Božena Chodunska

Cikādes sākušas sisināt. Pirmo reizi šogad pirms trim dienām Kurzemē sākās. Pavisam pēkšņi,tā, ka vakar sēdēj laukā - nekā, nākamajā dienā, jā, ir, zāģē. Tagad mums arī ir.
Sēžam ar Samuraju dārzā. Klausāmies cikādes, gaidām lietu. Rejam uz kaimiņu suņiem. Mūsu lieglaimi nedaudz traucē odi.:)

Braucu mājās, mums ar Ruksi šovakar būs ballīte, man ir marinētas vistas un rums ar švepēm, Ruksim īpaši smalks salāts. Un tad mūzika no youtube un visādiem radioswh (man izdevās uztvert!). Vēl varètu būt kā pasakās - pa dienu, kamēr es strādāju, Ruksītis nomet kažociņu un kļūst par darbīgu kundziņu, kas nopļauj zāli, naglo putnubūrus, pieskrūvē visādas vaļīgas skrūves, saeļļo čīkstošas atslēgas un izvāra zupu.

Te ir tā, nezaudējot cilvēka cieņu var uztvert 2 radiostacijas - Radio Marija un Eiropas hītu radio. Drīz es zināšu visus hītus, gan Marijas, gan Eiropas.
Lielveikals strādā līdz 21.30.
Taisnību sakot, tas nav ļoti liels, bet šampanieti un gumijas zandales nopirkt var, toties žoga sietu jāmeklē citur. Mēs ar Sīko ieradāmies pl 22.24. (upd. protams,ka 21.24). Pēc dažām minūtēm sāka dzēst nost gaismas, ledu es tā arī netradu, jo bija tumšs, cilvēki uz tausti izmisīgi meklēja plastmasas glāzītes, šprotes, citronus un citas neatliekami svarīgas mantas.
Frāzi "Bļaģ, kas tas par darba laiku?!" noklausījāmies vismaz reizes trīs, jo piektdienas vakars, un jaunatnei bumeros ieplānots riests vai kas tamlīdzīgs.

Tā nu mēs ievācāmies vasarasmājā. Līze, Sīkā, Speķītis un es. Un lielākā daļa Līzes drēbju skapja satura. Viņa te esot uz palikšanu. Uz visu vasaru. Nu labi, bet vai tad tāpēc jāņem līdzi visas drēbes?
Te ir pilns ar naktstauriņiem, Sīkā jaunkundze ir viņus izķērusi un iznedusi laukā tonnām, bet viņi dežūrē pie durvīm un grib atpakaļ. Te ir lauki.Tuvu pilsētai, tak tomēr lauki.

Pie mazās Codunsku jaunkundzes ciemojas draudzenīte, un tad nu viņas abas dzīvo mazajā dārza mājiņā un tur iet trādirīdirallalā, saldējums, ledus tēja un palienas izpriecas. Vienvakar jāpeld gaujā ar piepūšamo vali, citu vakaru jābrauc velopiedzīvojumos caur tumšu mežu uz jūru. Piedzīvojumi ir manā ziņā, viss pārējais viņām jau ir, svarīgākais ir līdz vieniem naktī sačukstēt visādus noslēpumus, droši vien jau par zēniem.
Jūra vakar bija gluda un daiļa, ūdens tīrs, un es dabūju papeldēt pa rietošas saules deķīti un ak un vai papriecāties par saulrieta mākoņiem (nu tas tak skaidrs, ka skaistums neredzēts, katru reizi savādāk, katru reiz no jauna) un izdzert savu godīgi nopelnīto alu, kamēr abas mazdāmiņas uz saulrieta fona bildējās sociālo tīklu vajadzībām. Es tikai divas reizes aizrādīju par pozu nesaistītā dabiskuma pozītīvo aspektu un dakfeisa nevajadzīgumu, bet citādi pavisam likos mierā. Jā, un Draudzenītes mamma ir stingra un kārtīga, ka tikai viņai nenāk ausīs, ka Agņeškas mamma darbdienas vakarā dzer alu.

Mīļo Garkājtētiņ!
Atvaļinājums man ļoti patika. Es atkal sāku pārdomat, ka gribētu strādāt ko citu, ko tādu, lai katra diena būtu kā atvaļinājumā. Savulaik ar domubiedru grupu pēc slēpošanas-dzeršanas brauciena varonīgajos kalnu kūrortos spriedām, ka vajadzētu palikt tur ar svešu vārdu un kļūt pat gondolu uzraugiem, bet brīvdienās vizināties ar slēpēm un pīpot kaķuzāli.
Tagad man nāk prātā, ka es pēc īsas, bet grūtas apmācības varētu kļūt pārgājienu gids visādos tur bezceļos. Grūtības man patīk, ja, un tad es māku tukšā alusbudžā uzvārīt kafiju ugunskurā. Iesakumam ar šito varētu pietikt, ne, vismaz sieviešiem un bērniem? Varbūt mani ņemtu skautos vai gaidās.
Jums, mīļo dakter, es gribēju pateikt, ka Pērnavas Kva-kva-parkā paslīdēju uz trepēm, nomaucos uz ziemeļgala, dabūju triecienu pa pirmo čakru, un kādu laiku nevarēšu pilnvērtīgi piedalīties uznācienā peldkostīmos, kas nesatur bokseršortus, jo gurnu...nu labi jau... pakaļas labo pusi rotā peles palikņa lieluma un baklažāna krāsas zilums.

Dārzkopju kooperatīviem piemīt sava specifiska fizioloģija, kas dažām profesijām piešķir kulta statusu, proti:
• atkritumu izvedējiem;
• sauso ateju (pardon!) izvedējiem.
Trešie ir spiču dzinēji, taču spiču DZENs saprotams noris daudz retāk kā atkritumu izvešana (reizi mēnesī, kā pēc kalendāra) un pat ateju izvešana (jāveic reizi gadā, ja vien nav plānots kā Ludviķa galmam pārvākties uz citu Versaļu), tāpēc spiču dzinējus še neapskatīsim.

Atkritumu izvedēji nav nekādi pāriji. Viņi apzinās savu svarīgumu (darbiņš neviens nav mazs un sīks, ja tikai kādam tas vajadzīgs), viņi brauc ar lepnumu, viņiem pat skrien pakaļ (skrējiens ar 100 l miskastes maisu vispār ir izaicinājums, taču vakar izbraukumā ar velo novēroju kā ļaudis nekurnēdami veic šo distanci ~27 grādu karstumā). Dažreiz viņi kavē (patiesībā - vienmēr). Arī personāls ir attiecīgi apmācīts un advancēts. Jūsu zaļajā, šaurajā ieliņā, kur pāri glīti apcirptajiem dzīvžodziņiem slīgst augļu koku zari un pie mazajām dārza mājiņām vakara saules starus kāri tver daudzkrāsainas puķītes, ap kurām lidinās tik pat krāsaini tauriņi un spāres, atmuguriski ielīgo ilgi gaidītais, zaļi baltais auto, tā aizmugurē uz kāpšļiem (vai podestiem) stāv labi noauguši, iedeguši jaunekļi vēja appūstām sejām un uz krūtīm atpogātos kombinezonos. Rokās lāpstas (vai kaut kādi citi bakstāmie). Mājsaimnieces snaikstās pār žogiem un, pamanījušas pakalpojumu sniedzējus, uzvelk savus labākos gumijas cimdus, steigšus iztin no cirtām ruļļus (vai otrādi, vispirms ruļļi, pēcāk cimdi) steidz pie savām atkritumu urnām izmest pēdējos aizkavējušos mājsaimniecības atkritumus. Jaunēkļi nesteidzīgi, ar smagā darbā izstrādātu grāciju, muskuļus zibinot iztukšo smagās urnas mašīnas bezdibenīgaja vēderā, spindz mušas, plīst pudeles. Darbs padarīts. Mājsaimnieces smaida. Bērni māj. Jaunekļi atturīgi atsmaida pretī. Mašīna aizlīgo. Gaidīsim jūs atkal.
Sauso ateju izvedēji ir daudz komplicētākas personības. Viņos nav ne druskas ārišķības. Liekas, ka viņi slēpjas. Viņi ir klusie varoņi. Labs atejas izvedējs ir jāmeklē gluži kā algotais slepkava. Viņu tālruņa numuri tiek uzticēti nākamajām paaudzēm. Manam papum ir zināms ĻOTI labs atejas izvedējs Žeņa. Labu atejas izvedēju no ne tik laba šķirot ēe… nu kvalitātes rādītāji (vai pirmajās dienās pēc manipulācijas iespējams netraucēti pārvietoties pa perimetru). Līdz šim Žeņa vienmēr veicis savu darbu saskaņā ar labākajiem dārzeņkopju kanoniem. Liekas, ka Žeņas stunda tuvojas, un mēs drīz skatīsim viņu vaigā.

Kad puķainā prikidā ģērbts mazlitrāžas meitietis pēc garas darba dienas raiti soļo pa Miesta lauku teritorijas nomaļu taciņu uz vasarnīcu, vienlaicīgi tukšojot godīgi nopelnīto aluspudeli, visi sastaptie Miesta etiķi, kuri neiedomājamos daudzumos kluso kā zombji pēkšņi iznirst no biežņas vai nāk pretī pa taku, priecīgi smaida, māj ar rokām, noraugās ar baltu skaudību un pat apsveic ar frāzi " O pozdravļjaju! Vi uže s pivkom!".
Piebildīšu, ka ēdot krabju nūjiņas pa taisno no pakas tas pats sievišķis to pašu ceļu var mērot neviena neievērots.

Ir iestājies ikgadējais vasarnieku periods, kas nozīmē, ka par tiesībām elpot par vienu kārtu svaigāku gaisu jāmaksā ar 3 pakāpes tālāku ceļu līdz darbam. Tad nu Božena tērpusies pārgājiena drēbēs katru rītu mēro ceļu līdz Mazpilsētas dzelzceļa stacijai. Ceļš ir šōrtkats cauri pļavai, kurā ganās govs, tele, liekas vēl ālava, bullītis, pavisam maziņš, kā arī vismaz trīs kazas, un nozīmē gājienu pa labi atagušu jāņuzāli un lēkāšanu pāri peļķēm un govju pļekām. (Mūsu lasītājs atbilstoši savai romantizētības pakāpei var iztēlotie šīs pastorālās ainavas jaukumus, gan saules starus rasas lāsēs, gan rasas lāses zirnekļu tīklos, gan zirnekļu tīklus vietējo lietotāju šur tur nomestajās pudelēs). Pārgājiena apģērbs atkarībā no laika apstākļiem var nozīmēt safari kostīmu vai hidrotērpu un gumijas zābakus. Agrīnos gājējus parasti sveic visi aktīvākie ciema suņi; daži mājas sargi devušies pastaigā uz savu roku un nekautrējas apostīt manas kājas. Dažiem suņiem patvaļīgi esmu devusi pašizdomātus vārdus, piemēram, Rižais, Strēmele, Āzītis un vienkārši Bobis. Strēmele ir takšelis, bet Āzītis – liels, pelēks rīzenšnaucers, kas ir tik neglīts, ka liekas tieši vai skaists (c) Šveiks.
Stacijā katru rītu salasās vieni un tie paši personāži. Pēc vairākām kopā pavadītam nedēļām sāc just garīgu tuvību ar saviem vilciena biedriem un biedrēm. Nepaliek nepamanīts arī fakts, ka kāds iegādājies kādu jaunu prikidu vai nogriezis matus. Ja redzams, ka pāri pļavai no otras puses cilpo Tas Ar Laptopu, ir skaidrs, ka neiru nokavējusi. Pagājušo gadu laiku varēja mērīt pāc Tā Ar Maisiņu. Nezinu, kur Maisiņotais palicis tagad. Varbūt Maisiņotais ir tas pats Tas Ar Laptopu? Laptopainajam šorīt bija baltas zeķes. Varbūt ātrumā nebūs varējis citas atrast. Vēl ievēroju dāmu sarkanās kurpēs ar copīti. Vēl tur dzīvo metāliska izskata meitene, kas ļoti lepojas ar saviem augstajiem šņorzābakiem, bet tā šogad arī nav manīta tāpat kā Maisiņotais. Ir arī kāda lietišķa izskata labi saglabājusies kundze, kura pēc manām domām strādā kādā valsts iestādē, bet viņa brauc ar agro vilcienu, kamēr man šovasar patīk pagulēt.
No stacijas pēc pusstundas laba rīta miega vai daiļliteratūras lasīšanas kopā ar citiem vagona iemītniekiem nonākam mūsu galvaspilsētā Rīga. Bet tālāk jau – hu.. rukoj podatj.