![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Kad es biju maziņa, man ļoti gribējās, lai man viss būtu kā citiem bērniem. Es gribēju parastu un populāru vārdu un uzvārdu un noteikti ne cittautiešu, piemēram Iveta Bērziņa mani būtu pilnībā apmierinājis. Jo dīvainā kārtā padomiskās Latvijas latviešu bērnu sabiedrībā bija grūti skaidroties, kāpēc tu neesi Iveta Bērziņa un kāpēc tavu tēti sauc, piemēram, Miklāšs. Kā, Tevi sauc Božuna? Nē, Božena. Ak, Božina? Kas tad tas par vārdu!
Vēl es gribēju, lai mājās ir mazgājamais līdzeklis Kaštan, kas piederēja Citiem Bērniem, jo no tā sanāca vislabākie ziepju burbuļi. Bet mani vecāki nekad nenopirka mazgājamo līdzekli Kaštan.
Vēl es gribēju, lai man mājās ir bērnu grāmatas par Ļeņinu. Ne tāpēc, ka viņš man kaut kā patiktu vai tamlīdzīgi. Vienkārši reizi mēnesī bija jāiemācās kāds stāstiņš vai dzejolītis par Volodjenku, un, tā kā man tādu izdevumu no sērijas Bitīte nebija, man vajadzēja meklēties pa pieaugušo dzejas antoloģijām vai vispār iet uz bibliotēku, no kā es cietu. Bet vecāki kaut kā nepirka tās ļeningrāmatas.
Un tad vēl, Dakter, es gribēju, lai mums dārzā ir tādas rozas un baltas puķītes, es nezinu, kā sauc, bet mazlietiņ līdzīgas magonēm. Manām draudzenēm bija, bet man nē. Bet tās puķes bija piederības simbols Tādiem Kā Visi. Jā, un tad vēl citiem bērniem bija Skroderdienas Silmačos plate un Sniegbaltītes skolas plate, bet man kaut kā nebija, tāpēc es konkrēti izkritu no aprites, jo nevarēju sekot līdzi citātiem. Bet es piekrītu, Dakter, ka kopumā tie nav milzīgi lieli geštalti, pareiz? Jo vecāki mani dikti mīlēja. Un man bija Tante Amērikā, kas biški kompensēja tās pārējās nepilnības. Bet es tikai gribēju pateikt, ka man bērnībā neizdevās iegūt piederību kaut kādām Neformālām Kaštanu-Ļeņingrāmatu-rozāpuķīšu-Skroderd
Ja kas, es to piederības čuju tā arī nekad neieguvu. Bet pēcāk es izaugu liela un izdomāju, ka man nemaz nevajag. Es tā arī nesaprotu, nevajag, vai vīnogas bija skābas.
Vēl es gribēju, lai mājās ir mazgājamais līdzeklis Kaštan, kas piederēja Citiem Bērniem, jo no tā sanāca vislabākie ziepju burbuļi. Bet mani vecāki nekad nenopirka mazgājamo līdzekli Kaštan.
Vēl es gribēju, lai man mājās ir bērnu grāmatas par Ļeņinu. Ne tāpēc, ka viņš man kaut kā patiktu vai tamlīdzīgi. Vienkārši reizi mēnesī bija jāiemācās kāds stāstiņš vai dzejolītis par Volodjenku, un, tā kā man tādu izdevumu no sērijas Bitīte nebija, man vajadzēja meklēties pa pieaugušo dzejas antoloģijām vai vispār iet uz bibliotēku, no kā es cietu. Bet vecāki kaut kā nepirka tās ļeningrāmatas.
Un tad vēl, Dakter, es gribēju, lai mums dārzā ir tādas rozas un baltas puķītes, es nezinu, kā sauc, bet mazlietiņ līdzīgas magonēm. Manām draudzenēm bija, bet man nē. Bet tās puķes bija piederības simbols Tādiem Kā Visi. Jā, un tad vēl citiem bērniem bija Skroderdienas Silmačos plate un Sniegbaltītes skolas plate, bet man kaut kā nebija, tāpēc es konkrēti izkritu no aprites, jo nevarēju sekot līdzi citātiem. Bet es piekrītu, Dakter, ka kopumā tie nav milzīgi lieli geštalti, pareiz? Jo vecāki mani dikti mīlēja. Un man bija Tante Amērikā, kas biški kompensēja tās pārējās nepilnības. Bet es tikai gribēju pateikt, ka man bērnībā neizdevās iegūt piederību kaut kādām Neformālām Kaštanu-Ļeņingrāmatu-rozāpuķīšu-Skroderd
Ja kas, es to piederības čuju tā arī nekad neieguvu. Bet pēcāk es izaugu liela un izdomāju, ka man nemaz nevajag. Es tā arī nesaprotu, nevajag, vai vīnogas bija skābas.
Vēl es viesībās pie ģimenes draugiem ciematā parasti dzīvojos namatēvu vannas istabās- tas likās tik pasakaini, atver ūdenskrānu, tur vienmēr tek siltais ūdens kā Rīgas dzīvoklī, gar sienām flīzes un spoguļi ar visādām gaismiņām, flīzes un visādas smaržīgas pudelītes. Bet man bija milzīga lauku māja ar suni un kaķi, pašai savu istabu jumtā un ikrīta ceļu uz skolu un atpakaļ. Tikai pēc daudziem gadiem (pateicoties portālam traukiem.lv) uzzināju, ka klasesbiedri, savukārt ir ilgojušies pēc tās brīvdomības un visatļautības bērniem, kas bija manā mājā.
Un jā. Ārējos parametros balstīta piederības sajūta un pat vēlme pārāk piederēt kopienām nav pratusi uzrasties Savukārt, tās mazās kopienas, kur tā ir, tur jau ne dēļ blokmājām vai kaštaniem trāpīts.