Božena Chodunska

Sakiet, Columbia zābaku nēsātāji, vai izmēri atbilst faktiskajiem, vai 37 ir 37 vai drīzāk kāds 38 2/3, kā tas parasti ir sporta apaviem?

Aiz neuzmanības ar īkšķi ielaikoju Sandi Toču.
Komantagddarīt? :D
Kas tālāk? Uģis Kuģis? Viesturs Rudzītis?

Mūsu attiecībām tūlīt būs 2 nedēļas. Samurajčika kažociņš ir kļuvis mīkstāks uz tausti, un man šķiet, ka viņš smaržo mazāk sunīgi (bet iespējams, ka pēc suņa sāku ost es.
Līze un Jaunkundze saka, ka viņa purniņš vienlaicīgi izskatās gan ļoti vecs un pieredzējis, gan jauns un kucēnīgs. Uz deguna viņam ir rēta.
Pastaigas ir kļuvušas kvalitatīvākas, lai arī Samurajs kungs joprojām cenšas pietuvināt savus sensorus katrai kakai, ticiet man, kaku te ir daudz, un citi suņu vīri joprojām pavelk uz nenormēto suņu leksiku.
Apmeklējām suņubarības konceptveikalu, un nopirkām gatavo saldētu liellopu gaļas, kaulu, aknu, kunģu, plaušu konglomerātu ar ķirbi. Vēe.
Kas vienam pē-kaka, otram zapte.
Mērķauditorijai garšo. Ļoti garšo.
Bonusā dabūjām kaltētu dabisko suņu kārumu, kaut ko kaltētā laša ādā. Šo ambroziju wannabe hipsteris un svaigēdājs, protams, aiznesa ēst uz savu migu.
Visi, kas nebija suņi, atstāja telpu, sašutumā aizspieduši degunus. :D
Raw food ir šādas blaknītes, izrādas.
To laša ādu var sajust vēl šodien. Ja kāds grib, var dabūt atlikumu, šo vairs nekad, nekad nedošu. :D
Lai arī mīļš un seko man pa pēdām, man ir čujs, ka sirds dziļumos Samurajčiks ir mazs, kareivīgs vilks. Lūk, tagad rāda vēderu un smaida, bet mutes kaktiņā mazs balts plēsīgs ilknītis!

Samurajčiks no rīta sveic mani, izkāpjot no sava groziņa un tekot pretī, un tad mums ir rīta samīļojiens, tad es eju dušā, un pēc tam mēs ejam staigāt, tikai pēc tam kafija un brokastiņas.
Dienā es strādāju, Samurajčiks guļ man pie kājām. Kad Sveķiks no otrā stāva iet pīpēt, Samurajčiks rej. Šovakar es abus iepazīstināju, varbūt tagad vairs neries uz Sveķiku. Kad es eju uz virtuvi vai vispār jebkur, Samurajs tek pakaļ.
Privātums man tagad ir tikai vannas istabā, tā, ziniet, ir tā neforšā vieta, kur sunim mazgā kājas, tur nevajag iet.
Ar mantiņām īsti spēlēties nemāk, ne ar bumbiņām, ne kociņiem. Tā kā viss, ko mēs kopā darām, ir staigājam, glaužamies un strādājam. Ar komandu mācīšanos ir nu tā, bet ja Nē un Fū apgūts, tad nav jau tik traki.
Spēlītes Samurajčikam ir tādas kodelīgas, tajās es neiesaistos, ja sākas kodelība, iespraužu zobos viņa kožammantu. To tad viņš skata pēc kādu minūti urkšķot purina un grauž.
Šodien pastaigā peksis izpildīja ārdīšanās paraugdemonstrējumu lēkājot un kožot pats savā pavadiņā, rūcot ņerņerņer, monstrs nelielais. Ko par šo domāt, nezinu, stāstīšu suņu vārdotājam.
Citādi mīļoties varētu visu dienu, kasiet man šite, kasiet te, un tagad vēderiņu, tagad kakliņu, bet Jaunkundzei mierīgi var arī uzrūkt.
Šodien Jaunkundze gan nonāca pie Samurajčika pačotā, jo bija uzvilkusi manu silto mājas jaku; kungs ilgi ostīja jaku un tad sēdēja arī Jaunkundzei pie kājām.
Uz ielas uzvedas jauki, kamēr vien neredz citus suņus, tad sākas mūsu kauna minūtes.
Bijām uz suņu grupu (kaut kas līdzīgs Anonīmajiem Kodējiem), bet sīkais velnēns nozog visu šovu un traucē citiem AK, tāpēc uz grupu braukt mums nav jēgas. Nu tad individuāla terapija, neko darīt.
Suņu Vārdotājs teica, ka Samurajčiks ir grūts tipiņš, kas nav pieradis, ka cilvēks viņu vada.
Bet mēs nedrīsim to tāpēc, ka tas ir viegli. Mēs darīsim to tāpēc, ka tas ir grūti.

Jāpaslavē jau arī. Samurajčiks gulēja kā enģels savā groziņā, nerēja uz durvīm, kad Sveķiks no otrā stāva gāja pīpēt, no rīta mēs iepazināmies un labi pastaigājām ar lielu suni Argo un angļu strafordīrieša meiteni.
Vietējie suņturi ir ļoti laipni un pacietīgi ar mūsu lauķīti.
Izgājām kādi 7 km pa mežu.
Gribēju jau teikt, ka viss ideāli, bet tad...

Samurajčiks izēda zupu, kas bija Neuzmanīgi Nolikta, kamēr īpašnieks aizgāja pēc maizītes.
Te nu jums bij, ēst zupu pie teļļuka uz žurnālgaldiņa.
Ar visiem puķukāpostiem un burkāniņiem, un kartupelīšiem. Un buljoniņu. :D
Tā zupa bija labāka par visiem Ontario, Hills, Royal Canin un Purina.
Jūs varat izvest puisi no laukiem.
Jūs nevarat izvest laukus no puiša. :D
Darbiņš padarīts, tagad var pagulēt.

No Džārmuša filmas es zinu, ka samurajam svarīgāks ir Ceļš, ne Mērķis. Lielplatones samurajam arī Ceļš ir svarīgāks. Viņam vienalga, kurp mēs ejam, svarīgi ir ceļā izlasīt visus suņu internetus.
Laiku pa laikam viņš ietvīto kaut ko; droši vien: Bobis stulbs, Freja forša čikse, Samurajs - baigais vecis.
Dažās vietās viņš ilgi lasa, tad iesmilkstas un metas prom. Tad es saprotu, ka iegājis dārknetā.
Gulta, protams, joprojām pievelk, katru dienu tiek pārbaudīts, vai cilvēki gadījumā nav pārdomājuši attiecībā uz gultām, jo netīri ruds krancis ar vienu paceltu, vienu noļukušu ausi tak izdaiļo jebkuru buduāru!
NĒ un FŪ vārdus kungs zina un godā.
Šodien mēģināja ierāpties man klēpī, bet nu šādai tuvības pakāpei es neesmu gatava. 8.6 kg!
Puika ir mīļš un jauks, bet rotaļas gan tādas izteikti vīrišķīgas ar košanos un košļāšanu, šis nav manā gaumē, tad es iebāžu viņam zobos to suņu lupatmantu, lai grauž to.
Droši vien iesim pie kinologa parunāt par viņa (samuraja) māti.

Vakar no Mežavairogiem atvedām Lielplatones samuraju maza, ruda sunīša izskatā. Viņš sver 8.6 kg, iemieso lielu suni maza suņa rumpītī, pierītē viņam ir krunciņa, kas liek domāt par šarpeja vecvectēvu, un viņš asistē man visos darbos. Kad Jaunkundzei savā istabā ir online dziedāšanas nodarbība, viņš guļ vai sēž pie durvīm un klausās.
Lielplatones samurajam ļoti patīk pastaigas, kucītes (joprojām) un kaķi. Nepatīk noteikta izskata vīrieši, vīriešu kārtas suņi un mazgāt ķepas.
Viņš nevelk pavadiņu. Ja jūs ejat ātri. Viņš krustojumos paskatās uz mani, kur gan es gribētu doties. Viņš ir ārkārtīgi mīlīgs un uz sadarbību vērsts, bet pilnīgi nemāk spēlēties ar mantiņām.
Lai nesaslavētu par daudz, pateikšu, ka mīlulītim uz sirsniņas ir viens melnumiņš - līšana cilvēku gultā. Es pagājušo nakti negulēju vispār, jo viens diezgan sunīgi smaržodams un grabinādams savu plastmasas apkakli tiecās ierāpties gultā. : D
Šonakt es droši vien gulēšu kā baļķis, un baidos, ka pamodīšos tikai no modinātāja, un sejā elpos ruds ūsains purns.

Ja kartupelīšiem krāsnī saber virsū VISU rozmarīnu, kas mājās (nav jau ko atstāt!), gaiss vienā brīdī sāk stipri smažot ne vairs pēc rozmarīna kartupeļiem, bet gan pēc SPA un romiešu pirtīm. Tik stipri, ka cērt degunā un liekš, ka ap stūri tūdaļ parādīsies svešinieki ar dvieļiem un peldčībās.

Viss, kas jums jāzina par kimči pagatavošanu dzīvoklī ir - negatavojiet kimči dzīvoklī. Ja nu vienīgi jūsu dzīvoklī ir jaudīgs velkmes skapis.
Izmetu procesā esošo produkciju. Jūtos daudz labāk. It kā būtu nopirkusi kazu un pārdevusi kazu. :)

Redzēju sapnī, ka mani savakcinē pret Covid 19. Viss smalkumos, kā gaidu sīko dūrienu, auč.

Dabūj pašķūrēt sniegu.
Gandrīz nokritu ar sirdi.

Vakar vakarā uzliku vārīties katlu ar bietēm. Negāju gulēt, vaktēju, kad nu būs, bet atkal - parādījās gļuks Rozā Ziloņa izskatā un teica - ej tik gulēt, es pieskatīšu bietītes.
Viņš, maitasgabaliņš, samelojās.
Nepieskatīja.
Man ir karamelizētas bietes un piedūmojums.
Labi, ka ne brašie ugunsdzēsēji.

Tā kā esmu nodomājusi nodarboties ar prakstisko suņturību, kā jau nesen paudu (paust ir žurnālistikas jaunais teju, jāsāk aktīvi lietot!), pierakstījos feisbuka kopienās KaķēniKucēni, Meklē mājas, Pazudis Atrasts, Suņu Mīļotāji.
Un sazinkāpēc Mazbudžeta Saimniekošana tīri antropoloģiskiem novērojumiem.
Nez kāds vells mani dīdīja, vai man nebij labi diezgan? Varēj jau sēdēt un pārlasīt Straumēnus garos ziemas vakaros, kad Lauska tēvs ar cirvīti rokā pazūd ap paksi, ceļā pārmijot skatus ar kaimiņieni Sveķiku, kas turpat pagalmā pīpoj treniņbiksēs, sarkanās kā sārtie āboli vectēva dārzos aizlaikos, kad pasaule vēl bij jauna....
Bet pie lietas, tātad, es ierakstījos feisbukā,
un pazaudēju ticību laumiņām; viņas mirst un krīt no kokiem šķindēdamas.
Tā ir baisa vieta, es visu uzzinu pēdējā, jūs jau sen to zinājāt, tikai man neteicāt, ļaudis izplata Gobzema ziņas un Pēteri Kļavu, un, man jāsaka, visi pēdējo 30 gadu izglītības ministri ellē varēs skrapstināt slikti rakstošu krītu pa veco padomjlaiku tāfeli 24/7 kādas astoņas mūžības, jo ragstība ir baizmiga karlis Vērdiņšš savā dzeijolī par mejteni baltajā plaščī, nau, melojis, nimaz.
Šodien es izlasīju vārdu "bernc". Tur.

Paldies labajam! Dažas laumiņas paliks dzīvas. Lāču izplatība Latvijā un Mazpilsētas grupa ir ok, jo tur raksta par lāčiem un komunālservisu.

Kopš pēdējiem alkohola pirkšanas ierobežojiem mājās ir ļoti daudz alkohola. Nu tur visādi vīni, smalki ali, džins. Un, voilā! es to vispār neesmu dzērusi, nekas neplok. Negribētu ticēt, ka apziņas līmenis būtu sasniedzis nākamo stāvu. Drīzāk zarnu mikroflora kaut ko plāno.
Jūs jau zinājāt, ka patiesībā zarnu mikroflora ir atbildīga par mūsu kārēm pēc kādiem tur ēdieniem un dzērieniem? :D
Nu es atradīšu rakstu, gočpendel, britu zinštnieki ir izpētījuši.

Bijām, tātad, Mežvairogos. Taisnība ir tā, ka tādiem mājas suņiem tiešām ir auksti, jo būri ir neapkurināmi, ir būdiņas ar salmiem. Ēdiens - pēc izskata, nu tāds..., es neēstu. Bet es arī kaltētos kuņģīšus neēstu.
5 zvaigžnu hotelis tas nav noteikti. Bet darbinieki laipni un var redzēt, ka dzīvniekus mīl. Teica, nu jā, mēs neesam bagāti.
Mani sagaidīja 2 kārtīgi ūsaini lauku papi, darba drēbēs. Par atvesto cienastu bija priecīgi - bija kaltēti kuņģīši, un vēl māsa iedeva paku ar pareizo barību vidēja izmēra suņiem. Dabūju paturēt saitītē vienu putekļa izmēra un izskata suņu tirliņu, kurš jau bija rezervēts.
Un tad es drīkstēju iepazīties ar 2 bobīšiem, kuriem vēl nebija beidzies nogaidīšanas periods.
https://www.mezavairogi.lv/pa/dzp/image.raw?view=image&type=orig&id=1800
Šis Augšlīgatnes takšu krancis, kurš esot ar raksturu, man sākumā gribēja uzrūkt, bet es teicu, ka viņš smuks un gudrs, suns tūlīt dzird, ka par viņu labi runā, un tā, pie tam man kabatā bija garšīgais, nu jūs saprot.
Un tad es tūlīt drīkstēju pakasīt aiz austiņas. Nu tas bij tūlīt nācējs līdzi.
Un viņa biedrs ļoti simpātisks, bildes nav, bet viņš nesen atvests, un viena ģimene jau bij skatīties.
Nu rīt zvanīšu, vai varu pieteikties uz brūno. Man tikai tādi tā kā sirdsapziņas pārmetumi, brūnais noteikti ir bijis mājas suns. Nu viņu varbūt viņa īstie saimnieki, lauku cilvēki bez internetiem, kaut kur meklē.
Mufs, ko tu saki?
Ā, un tad tur ir pseidotakse Mona, ko es gan neapskatīju, jo nospriedu, ka meitene sliktāk satiks ar māsas kucīti.
Nupat apskatīju, ka FB viena meitene raksta, ka viens opītis dodas uz pansionātu, un viņa mazsunītis, arī opītis, meklē mājas. Kundziņam 10 gadu.

Jaunkundze nejauši iebēra mūsu sojas-čillī bronhu plaušu tēju, kas stāvēj uz galda nemarķētā maisiņā, domādama, ka tā kaut kāda manis pašvāktā garšviela.
Tagad visiem šajā adresē būs veselīgi bronhi.

Lūk, putnuvērošana visu dienu.
https://www.lsm.lv/tiesraides-kameras/putnu-barotava/
Sakiet, putnuziņi kas ir tādi palieli dzeltenīgi putni? Zīlītes es tā kā zinu, bete tādi lielaki

Vakar pie Jaunkundzes istabas loga bija pāris reizes atnācis zīļutēvs. Zīļutēvs, tātad, atnāca, nosmādēja mūsu barotavā iebērtos putraimus, kvinoju un auzu pārslas un aizgāja.
Es savukārt, aizskrēju uz Megoveikalu un sapirkos zīļutēvam Tauku-graudaugu bunbas (0.79 eur, 4 gab) un Sēklu maisījumu putniem (0.99).

Nenāk mans zīļutēvs, nenāk.

Starp citu, vai zīlītes angliski tiešām ir tits?
Tad jau tas būtu Kariņa cienīgs joks ar olu rādīšanu, tikai otrādi. Nu jūs saprot, var piebarot savas zīlītes un tad rādīt citiem.

Nobridām kādi 12 km pa mežu. Beigās kļuva slapjas kājas, bet citādi forši. Pasūtīju internetā pārgājiena zābakus. Arī sniega bikses vajag jaunas, jo vecās ir sarāvušās, atdevu Līzelei. Tā jau tās bikses dara.

Ir tāda lieta, tas ir noticis, es esmu nobriedusi mazam sunim. Kucēnam es vēl neesmu gatava, es tad nu biedrotos ar "lietotu" pieaugušu sunīti, kam vajag māju. Strādāju no mājām, un šīs kompānijas ietvaros darba darbs vairs nenotiks, domājams, nekad, līdz ar to mēs ar bobīti varam būt kopā 24/7 un iet viens otru staidzināt uz mežu.
Es tikai nevaru atrast pašu bobīti, jo ir tikai viens uzstādījums - viņam jābūt maziņam. Kosmisko staciju Mir vai zemūdeni zināt? Nu man te ir līdzīgi. Dobermanam ir nedaudz par maz rūmes.

Bet par lietu - kā notiek pats process? Apskatīju pieejamās mājaslapas, bet īsti skaidrībā netiku. Vai brauc un uz vietas skatās draugus, vai arī ir garš un sarežģīts adopcijas process?
Zinu, cien. jūzeres Krii un Fjokla darīja šo lietu, varbūt var mazliet sīkāk par pieredzi.