Božena Chodunska

Izvārīju nātru zupu. Izskatās pēc žļurgas. Un tā arī garšo. Nācās pielikt skābenes.
Vēl būs nātru-olu-loku pīrādziņi. Tas nav tā, kā izskatās. Vienkārši radiniece man bija salasījusi skaistas jaunās nātres. Nemetīs jau ārā.
Par nātrēm man ir stāsts, varbūt jau kādreiz esmu stāstījusi. Kad gaidīju Līzi, pirms kādiem gadiem 23 ap šo laiku, pāris mēnešus dzīvoju Vācijā, zaļajā Braunšveigas pilsētiņā. Viņiem tuvu pilsētas centram bija tāds kā krūmājs, paliela aizaugusi teritorija, kurai cauri tecēja upīte un bija izveidots gājēju un velosipēdistu celiņš. Tur auga skaistas, jo skaistas nātres.
Un tad man uznāca grūtnieces trakums pēc nātru zupas. Nebija gan tā, ka iepriekš katru pavasari būtu ēdusi nātru zupu. Bet pēkšņi man nātru zupa sāka rādīties sapņos.
Ņēmu šķēres un tašiņu un līdu krūmos pēc nātrēm. Garāmejošie vācieši drusku tā kā skatījās, bet domāju, ja kāds kaut ko jautās, teikšu, ka mani sauc Elīza, un man ir 11 brāļi gulbji.