākt.
Kā jau minēju, Samurajčiks ir ļoti drosmīgs. Un stiprs. Vakar naktī mēs abi uzgājām paskaitīt zvaigznes, un Samurajs izdzirdēja kaut ko, lapsu vai stirnu, un aizskrēja riedams. Pilnīgā tumsā un tālu, tāds maziņš un ruds. Bet es saucu, un viņš atgriezās, baltā krūteža spīdēja vien. Un teica, ka visus sliktos aizdzinis. Tāds man bruņenieks-samurajs, lūk.
Esam ļoti iemīļojuši viens otru. Ja neņem vērā neizmērojamo drosmi, Samurajčiks pēc maniem novērojumiem nav sasniedzis apcerīgu briedumu, kad novērtē saules staru rotāšanos kļavu lapās un klausās, kā zem zemes sarunājas sliekutēvi. Līdz haikām viņam tālu kā līdz Mēnesim. Man šķiet, ka mentāli Samurjčiks joprojām ir kucēnībā. Baksta ar paceltu ķepiņu citus suņus, dzenas pakaļ sažuvušai lapiņai. Katru reizi, kad ejam garām Poliklīnikai, viņam pa vienām trepītēm jāuzskrien augšā, jāpaskatās, vai automātiskās durvis veras, vai ne, un tad pa otrām trepītēm jānoskriem lejā. Puišelis ar visām puišeļu spēlītēm.
Mājās viņš seko man pa pēdām. Dažreiz ir neērti iet no vienas telpas uz otru, jo suns ar (manuprāt) pārmetumu purnā ceļas augšā un seko.
Protams, seko arī ikvienam, kurš mājās kaut ko ēd. Ja nu nokrīt kāds kumosiņš!
Mašīnā brauc labi, lielākoties sēž vai guļ un sēdekļa, bet dažreiz knosās un grib laizīt vadītāju, pa logu vēro, pamana un aprej citus suņus, tāpēc kādam viņš tomēr jāpietur, jāglauda un jāstāsta, cik tieši superīgs čalis viņš ir. Laikam jāpērk sprosts mašīnai.
Mums ir lieli sasniegumi - mežā Samurajčiks drīkst skriet bez pavadiņas. Un viņš skrien klāt uz Šurp!, kad viņu pasauc! Kvī! (Nu labi, man vienmēr ir līdzi arī garšīgie).
Dažreiz gadās, ka Šurp! izpildās ar zināmu kavēšanos, ja nu priekšā ir kads daudzsološs suns, kas būtu gatavs ar Samuraju uzspēlēt Suņu Kamolīti. Tas ir kad vāļā viens otru pa zemi un maigi kož ausī un citās ķermeņa daļās. Izskatās brutāli. Aizvakar mežā gadījās 3 reiz lielāka suņu meitene, kura izvāļāja mazo perdeli pa lapām un vēl piepresēja pie zemes, bet abi laimīgi, šķīrās bez aizvainojuma - paldies jaunkundz, par vakaru.
Lai neizklausītos tik saldi - Samurajčiks ārā ēd pilnīgi jebko, kam ir attāla līdzība ar ēdienu. Kaulus, zīlīšu speķa ādas, maizi. Mēs bijām laukos, un rīts iesākās ar beigtu, iesmirdušu pļavā atrastu peli uzkodā. Jo vairāk es centos atņemt, jo ātrāk pele tika rīta lejā.
Kā austere, nu jūs man saprot. Ļoti, ļoti ceru, ka pele nebija saindēta, jo vispār bija liktas ēsmas. Samurajs tagad ir uz novērošanu. Ar šo racēju - vācēju ieradumu es gan gribētu kaut ko pasākt.
Kā jau minēju, Samurajčiks ir ļoti drosmīgs. Un stiprs. Vakar naktī mēs abi uzgājām paskaitīt zvaigznes, un Samurajs izdzirdēja kaut ko, lapsu vai stirnu, un aizskrēja riedams. Pilnīgā tumsā un tālu, tāds maziņš un ruds. Bet es saucu, un viņš atgriezās, baltā krūteža spīdēja vien. Un teica, ka visus sliktos aizdzinis. Tāds man bruņenieks-samurajs, lūk.