Božena Chodunska

Es ļoti gribēju, lai mūsu Rīgas dzīvoklis ir jaunajā blokmājā Zolitūdē, jo tās taču ir tik skaistas - vienādiem stūriem, ar lodžiju un liftu. Vēl es gribēju arī lai mūsu lauku māja nav tur, kur tā ir- trīsarpus kilometrus mežā, bet ciematā, kā pārējiem bērniem. Un lai mamma strādā fabrikā vai skolā, lai viņai vienmēr ir tīras rokas, nevis kā keramiķiem- mālos. Man bija kauns, ka man dažkārt uz skolu velosipēdam vai auto līdzi mēdza atskriet kāds no suņiem, turklāt, dažkārt suns neskrēja prom, bet gaidīja mani no skolas, ciematā pastrādājot dažādas neģēlības, piemēram, ieskrienot veikalā vai pastā, par ko mani rāja pastniece (nu kas tev tas par suni, bārbaliņ, vai tas tas ir suns?!).

Vēl es viesībās pie ģimenes draugiem ciematā parasti dzīvojos namatēvu vannas istabās- tas likās tik pasakaini, atver ūdenskrānu, tur vienmēr tek siltais ūdens kā Rīgas dzīvoklī, gar sienām flīzes un spoguļi ar visādām gaismiņām, flīzes un visādas smaržīgas pudelītes. Bet man bija milzīga lauku māja ar suni un kaķi, pašai savu istabu jumtā un ikrīta ceļu uz skolu un atpakaļ. Tikai pēc daudziem gadiem (pateicoties portālam traukiem.lv) uzzināju, ka klasesbiedri, savukārt ir ilgojušies pēc tās brīvdomības un visatļautības bērniem, kas bija manā mājā.

Un jā. Ārējos parametros balstīta piederības sajūta un pat vēlme pārāk piederēt kopienām nav pratusi uzrasties Savukārt, tās mazās kopienas, kur tā ir, tur jau ne dēļ blokmājām vai kaštaniem trāpīts.