atceros to bezjēdzīgo laiku (man tas bija iztukšotākais dzīves periods), kad izdzīvoju visu sevi vientulībā. protams, man bija ik pa laikam kaut kādas attiecības. mani plēsa pušu no vientulības sāpēm, arī attiecībās tā neatstāja. līdz nonācu pēc daudzu gadu plosīšanās savā vientulībā līdz stāvoklim, kurā sajutos laimīgs. un tas bija pilnīgi pašpietiekams stāvoklis. es sapratu, ka ir kruta būt vienam, brīvam, stipram un pašpietiekamam. es nemaz kuskusu negaidīju, pat negribēju. man bija labi vienam. es piekritu būt kopā ar kuskusu, apsolot sev nezaudēt šo pašpietiekamības sajūtu. ir grūti noturēt, jo es tomēr neesmu viens. bet tos astoņus plosīšanās gadus, man viņu mazdruzciņ žēl. žēl, ka neatradu spēku sevī. es pat varu nosaukt to laiku par manu infantīlā stulbuma laiku.