Božena Chodunska

Vakar maģiskajā autobusā garām paspraucās trīs bērneļi, ap 9-10 gadus veci, kas brauca uz ebreju skolu. Divi puikas un meitenīte. Es jau mēģināju saīgt par grūstīšanos, jo visiem bija mugursoms, bet tad atmaigu, jo jaunieši ļoti izturēti diskutēja par savām sekmēm mācību priekšmetos - krievu valodā, latviešu valodā, mūzikā un ivritā. Izklausījās, ka viņi ļoti nopietni nododas mācību procesam. Nekas cits viņus neatšķīra no krievu vai latviešu sīčiem. Vēl vienam puikam rokā bija āra termometrs un mazītiņš kaktusiņš, bet man liekas, ta tas bija vajadzīgs kādām tur dabaszinībām, tāpēc to nevar uzskatīt par īpašu pazīmi.
Kad mans papus bija mazs, vēl pirms kara, viņš mācījās krievu skolā, un skola atradusies tādā laukumā (es slikti pārzinu Liepāju, tāpēc nevarēšu pateikt, kur tas ir), kur pāri pretī bijusi žīdu skola (tāds bijis arī oficiālais nosaukums). Krievu skolas skolniekiem nav bijis lielāka prieka, kā kāpt uz galdiem un pa logu skatīties pa žīdu skolas logiem, kādas viņiem cepurītes un peisas, un kā viņi skaita lūgšanas pirms stundām. Ar žīdu skolas skolniekiem draudzība bijusi galvenokārt tāda, ka abi etniskie grupējumi spēlējuši futbolu- Urugvaja pret Paragvaju un gājuši kāpās boksēties. Manam papiņam vienīgajam bijuši īsti boksa cimdi, kurus viņam nopircis tēvs, attiecīgi mans ģeduška. Tos tad visi vilkuši pēc kārtas.