![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kā jau minēju, mūs ar Samurajčiku saista abpusēja pieķeršanās par spīti abu pušu acīmredzamiem trūkumiem.
Samurajčika melnumiņš citādi kristāltīrajā dvēselītē ir apņemšanās (un šķietami arī spēja) aprīt visa rajončega pārtiku.
Milzīgs klucis speķa, kas kā nebūt patrāpījies trotuāra malā zālītē? Samurajam tas nieks? Beigts sabraukts putns? Dodiet, lūdzu, divus.
Bet citādi brīnumjauks sunītis.
Aizvakar, tātad, sagaidām krēsliņu, jo abi ciešam no karstuma. Ejam uz mūsu mežiņu. Esam visjaukākajā noskaņojumā. Ieejot mežā, pie pašas slimnīcas laižu Samuraju vaļā. Nav neviena suņa, ne cilvēka.
Aleja bija tukša, neviens nebija atnācis apsēsties zem liepām, klasiķa vārdiem runājot.
Nolemju iet pa stigu, domāju, uz ezeriņu šodien ne. Pēc metriem piecdesmit Samurajčiks metas pa labi. Tieši krūmos iekšā.
Nu nekas, domāju, dažreiz viņš ķer peles, tūlīt atnāks.
Neviens nenāk.
Saucu, saucu.
Neviena nav.
Lamādamies lienu iekšā krūmājā, zāle līdz acīm, katrā pudurī desmittūkstoš ērču klakšķina, ko jau ērce var klakšķināt. Saucu, saucu. Suņa nav.
Esmu diezgan izmisusi, jo nāk tumsa. Pazudis mans mazais mīļais sunītis. Pēkšņi, kas tad tas. Vai tā nav ruda astīte? Eju tuvāk un redzu....
(Reklāmas pauze!)
Tātad, redzu milzīgu kaudzi ar izmestu pārtiku. Kādas normālas ķerras lielumā. Saskatīju tur Brī sierus, žāvētu vistu šķiņkus, pa vidu kaut kāda putra vai risoto, mizas, sēnes.
Un pie visas šīs nepārprotami pūstošās pārpilnības stāv mazs rižs krancis un vakara klusumā rij cik spēka. No visas sirds, aknām un aizkuņģa.
Klusumā vakara debesīs kāpj manas lamas.
Uzlieku Samurajam siksniņu un velku ārā no krūmiem. Nez kur gadījušās, kur ne, garām paiet divas pārsteigtas vidusskolnieces. Noskatās, kā jocīga tante velk aiz siksnas mazu nabaga sunīti un lamājas.
Riet saule. Dzied strazds.
Samurajčika melnumiņš citādi kristāltīrajā dvēselītē ir apņemšanās (un šķietami arī spēja) aprīt visa rajončega pārtiku.
Milzīgs klucis speķa, kas kā nebūt patrāpījies trotuāra malā zālītē? Samurajam tas nieks? Beigts sabraukts putns? Dodiet, lūdzu, divus.
Bet citādi brīnumjauks sunītis.
Aizvakar, tātad, sagaidām krēsliņu, jo abi ciešam no karstuma. Ejam uz mūsu mežiņu. Esam visjaukākajā noskaņojumā. Ieejot mežā, pie pašas slimnīcas laižu Samuraju vaļā. Nav neviena suņa, ne cilvēka.
Aleja bija tukša, neviens nebija atnācis apsēsties zem liepām, klasiķa vārdiem runājot.
Nolemju iet pa stigu, domāju, uz ezeriņu šodien ne. Pēc metriem piecdesmit Samurajčiks metas pa labi. Tieši krūmos iekšā.
Nu nekas, domāju, dažreiz viņš ķer peles, tūlīt atnāks.
Neviens nenāk.
Saucu, saucu.
Neviena nav.
Lamādamies lienu iekšā krūmājā, zāle līdz acīm, katrā pudurī desmittūkstoš ērču klakšķina, ko jau ērce var klakšķināt. Saucu, saucu. Suņa nav.
Esmu diezgan izmisusi, jo nāk tumsa. Pazudis mans mazais mīļais sunītis. Pēkšņi, kas tad tas. Vai tā nav ruda astīte? Eju tuvāk un redzu....
(Reklāmas pauze!)
Tātad, redzu milzīgu kaudzi ar izmestu pārtiku. Kādas normālas ķerras lielumā. Saskatīju tur Brī sierus, žāvētu vistu šķiņkus, pa vidu kaut kāda putra vai risoto, mizas, sēnes.
Un pie visas šīs nepārprotami pūstošās pārpilnības stāv mazs rižs krancis un vakara klusumā rij cik spēka. No visas sirds, aknām un aizkuņģa.
Klusumā vakara debesīs kāpj manas lamas.
Uzlieku Samurajam siksniņu un velku ārā no krūmiem. Nez kur gadījušās, kur ne, garām paiet divas pārsteigtas vidusskolnieces. Noskatās, kā jocīga tante velk aiz siksnas mazu nabaga sunīti un lamājas.
Riet saule. Dzied strazds.