Božena Chodunska

Manai mammai bija tāda attāla radiniece Lilijtante. Viņai nebija ne bērnu, ne vīra. Ak, nē, viņai bija bijis vīrs, bet kā gan viņu sauca? Viņa dzīvoja attiecīgajā Mazpilsētā, un viņai bija lauciņš- dārziņš nu pavisam netālu no mūsu vasarsmājas. Tik netālu, ka 3 minūšu gājiens. Tagad es tur vedu izskraidināt Samurajčiku.
Pēc darba savā dārziņā Lilijtante ienāca pie manas mammas padzert kafiju, atnesa kādas puķītes, mamma atkal iedeva kaut ko kas mums bija izaudzis. Es jau lāga neatceros, jo biju maza, bet mamma vienmēr stāstīja, cik inteliģents un smalkas dvēseles cilvēks esot bijusi Lilijtante. Lilijtante bija maza auguma un tieviņa, mugurā viņai bija katūna kleitiņa un kājās tenisčības. Brūnas, ja gribam būt precīzi.
Kāpēc es to stāstu? Ir tik jauki vazāties pa dārzu vecā katūna kleitā un tenisčībās. Es arī tā daru.

Un vēl manās atmiņās vienmēr, kad Lilijtante nāca savā katūna kleitā (dažreiz viņa brauca ar vecu velosipēdu), spīdēja saule un bija silti, gluži kā tagad, un vasara bija tik gara, un laiks ritēja tik lēni, ka jau kļuva gandrīz garlaicīgi.

Vakar maģiskajā autobusā garām paspraucās trīs bērneļi, ap 9-10 gadus veci, kas brauca uz ebreju skolu. Divi puikas un meitenīte. Es jau mēģināju saīgt par grūstīšanos, jo visiem bija mugursoms, bet tad atmaigu, jo jaunieši ļoti izturēti diskutēja par savām sekmēm mācību priekšmetos - krievu valodā, latviešu valodā, mūzikā un ivritā. Izklausījās, ka viņi ļoti nopietni nododas mācību procesam. Nekas cits viņus neatšķīra no krievu vai latviešu sīčiem. Vēl vienam puikam rokā bija āra termometrs un mazītiņš kaktusiņš, bet man liekas, ta tas bija vajadzīgs kādām tur dabaszinībām, tāpēc to nevar uzskatīt par īpašu pazīmi.
Kad mans papus bija mazs, vēl pirms kara, viņš mācījās krievu skolā, un skola atradusies tādā laukumā (es slikti pārzinu Liepāju, tāpēc nevarēšu pateikt, kur tas ir), kur pāri pretī bijusi žīdu skola (tāds bijis arī oficiālais nosaukums). Krievu skolas skolniekiem nav bijis lielāka prieka, kā kāpt uz galdiem un pa logu skatīties pa žīdu skolas logiem, kādas viņiem cepurītes un peisas, un kā viņi skaita lūgšanas pirms stundām. Ar žīdu skolas skolniekiem draudzība bijusi galvenokārt tāda, ka abi etniskie grupējumi spēlējuši futbolu- Urugvaja pret Paragvaju un gājuši kāpās boksēties. Manam papiņam vienīgajam bijuši īsti boksa cimdi, kurus viņam nopircis tēvs, attiecīgi mans ģeduška. Tos tad visi vilkuši pēc kārtas.

Manā bērnībā mūsu vasaras māju ciematā dzīvoja Veltiņa. Veltiņa kaut kādā veidā bija saistīta ar mana papiņa darbavietu. Patiesībā visi kaimiņi bija ar to saistīti, jo agrāk zemesgabalus padomju pilsoņiem pārdeva pēc darbavietu vai žanra piederības - tur Zinātņu Akedēmijai, te Universitātei, vel citur Arhitektu Savienībai.
Veltiņa bija ļoti maza auguma sieviņa ar ārkārtīgi rupju balsi, un krietni sacepta auzu cepuma krāsas seju, kas bija vienās grumbās. Vismaz man tā šķita. Veltiņas vecums nebija nosakāms. Veltiņa ģērbās vīriešu drēbēs (vistipiskākās bija treniņbikses melleņu zilumā) un pīpoja kā lokomotīve. Galvā viņai vienmēr bija katūna lakatiņš, sasiets ne īsti pa pirātu modei, ne īsti kā monumentālajai kolhozniecei, mute papiross. Man šķiet, ka Veltiņai bija kādi radinieki, taču vasaras māja viņa dzīvoja viena ar savu mazizmēra sunīti Perlīti. Pērlīte bija tāds mazs, mazītiņs brūns, tievkājains štruntiņš ar astīti gredzenā, kas pēc manas šodienas saprašanas varēja būt čivauvas un toiterjera grēka auglis. Veltiņas dārziņš bija visskaistākais un izravētakais visā apkārtnē. Kad mana mamma viņai sūdzējās par gliemežiem, Veltiņa bija nesaprašanā. Viņai gan nekādu gliemežu neesot. Vajagot tak visu izravēt. Mana mamma īsti nevarēja turēt Veltiņai līdz ar to ravēšanu, jo viņai bija darbs, papiņš un mēs ar māsu.
Brīvajā laikā, kad neravēja, Veltiņa apmeklēja visus kaimiņus pēc kārtas un sprieda par šo un to. Protams, kopā ar Pērlīti. Viņas abas ir labākos laukos jau daudzus gadus, bet dažreiz man šķiet - ja iziešu pa dārza vārtiņiem, tur ielas galā būs Veltiņa un Pērlīte kā likts.
Bez pīpošanas Veltiņa labi pieprata arī visādas vīru runas un darbus, un bija laba arī grādīgā dzēriena lietošanā. Vienu reizi bijs tā - papiņš cēla mājai piebūvi (nu vinš allažiņ kaut ko cēla, ja nu jūs gribat zināt, māja joprojām nav īsti gatava) un bija sasaucis kaiminus palīgos pie betonēšanas. Arī Veltiņa un Pērlīte bija klāt. Pēc kārtīgas talkas pienācās arī iedzert, un, kā jau tajos laikos gadījās, dzeramais bija nevis šņabis, bet gan medicīniskais spirts, droši, ka iznests no kādas laboratorijas vai slimnīcas. Vīri salējuši un runājuši, kā tas spirts pareizi jādzer, vajagot iedzert un tad izelpot, un tad laikam uzkost, jo saprotiet, spirtu īsti nevar dzert kā šņabi. Pa vienam mēģinājuši to spirtu dzert, grūti gājis. Veltiņa kaut ko stāstījusi, tad pieķērusies savai glāzei, izmetusi kā ogu. Visi gaidījuši, kad nu viņa taisīs to izelpu, kad ķers pec uzdzeramā vai uzkodas, bet Veltiņa tikai runājusi savu runājamo tālāk.

Lūk, dažreiz es domāju - kad izaugšu, laikam kļūšu par Veltiņu. Vēl tikai pīpot jāiemācās.

Man kādreiz kaimiņos dzīvoja ļoti veca, vājredzīga kundze, kurai ļoti patika mazuļi un jaunās māmiņas, tāpēc viņa mani allažiņ aiz rokas vilka pie soliņa, kad es vizināju mazo Līzi, un stāstīja ko iz savas dzīves. Tad nu lūk, 1. pasaules kara laikā vai ap to laiku viņas vecāki nomiruši ar tīfu, un viņi palikuši 6 (ja nemaldos) bērni. 4 brāļi un 2 māsiņas bijuši kopā. Man liekas, kāds no brāļiem bijis jau tik liels, ka aizgājis karā. Bijuši visādi kaimiņi - gan tādi, kas atnesuši paēst, gan tādi, kas ievilkuši nāsīs viņu mantas. Laiki bijuši traki, cilvēki krituši kā mušas, daudzi bērni palikuši bāreņi, un labi ļaudis vienkārši ņēmuši ģimenēs svešus bārabērnus kā savus, audzinājuši un barojuši. Manas kaimiņienes ģimenē bērnu bijis daudz, tāpēc, kad nu viss norimis un valsts nodibināta, visi ielikti bāreņu namā. Bet tas bijis īpašs bāreņu nams, kur bāreņi bijuši labi uzturēti un audzināti patriotiskā garā. Tā viņa stāstīja. Viņiem bijis dārziņš, kur audzējuši savus dārzeņus, un lopiņi arī bijuši. Ar dziesmu gājuši visi strādāt savos bārabērnu lauciņos. Kundze bija ļoti patriotiska, nu īsta veco laiku dāma. Valoda - viena vienīga dzeja. Poruks, Ziemeļnieks, Skalbe.
No visiem četriem brāļiem beigās dzīvs nav palicis neviens. Kurš leģionā, kurš lēģeri, kurš jau Baigajā gadā pazuda.
Pašai kundzei savu bērnu nebija. Viņa kā savu uzaudzināja māsas meitu. Atveda no Sibīrijas. Tas laikam nozīmē, ka arī ar māsu viss labi nebeidzās.
Man tagad ir žēl, ka neko vairāk par viņu nezinu, un visu arī tik labi neatceros. No kuras puses viņa bija? Vai viss bija tiesa, vai tādi labie bāreņu nami patiešām bija? Tāds dzīvesstāsts būtu pelnījis tikt iegrāmatots.

Papiņš pie pusdienu graķīša stāstīja stāstus. Viņam ir daudz labu stāstu iz veciem laikiem. Par Liepāju pirms un pēc kara. Par karu Liepājā.
Papiņam bija gana daudz gadu, lai karš paietu interesanti, taču viņš bija tieši tik jauns, lai viņu nesavāktu leģions vai padarmija.
Bēgļi Liepājas ostā pie kuģiem atstāja savas mantas un mājdzīvniekus, un tā papus tika pie zirdziņa Airas. Ar zirdziņu puišelis izvadāja maizi un produktus, jo vectēvs (mans ģeduška) bija maiznieks. Patiesībā papiņa vecākiem bija ģimenes uzņēmums, kas cepa barankas un no tā arī pārtika, taču kara laikā baranku bizness apstājās. Tātad puišelis veda kaut kādu īsto, nelegālo maizi vācu virsniekiem (legālā bijusi ar zāģu skaidām vepti "ķieģelīši" ar mašīneļļu iesmērētās veidnēs) un pamanījis, ka pie noliktavām izgāzts cukurs. Kaudze cukura. Cukurs gan bijis ar peļu mēsliem, jo maizus sagrauzušas peles, un vai tad kārtīgs vācietis to vairs var bērt pie kapejas? Puišelis nodomājis, ka labumu nevar laist zudībā, un sašķipelējis cukuru kādās nebūt kastēs, licis ratos un vedis uz māju. Mājās izstāstījis tēvam, ka tā un tā, cukurs esot, bet ar peļu sūdiem, slikts. Ģeduška nopriecājies un ne čiku negrabu, cukurs pārtapa sīvajā. Puišelis sacījis, ka tā tā lieta neiešot - viņam arī vajagot kaut ko par cukura atrašanu, un tēvs piešķīris puišelim 2 pudeles, par ko es mazliet brīnos, bet var jau būt, ka viņš zināja, ko dara. Kaimiņos dzīvojis ūdenslīdējs, pie kura papiņš šīs divas pudeles iemainījis pret sardīnēm, izceltām no nogrimušiem kuģiem. Starp citu, par vienu pudeli ūdenslīdējs devis 13 kārbas sardīņu. Domājat, puišelim garšoja sardīnes? Nekā, tās pie klasesbiedriem samainīja pret šokolādi.
Kad vācieši atkāpšies, Liepājā sācies haoss, visi laupījuši visu un visur. Papiņš ar čomu arī meklējuši, kur ko var aizstiept. Vienas kantīes pagrabā bijušas vīna mucas; kāds izsitis tapu, un visi strēbuši un stiepuši prom spaiņiem. Uz grīdas bijusi laba kārta vīna, centimetru divdesmit, un viens jau gulējis ar seju vīnā noslīcis, bet tas nevienu nav traucējis, citi tikai smēluši un stiepuši, smēluši un stiepuši un pat slaucījuši ar dvieļiem, kurus pēcāk izgriezuši traukos.
Pie ostas noliktavām pārdzēries krievu virsnieks sarīkojis salūtu - iznesis pagalmā kasti ar šampanieti, šāvis pa pudelēm, kuras gājušas gaisā ar jauku paukšķi katra.
To stāstu viņam ir daudz un lielākoties Vonnegūta stilā. Daži smieklīgi, citi skumji. Par nesprāgušo šāviņu uz jumta, par žīdu geto, par krievu skolu, par vācu skolu, par tehnikuma izlaidumu. Viņš visu mums nestāstot. Esot arī kas tāds, ko nevarot stāstīt.
Man likās, ka mamma klausoties vienā brīdī tā kā gandrīz apraudājās. Es domāju, ka zinu par ko. Par dzīves pārejamību un nepiedodamo trauslumu. Lūk.

Ja par futbolu, tad par futbolu līdz galam. Mana papus atmiņu stāsts par laikiem, kad vēl klinģerlietiņš lija...
Un kad vēl klinģerlietiņš lija, tobiš taisni pirms kara, mans papus Liepājā mācījās krievu skolā un tad krievu skolas jefiņi draudzīgi spēlēja futbolu ar ebreju skolas tirliņiem. Vieni bija Paragvaja, otri - Urugvaja. To laikam varēja izvēlēties, jebšu bija jāvelk lozes, to vēsturnieks neatminas. Šā vai tā, abas izlases bija gana iekārojamas, kas gan netraucēja citu reizi Paragvajas izlasei iet dūru cīņā pret Urugvajas izlasi turpatās aiz vecā šķūņa. Pēcāk ienākuši krievi, un Urugvajas izlases skola likvidēta un urugvajieši pievienoti kaut kādai kopējai skolai. Arī ar paragvajiešu skolu kaut kas noticis, un visi tad mācījušies vienā skolā. Tad ienākuši vācieši, un daudzi urugvajieši nošauti ar visam ģimenēm vai aizvesti kaut kur un nekad vairs nav rezēti. Žēl, papus saka, jo labi puikas bijuši. Gan futbolu uzspēlēt, gan uz klopi iet.