Božena Chodunska

Samurajčiks mani savā kosmogonijā un panteonā ir ievietojis pašā augšā. Līdz ar to viņš mani māca būt par alfa kuci. Dzīvē es neesmu alfa kuce, un pat ne beta droši vien, bet ar Samurajčiku man jābūt par galveno, ja jau viņš tā grib. Iespējams, ka to es panācu tajā mūsu sadarbības brīdī, kad izmetu viņu no Svētā Krēsla, kas ir suņubrīva zona.
Un vēl -ja es nesmu galvenā, tad galvenais ir viņš. Kādam jau jātura rūpests par visu teritoriju!
Es agrāk teicu, ka suns nekad, nekad negulēs gultā. Jo nu tur netīras ķepas, blusas, vienkārši nepieņemami...Nesakiet nevienam, bet Samurajčiks dažreiz drīkst. (Bet ne uz palagiem un segām!) Viņš tad iedod buču, ieritinās man līkumiņā pie sāna un saritinās kamoliņā. Ilgi tur neguļ, jo laikam karsti. Aiziet uz savu gultu vai paklājiņu vai vienkārši kaut kur uz grīdas.
Dažreiz viņš grib nākt dīvānā nevis gulēt, bet ālēties un taisīt traci, bet tad tiek izmests no Olimpa par tādu nekaunību.
Pāris naktis viņš ir nācis kā tāds piecgdnieks uz vecāku gultu pagulēt (protams, uz palagiem un segām!), kad slikts sapnītis noredzējies, bet tad jāparāda, kur paša gultiņa un jāiedod lācītis, nē ne gluži lācītis, bet kožammanta, tad guļ tālāk savā migā.
Pēdējās dienas novēroju, ka čalis pasācis pieskatīt manas mantas. Šis nu gan ir tāds mazliet negaidīts pavērsiens. Es tā kā mēģinu teikt, paldies, bet es pati varu.
Jaunkundze vakar nesa man jaku, jo bija auksti, un Samurajčiks viņai uzrēja. Somu arī negrib dot. Šodien viņa pa jokam uzvilka manas čības. Kas tad sākās!
Jaunkundze laikam Samurajiņa panteonā nemaz neietilpst, jo lielākoties dzīvo aiz aizvērtām durvīm un viņai ir pašai savs Olimps, kur Samurajiņam nav brīv kāpt. Es jūtu, ka Samurajiņam ir vēl daudz pārsteigumu padomā. Pašlaik viņš guļ zem galda uz paklājiņa, uzlicis galvu uz manas slavenās čības.