Božena Chodunska

Īsti nekas neiepriecina. Viss ir slikti. Vienīgi Samurajčiks labs.
Mūs nevar atstāt vienus mājās, mēs atkal sadedzinājām tējkannu. Tējkannas ar klusām svilpēm ilgi nedzīvo.
Neko nevaru iesākt, man patīk trumuļi, nevis elektriskās kannas, lai arī trumuļi bez skaļm svilpēm pie manis mirst jauni.

Ļoti ilgojos pēc tiem vecajiem, iespējams, iedomu laikiem, kad pasaule vēl nebija salūzusi, un cilvēki tajā vēl nebija salūzuši.

Ārā ir vējains, tumšs un mazliet mākoņains, pa logu var redzēt Jupiteru, ja nemaldos. Samurajs savā jaunajā midziņā žļembā žļembājamo kauliņu. Tas izklausās šādi: žļrp, žļrp! Vēl sliktāk izklausās vienīgi tad, kad viņš laiza sev olas.
Atvaļinājums ir sācies.

Tā kā ārā līst, un līdz ar to ārā līst nav jēgas, mēs ar Samuraju harmonijā un mierā kurinām kamīnā vecos papīrus un lūram nu jau beigušos Olimpisko spēli. Samurajam patīk uguntiņa.
Un, tā kā ārā līst, un ārā līst nav jēgas, es tūlīt pasūtīšu intenetos kādas piecas kleitas. Un vismaz vienu jaku.
Jaunkundze saka, ka man ir jaku fetišs, kas nav taisnība. Viņai pašai ir 2 skapji ar visu ko,
t.sk.jakām.
Kāpēc tas viss? Kāpēc piecas kleitas? Apnicis kovids, apnicis dzīves mazpriecīgums un vispārējais lietderīgums, darba dominēšana pār privāto dzīvi, tāda dzīve varētu būt ortodoksāliem puritāņiem, esmu pazaudējusi gandrīz visus draugus, un pat, ja kādam būtu laika ar mani tikties, tad laika nebūtu man, jo darbs, māja, māja, koks, koks, stabs, stabs, žogs, žogs, un mēs jau maināmies, mums varbūt nebūtu, par ko runāt; labi, ka vēl kādi radi palikuši. Un Samurajs. Domāju, varbūt kursos kādos iestāties.

Klikšķinu kleitas internetā. Tā kā tās, kuras patīk, lielākoties maksā kādus 200 eur, domāju, ka jāslēdz ārā un jāiet gulēt. Kamēr vēl nekas nav noticis. Jo viena bija patiešām smuka.
Saprāta balss no otras istabas - Priekš kam tev kleitu? Nu un kur tu iesi ar tām kleitām?
Patiešām, kur es iešu ar tām kleitām.
Nopērc labāk vēl vienas sporta bikses, bezceļa zābakus, sporta krūšturus. Un zeķes, zeķes nopērc. Lai varētu mazgāt un kārt, kamēr nelabi paliek. (21.gs, bet nav pašizkarošo un pašsapārojošos zeķu).

Jūs protams, neticēsiet, bet ūdenssūknim ar spiedkatlu atkal ir mēnešreizes, un man atkal jāzvana sv. Vitālijam, sūkņu meistaram, visu vājo un neaizsargāto sieviešu aizbildnim.
In Vitālijs we trust!

...un vēl te ir parādījušies lieli, zaļi sienāži. Un viņi kož.
Odi ir tādi, ka asinis nodot es nevarēšu nākammēnes. Tās būs izsūktas. Samurajčiks trūkstas no miega, jo odi kož viņam degunā.
Kas tālāk? Zīmes pie debesīm?

Manai mammai bija tāda attāla radiniece Lilijtante. Viņai nebija ne bērnu, ne vīra. Ak, nē, viņai bija bijis vīrs, bet kā gan viņu sauca? Viņa dzīvoja attiecīgajā Mazpilsētā, un viņai bija lauciņš- dārziņš nu pavisam netālu no mūsu vasarsmājas. Tik netālu, ka 3 minūšu gājiens. Tagad es tur vedu izskraidināt Samurajčiku.
Pēc darba savā dārziņā Lilijtante ienāca pie manas mammas padzert kafiju, atnesa kādas puķītes, mamma atkal iedeva kaut ko kas mums bija izaudzis. Es jau lāga neatceros, jo biju maza, bet mamma vienmēr stāstīja, cik inteliģents un smalkas dvēseles cilvēks esot bijusi Lilijtante. Lilijtante bija maza auguma un tieviņa, mugurā viņai bija katūna kleitiņa un kājās tenisčības. Brūnas, ja gribam būt precīzi.
Kāpēc es to stāstu? Ir tik jauki vazāties pa dārzu vecā katūna kleitā un tenisčībās. Es arī tā daru.

Un vēl manās atmiņās vienmēr, kad Lilijtante nāca savā katūna kleitā (dažreiz viņa brauca ar vecu velosipēdu), spīdēja saule un bija silti, gluži kā tagad, un vasara bija tik gara, un laiks ritēja tik lēni, ka jau kļuva gandrīz garlaicīgi.

Ak, Dievs, cik gan smirdīgi var pirst viens salīdzinoši maziņš suns!
Dzeru tēju, zogu laiku, baidos iet gulēt (mēs guļam vienā istabā), ja nu pamostos nosmakusi.
(Samurajs zem galda guļot klusi palaiž vēl vienu balodīti.)

Nekas tā nemāca pieticību un pateicību kā dzīve laukos ierobežotu resursu apstākļos. Resursi šoreiz nav nauda, bet ūdens.
Nevajag nemaz braukt ļoti tālu. Mums kopš pavasara vasarsmājā ūdenssūknis niķojās. Mazgājāmies ar mazumiņu, gurķi pirmajā vietā. Pirms nedēļām divām atbrauca krietnais meistars Vitālijs ar palīgu. Nomainīja releju.
Tik vien bija tā bēda. Bet spice ejot ciet. Nākamgad jātīra.
Mēs katru ūdens lāsi izmantojam lietderīgi. Nomazgājies pats - aplej krūmu vai koku. Vai nelaimīgo zālāju. Un slavē sūkni, brīnumaino elektrību un 25 gadus veco uzprikti, kas joprojām pumpē ūdeni.
Radiniecei Kurzemē lauku mājā ūdens akā no sausuma izzūd.
Augus laista ar lejkannu. Nes uz lauciņu, pilina katram stādam. Visiem nemaz nepietiek. Lietus tur nav lijis 3 nedēļas.

Cikādes sākušas sisināt. Pirmo reizi šogad pirms trim dienām Kurzemē sākās. Pavisam pēkšņi,tā, ka vakar sēdēj laukā - nekā, nākamajā dienā, jā, ir, zāģē. Tagad mums arī ir.
Sēžam ar Samuraju dārzā. Klausāmies cikādes, gaidām lietu. Rejam uz kaimiņu suņiem. Mūsu lieglaimi nedaudz traucē odi.:)

Jāaizbrauc uz jūru, bet nopirktais Smiltenes Bakšteins uz stundām divām jāatstāj mašīnas bagāžniekā sakarsušā priežu mežā.
Procedūra piešķir jūsu Bakšteinam vēl nebijušu aromātu
un savdabīgu augšējo noti. Un visas citas notis arī.
Lai mazinātu Bakšteina efektu, nolēmām to cept uz maizēm. Rezultātā jauki smaržo visa māja.

P.S. Iespēju izmest koposta kaudzē neizskatām. Dziednieciskā kūrorta atvēršana nav plānota.

Iestājās atvaļinājums un līdz ar to atiestatījās spēja kārtot lietas. Gribas gulēt zvaigznītē, mēnestiņā un citos debesu ķermeņos. Šodien abi ar Samuraju aizmigām pēc pastaigas un piededzinājām tējkannu. Vai jūs domājat, ka mans vasalis un bruņinieks mani pamodināja, jo virtuvē ir piedūmojums? Lika pagaidīt. Suta līdz ar mani, es pamodos pirmā.
Vietējā Mego ir pat spainīši ledum, kādu 3 veidu, bet nevienas tējkannas.
Gribēju sadalīt smalkāk liellopu astes Samurajam, nolauzu nazi.
Viss, saimnieciskā darbība jābeidz, čika laiks, sabats.
Ieliku saldētavā prosecco, lūdzu atgādiniet izņemt, pirms tas uzsprāgst kā viņreiz.

VID manii ir uzrunājis personīgi, lai pateiktu, ka es esmu parādā Latvijas Valstij ne daudz, ne maz bet 250 eur. Esmu darba ņēmējs, govi neesmu pārdevusi, un esmu tā kā jau tajā grupā, kas pie mums dikti bagāti un uz kuriem jau attiecas Lielākais Nodoklītis.
Kā tas tā varēja gadīties, domāju. Tur vēl kaut kādas papildu progresijas ir?
(Purpinot aiziet lasīt par nodokļiem).

Kā jau minēju, mūs ar Samurajčiku saista abpusēja pieķeršanās par spīti abu pušu acīmredzamiem trūkumiem.
Samurajčika melnumiņš citādi kristāltīrajā dvēselītē ir apņemšanās (un šķietami arī spēja) aprīt visa rajončega pārtiku.
Milzīgs klucis speķa, kas kā nebūt patrāpījies trotuāra malā zālītē? Samurajam tas nieks? Beigts sabraukts putns? Dodiet, lūdzu, divus.
Bet citādi brīnumjauks sunītis.
Aizvakar, tātad, sagaidām krēsliņu, jo abi ciešam no karstuma. Ejam uz mūsu mežiņu. Esam visjaukākajā noskaņojumā. Ieejot mežā, pie pašas slimnīcas laižu Samuraju vaļā. Nav neviena suņa, ne cilvēka.
Aleja bija tukša, neviens nebija atnācis apsēsties zem liepām, klasiķa vārdiem runājot.
Nolemju iet pa stigu, domāju, uz ezeriņu šodien ne. Pēc metriem piecdesmit Samurajčiks metas pa labi. Tieši krūmos iekšā.
Nu nekas, domāju, dažreiz viņš ķer peles, tūlīt atnāks.
Neviens nenāk.
Saucu, saucu.
Neviena nav.
Lamādamies lienu iekšā krūmājā, zāle līdz acīm, katrā pudurī desmittūkstoš ērču klakšķina, ko jau ērce var klakšķināt. Saucu, saucu. Suņa nav.
Esmu diezgan izmisusi, jo nāk tumsa. Pazudis mans mazais mīļais sunītis. Pēkšņi, kas tad tas. Vai tā nav ruda astīte? Eju tuvāk un redzu....
(Reklāmas pauze!)
Tātad, redzu milzīgu kaudzi ar izmestu pārtiku. Kādas normālas ķerras lielumā. Saskatīju tur Brī sierus, žāvētu vistu šķiņkus, pa vidu kaut kāda putra vai risoto, mizas, sēnes.
Un pie visas šīs nepārprotami pūstošās pārpilnības stāv mazs rižs krancis un vakara klusumā rij cik spēka. No visas sirds, aknām un aizkuņģa.
Klusumā vakara debesīs kāpj manas lamas.
Uzlieku Samurajam siksniņu un velku ārā no krūmiem. Nez kur gadījušās, kur ne, garām paiet divas pārsteigtas vidusskolnieces. Noskatās, kā jocīga tante velk aiz siksnas mazu nabaga sunīti un lamājas.
Riet saule. Dzied strazds.

Sv Akcīzes Francisks jau ir bijis, nez?

Sakiet lūdzu, ko tagad nēsā? Ko velk mugurā, ja neskaita sporta drēbes, suņu staidzināmos kostīmus, pa dīvānu vāļājamās kārtas un dārzu rokamos specapģērbus?
Biju aizgājusi veikalā, saģērbties par godu skumjam gadījumam, veikalā Domina, precīzāk.
Tur nevarēja saģērbties ne jautram, ne bēdīgam, tikai sportam.
Nu varbūt arī seksam,jo turjau daudz drēbju nevajaga. Un vēl par sešpadsmitgadīgu carēja saģērbties, jo NewYorker ir vaļā, un dūšīgi tirgojas. Es tur pērku t-kreklus un topus, izņemot ar pūcēm pa visām krūtīm, jo tādus Jaunkundze bano.
Kleitas tieši apmēram sešas, visas dīvainas, kurpes oj, labāk nevajadzēja skatīties.
Vārdu sakot, šito kantori var taisīt ciet pavisam mierīgi vai iekārtot tur ledushalli, viņiem aiz loga 2018.gads. 2018.gadu es pati skapī varu atrast, un pie augstāk aprakstītajiem razkladiem es suņustaidzināmo kostīmu internetā varu nopirkt labāk, lai arī riskējot un bez laikošanas.
Nē, gājiens nebij pavisam velts, es nopirku džinsus 2 gab, vienas bojfreendenes un vienas parastās un krūšturi un apenes, paldies Visu pliko sieviešu aizgādnei!
Bet jautājums ir atklāts - ko tagad valkā? Kleitas? Kurpes?

Jaunkundze beidz skolu. Nebūs vairs pandēmiskās pārtikas pakas.
Man tagad pašai būs jāpērk tušoni tušonstūķim? Tikai divi vien palikuši.
Neērti kaut kā.
Pirkt pusfabrikātu. Lai gatavotu ēdienu.

Starp citu, ja vienreiz dārzā ļauj noziedēt un (aiz slinkuma vai ar nolūku) nogatavoties rukolas un pētersīļu sēklām, tad itin visur dārzā ir mazi pētersīlīši un rukoliņas, un tos tad vairs mūžā nevajag ne stādīt ne sēt.

Mēs ar Samurajčiku vadīsim otro nakti divi vien vasarasmājā. Nav tā, ka viņš traki rietu uz visādiem nakts trokšņiem, sākumā mazliet rēja uz poligona šāviņiem, jo ir pacifists acīmredzot.
Izskatās, ka viņas garlaikojas bez savas paplašinātās ģimenes, šis pulka dēls. Kamēr es raku dobīti, sīkais žuļiks divreiz izciemojās pie kaimiņu jauniešiem. Otro reizi viņi jau paši man viņu atveda atpakaļ.
Gājām pastaigā pa Dambi, nesot līdzi mazu lāpstiņu, ar ko:
a) izrakt interesantas puķītes dārziņam
b) aprakt Samuraja kaciņas
Samurajčiks tik smieklīgi nesa lāpstiņu zobos, ka man bija jāsmejas balsī.

Izstāstīšu, ka mums ar Samurajčiku rit kopdzīves ceturtais mēnesis. Man šķiet, ka Samurajčiks pa šo laiku ir vēlreiz izdzīvojis visus savas kucēnības ciklus, kurus nav pavadījis te pie mums. Viņam ik pa divām nedēļām parādās ideja jaunam pārbaudījumam. Nu paskaitīsim - kaku periods bija, kaimiņu apriešanas periods - bija, tad vēl naktī riešanas un rūkšanas laiks,  savas migas sargāšanas laiks, Saimnieces sargāšanas laiks, laiks rūkt uz Jaunkundzi, laiks apvainoties uz visiem par iemauktu vilkšanu un kost, laiks apvainoties uz visiem par atērčošanu un kost, laiks gulēt cilvēku gultā... Bet vai es teicu, ka neskatoties uz šiem sīkumiem mēs viens otram esam, un Samurajs ir mans mazais ucipuci sunītis, kurš guļ zem galda, kamēr es strādāju un grūši nopūties ar pārmetuma izteiksmi purniņā ceļ dibenu augšā, lai ietu man līdzi uz citu istabu, ja es sadomāju pārvietoties. Šad un tad strādājot es paskatos, kā Samurajčiks guļ, cik glīti veidotas viņa mazās ķepiņas ar melniem nadziņiem, kuri akurāti piestāv pie melnajām krēpītēm uz skausta, uz balto krādziņu zem zoda, un esmu ļoti laimīga, ka viņš ir mans sunītis. Guļot viņš mēdz krākt un dažkārt bojāt gaisu. Un ziniet, ja uz planēta Zeme parasts meitietis neperspektīvā vecumā, kādu pasaulē ir kāds pusmiljards, var iemīlēt mazu rižu kranci, kādu arī droši vien ir vismaz pusmiljards, un tieši šis mazais rižais vienīgais krancis var uzticīgi mīlēt savu visādīgi neperspektīvo saimnieci, tad lūk, viņas - Cerība un Mīlestība.