vakar visā komplektā uznāca ļoti skaudra vientulība. biju uz operu sapucējies pēc labākajiem priekšrakstiem and all, bet tik baigi asi pēkšņi iedūra, ka nav man neviena blakus vistuvākā, ar ko paklusēt pēc fantastiskā piedzīvojuma, ar ko doties mājās, ko apķert un nelaist vaļā utt utjpr, vārdusakot, izpildīt visas tās salkanās un nevajadzīgās manipulācijas, ar ko nodarbojas iemīlējušies cilvēki. sametās baisās bailes novecot vienam, lai arī zinu, ka tādām bailēm tā kā būtu vēl par agru, bet laikam viss kopā - latviešu mīlestība sestdien, garā dzīve svētdien un jāzeps otrdien iedeva trīs normālus tolčokus pa piena bāru, ibio rio, es taču esmu ļoti vientuļš cilvēks, kas dzīvo viens divistabu dzīvoklī ar kompjūteru un kaķi.

lai arī zinu, ka šī ir temporāra lēkme uz nervu pamata (tie jau atkal neviena nemanīti pārcepušies), fakts ta paliek fakts, ka visiem apkārt ir kaut kādi draugi/draudzenes, bet es te tikai peros un nesaprotu, kam jānotiek, lai kaut kas mainītos. tā kaut kāda karma tāda? būt, piedodiet, smukam un nelaimīgam? phe