Date: | 2016-06-07 14:05 |
Subject: | spēcīga grafika |
Security: | Public |
Šitentādi cipariņi, uz kuriem var ilgi skatīties. Klusumā.
( Dāmas un kungi, LV barības ķērde šķērsgriezumā )
Provēšu noskaidrot, vai pie sabiedriskā sektora ir arī pašvaldību administrējošais aparāts un valsts uzņēmumi/kapitālsabiedrības, bet uzmanība pievēršama ailītēm budžeta resursu tērēšana/budžeta finansēšana. Tad ievelkam elpu vēlreiziņ.
(bet, toties, ar kultūru viss ok.)
57 comments | post a comment
Date: | 2016-06-03 17:47 |
Subject: | yess! |
Security: | Public |
Lūk, skaties un mācies pīara student, kā bērzi jākrāso! http://www.delfi.lv/news/national/politics/darznieks-rigas-pils-zalaja-izplavis-ugunskrustu-lai-tas-labak-atkoptos.d?id=47525875
4 comments | post a comment
Date: | 2016-05-27 17:16 |
Subject: | un kāda melnā josta ir tev? |
Security: | Public |
Re, piemēram, šitāda kvalifikācija 2011. g. - Sertifikāts banku masāžā (Stradiņa slimnīca).
5 comments | post a comment
Date: | 2016-05-26 10:06 |
Subject: | Socioloģijas pulciņš. Darbs un darbarīks. |
Security: | Public |
Ja katram ir gaišā atmiņā pa sūrajam bubulim- darbaudzinātājam, kurš spieda ārā virs maksimālā un prasīja ne mazāk, kā pilnīgi visu, (pārtaisi, izārdi, nav labi gana, dari vēlreiz, mani neinteresē, kā) aizdomājos – kas bija tie cilvēki, vide, situācijas, kas iemācīja palaist grožus vaļīgāk, haltūrēt?
Kas pieņēma un veicināja nekvalitatīvu darbu, tā paverot iespēju logus copy-paste vai citiem tādiem, pa roku galam darījumiem? Jūs man, galvenais, kaut ko atnesiet, tāpat neviens to nelasīs? Kas ļāva izslīdēt cauri ar mininālu un formālu piesēdienu, "ai, da kaut kā jau būs", apmierināt "minimālās prasības"? "uz liecības ir visi četrinieki, nesekmīgs neesmu."
Kas akceptēja visus šitos "muļķis nesapratīs/gudrais paklusēs, ātri ies, nemanīs, ai, gan jau kaut kā, soiģot dļa seļskoj mesnosķi, kā maksā, tā strādāju," utt? "Līgumā ir prasīts tikai tas, neviens manu inputu tāpat nenovērtēs, klients ir stulbenis, galvenais - nenokavēt darba beigas?"
Jā, es gribu saprast, no kurienes un kad mēs iemācāmies haltūrēt, ķepļepot, palaist viegli? Kur rodas tas "ai, šito tak neviens nesapratīs tāpat", par šito man nemaksā? Ja sūro darba tikumu, stāsta, ka iekodē kopā ar tautību (šaubos), tad kas ir vainīgs" pie haltūringa kultūras? Vai tā ir pieredze, kad zini, cik daudz laika/cita resursa kura manipulācija aizņem un nemaz nemēģini tajā ielikt vairāk/labāk, jo...viss jau ir zināms? Mhm?
Poll #20728 Haltūrisms un vaļējie groži
Open to: All, results viewable to: All Man gadās "nohaltūrēt", jo Atlaist kvalitātes grožus vaļīgāk man ļāva
52 comments | post a comment
Date: | 2016-05-24 17:10 |
Subject: | pieprasām nekavējošu mediju iesaisti! |
Security: | Public |
[atcerējos] Dārgā skats.lv redakcija – brīvdienās nobraucu Rīga- Valka- Rīga posmu un apkopojot redzēto izlūgtos - vajag padomus "Kā pareizi fotografēties rapsī" vai - kā sagatavoties pašbildēm dabiņā, jo drīz taču magoņu lauki nāks pašbildējami un cilvēcei jāzina, kādas dramatiskas kļūdas nedrīkst pieļaut?
Varbūt ir slavenību rapšbilzu izlase? Varbūt visjocildinātā kultūrantropoloģe dr. D. Beitnere varētu sniegt kādu saistošu komentāru, balstoties uz savu disertācijas publikāciju "Mēs, zemnieku tauta?"
8 comments | post a comment
Date: | 2016-05-23 16:40 |
Subject: | skaudri, bet tomēr. vegānisms un alpīnisms |
Security: | Public |
Te tāds nepatīkams atgadījums- pieredzējusi kāpēja tomēr neuzveica Everestu, cenšoties pierādīt, ka "to var arī vegāni." Šķirklis - sporta un aktīvās dzīves uzturs.
http://www.standard.co.uk/news/world/vegan-climber-34-dies-on-everest-during-mission-to-prove-vegans-can-climb-highest-peaks-a3254251.html
upd. labi, te mazliet korektāk http://www.huffingtonpost.co.uk/kathryn-snowdon/a-vegan-died-on-mount-everest_b_10105070.html, cik vien korekts ir precizējums "nomirt no augstuma slimības".
13 comments | post a comment
Date: | 2016-05-20 14:34 |
Subject: | [arī] Laulības dzīves ainas un dainas |
Security: | Public |
"Oooooi, šī monotonā, bezintonāciju aktrišruna un veselas trīs stundas!" nodomāju izrādei sākoties.
Taču nē. Nē. Tas tikai vienā ainā un iederējās pie sākuma gluži labi. Izrāde uzņēma raksturu un raķetes gaitu pie lieliskā bērna uznāciena ar šķībo Sinnerman un tālākais jau notika kā iemīļoto teātru iestudējumos – aizgāju līdzi kā ziediņš atvarā šādi iegrieztajā stāstā un skatījos visu kā kino, tātad, laba izrāde.
Kā prasmīgs urķis, tā precīzi un atgādinoši koda kaulā, jo vietumis Bergamana dialogi ņemti no virtuvēm, kurās ir sēdēts un kliegts vai klusēts mīlestībā, naidā un derdzībā, kopēta koncentrēti no visām tām personisko sistēmu konstelācijām, kādās, neliegsimies nu*, ir sabūts dzīvēs, ne vien literatūrās katram, kam ir gadījies satikties, atredzēties, šķirties un gribēt aiziet, varēt aiziet, nevarēt aiziet, varēt neaiziet, bet kad paliek vienalga un beidzot jūti tieši ilgi gaidīto neko, tad arī tomēr aiziet. Gļēvo un šaudīgo džeku, par daudz domājošo/runājošo/plānojošo sieviešu spožums un posts,
Staņislavskis ticētu, jo neviens te šoreiz nemeloja, neviens; Martinosones aina, ja vien viņa to izspēlētu mazliet mazāk martinsoniski, varētu būt viens no izrādes pīķiem un sausā atlikuma homīlijām, bet tā kā tur vairāk tāda vaimanājoša roku lauzīšana tomēr sanāca, ne veselīgi, kaut skaudri uzdots Ze Jautājums – tad nu neko, spridzekļa vietā tāds pieklājīgs būkšķis, taču "Kad nekas nav palicis tevī" dungošana izrāva vēl un vēlreiz to, kas nav palicis un pārsvieda pāri sešām rindām, turpat blakus uz tā paša matrača, līdz kaut kā atgriezās pulss un jāverās bija dzēlīgajā ainā, kurā citēšu netālu sēdošo un sašutušo kundzi, "ir pa visu lielo Dailes skatuvi man pretī plika Žagara pakaļa." (Viss smuki, kundzei, žēl, bet piemirsies).
Ļoti smalka un detaļvērīga Vaivara režija, ātrumā man liekas, ka neatceros citu viņa izrādi, kas man būtu tā patikusi, laiks visiem nāk par labu laikam; Suhanova scenogrāfija un raksturus stiprinoši tērpi by mūsu mīļā Galka; Skrastiņa – Ķuzule, kuru es tā kā ne visai (jo to Daili tā ne visai) ārkārtīgi labi spēlēja un izrādās, teicami modulē balsis, pasaka par Lapsu bija absolūts gāzējs. Vispār, ideja, ka dziedošaktieruDailes izrādē piepeši visi dzied teicami šķībi ir vienādiņ veselīga.
Īsāk sakot, patiešām laba izrāde ar ļoti profilaktisku un dziedniecisku efektu ikvienam pirms vai pēc vai starp sākumiem un beigām. Bergmans, zināms, zināja drēbi, bet te nu ansamblim ir godam izdevies to arī izstāstīt tā, nu tā, ka jāiet vēl, terapeitiskos nolūkos.
Gudri darītu Tieslietu Gultāslīšanas NacMinistrija, ja visiem, kas grasās laulāties, uzbāztos nevis ar saviem stārķīšu- kāpostiņu bukletiem un kursiņiem, bet uzdāvinātu biļetes uz šo un labu šamapanieti sirsnīgam kniebienam pēc tam. Fdova Kļiko būtu pārāk tieši un ciniski, bet tos puķainos Perrier-Jouët saimnieciski izdevīgi iepērkot, būtu īsts valsts atbalsts jaunajām ģimenēm.
*ceru, bet ticība ir kusla, ka vismaz šajā ierakstā haigraundu, haihorsu, ekolohisko pēdu, alkatīgu patēriņa veicināšanu, velokultūras zaimošanu, kauguru nesaprašanu un dzīvi burbulī nepiešūt.
13 comments | post a comment
Date: | 2016-05-19 13:46 |
Subject: | Uwaga: ja meklē vai bīstas, var atrast augtszirga pazīmes |
Security: | Public |
Šai dienai piestāvēs divas izlaidumrunas. Bez Ārijas Elksnes un Koelju citātiem, bez "raudi, māte, raudi", bez jaunāko klašu ansambļiem. Katra citādāka, abas jaudīgas, bet klusēšanas zelta vārdā atļaušos pabrīdināt, ka vienā ir īpaši vērojama pulgošana, intelektualizēšana un abās- diezgan ar pirkstu acī ietvertas norādes uz attīstības virzieniem, tostarp, pašattīstības.
Te esence par trumpismu un trivializāciju , bet te pilna runa .
Un Šerila Sandberga iekš Bērklijas neiepaliek. Bet citādi.
16 comments | post a comment
Date: | 2016-05-18 21:19 |
Subject: | runājot par modēm |
Security: | Public |
Es te nesenīt draugu lokā šūmējos par, manuprāt, neveselīgo tendenci – pieaugušo krāsojamajamajām grāmatām. Šķiet tāds brangs solis debilizācijas* virzienā, lai gan, var apsveikt drukas industriju un krāsaino zīmuļu ražotājus, kuriem ar šī žanra popularitāti izdodas rehabilitēties.
Par to satraucas arī psikologi ASV , bet Austrālijas korporācijas izmanto darbinieku "garīgās veselības" uzlabošanai (korporācijas gan vienkārši varētu nejāt darbinieku garīgo veselību, tiesa gan, tas ir komplicētāk, kā uztaisīt krāsojamo grāmatiņu stūrīti izsūktajiem modernajiem vergiem.)
Abus rakstus izlasot paliek neomulīgi – this is the world we are living un aiztaupot jau zināmos uzbraucienus lētā garīguma meklējumiem ("budisms 90 minūtēs"/ "apgaismība tējkannām"), tas brīdis, kad pieaugušie izpaužas krāsojot sagatavotus templeitus, ar zīmuli aizpildot krāsu laukumiņus ir pielīdzināms pieaugušu cilvēku centieniem apģērbties bērnu drānu veikalā vai turīgiem kundziņiem līksmes pēc uzēst no sociālajām pakām.
Proti – ne no tā plauktiņa ņemdami. Taču šodien saņemtā mēstule no Miami reklāmskolas mani maķenīt tomēr ielīksmoja.
*piekrītu un atvainojos, nav veiksmīgs termins. Bet vispārējais dažādu parādību un ieradumu profanācijas vilnis (nejaukt ar vienkāršošanu dēļ tehnoloģiskiem risinājumiem, bet tieši trivializēšana (spožs piemērs- Donalds Tramps, piemēram)), popkultūrisms un "elitism for the masses", jā tas mani aizķer .
87 comments | post a comment
Date: | 2016-05-11 11:59 |
Subject: | чистый фосфор с альгидридом |
Security: | Public |
Itinkā jau liekas, ar ko gan varētu pārsteigt Grebenščikovs vai kas gan no jauna būtu sagaidāms, taču tas, ko viņš darīja vakar, tas bija brīnišķīgi, tīri un tik ekskluzīvi tuvu, ka iekūstot skaņās elpot aizmirsās un ir jāsmaida vēl šobaltbrīd.
Racionāli neizskaidrot to, kā tas viss plūda un verda, bet bija galēji brīnumaini. Aiz iekšām sagrābjoši, otrādi apgriezoši, tad iebliežot gabalu par pasaules beigām, maigi vēlreiz pārslīdot pār visu to, kas smeldzis un ar Dubrovski vaļā palaižot.
Šorīt atgriežoties pilsētā, klausījos Sņežnij Ļev un pie stūres rakstīju ziņu uz okeāna krastu par laimi un viskotādu. Tad luksoforā zaļš- sajūgs-ātrumpārslēgs-gāzes pedālis, es aizbraucu, bet aiz manis palika trīsmašīnu ķēdīte ar tiem, kas sirdīgi saskrēja viens otram aizmugurēs. Īsziņa nosūtījās par laimi un veiksmi arī.
(atkārtoti grandiozas pateicības dooora par izsmalcināto iespēju. klanamies.)
1 comment | post a comment
Date: | 2016-05-05 08:28 |
Subject: | patronu jautājums |
Security: | Public |
Kā moderni cilvēki maina spuldzes ja izrādās, ka jūsu mājokļa griestu lustrā spēcīgāki optimisti ir ieskrūvējuši jaudīgākas spuldzes un tās, cik neticami, ir iekusušas patronās? Vai moderni cilvēki vienkārši nopērk jaunu gaismekli, parcikpartik, šitais jau nu nekāds diezko labs/mīļš/skaists ar' nemaz nebij' un spulžu maiņa, darbs augstumā, nenošķiļot abažūru, allaž bija jātne?
Un starp citu, cita gaismas ķermeņa vārdā vaicāšu, varbūt ir zināms vai iesakāms kāds gluži vecu lustru/lampu restraurētājs, kurš jēgtu pārvilkt vecos auduma/porcelāna vadiņus, lai to divdesmito gadu šiciņu goda vietā kārtu? Jebvai, tas tāds darbiņš, ko māk katrs pats, PAT ES, tikai vēl nezinu? (Teiksim, izrādījās, ka tomēr māku saslēgt audiosistēmu, tikai divus gadus nebiju saņēmusies šo jautājumu noskaidrot. Tā nu, sveiks kaimiņ, tagad skanēs skaņi un gaumīgi.)
3 comments | post a comment
Date: | 2016-05-03 23:08 |
Subject: | aizspraud karoti aiz padebeša pats, kārli skalbe |
Security: | Public |
Šādās dienās es noteikti palieku par labāku cilvēku, kaut gadās, ka tas notiek pēc nelielām neiecietības lēkmēm, bet ir kaut kas ļoti attīrošs ir tajā dienaskārtībā, kad (trenējot iecietību) jāklausās gan absolūts sviests no Praudes/Beļečkova grāmatas "Mārketings" 1985. gada izdevuma, gan, daudz uzmanīgāk – stāstos par kuģu fraktu niansēm un beramo kravu transportu dažādjūru ūdeņos. Sanāca skaists un saulains tuvējās zemgalības loks, monamūrie sērūdeņražsmerdošie Ķemeri, Tukums un Jelgava, horizzzzonti ar miļonus vērtiem kombainiem līdz mākoņiem.
Saltās ievas zīmīgi uzsmaržoja Jelgavas Nestē, kopā ar dīzeli no Somijas vai kosmosa un vēsums, saulē stāvot iestājās vienlaikus ar smeldzi pēdās, jo
viens no maniem talantiem ir īpaši rafinētas fizioloģiskas reakcijas un to izgūšana. Piemēram, metrostaciju un muzeju diskrēta pievemšana aprakstīta šīgada marta numurā un, skatos, citēta arī citos prominentos žurnālos, campers divsiksnu sandalēs milzu tulzās ieberztās pēdu velves citās jaukās ārzemēs – par to daiņojām citgad, visumā pikantais žokļa izmežģīšanas stāsts allaž palīdz saīsināt garas rindas uz publiskajām tualetēm, jo noklausītāji smieklos nepamana diskrētu aizlavīšanos garām, bet šodien žēlabu grāmatas šķirklim "kā man tā gadījās" piedāvāju sāpošas tulznas uz pēdu otro un trešo pirkstgalu spilventiņiem, kas iegūtas no zeķu purngalu vīlēm īpaši augstos un šauros apavos. smalki, ne?
Pazemīgi lēšu, ka tas man par to, ka esmu pulgojusi atsev. indivīdus par (manuprāt) ņerkstīgo mīksmiesību, žēlojoties par apģērbu birciņām, kuras tiem grauž un kož un maniakālu to visu noārdīšanu, brīžam izraujot caurumus jaunajā ģērbā.
Tad nu, konsolidētā veidā to vīļu zākāšanu šodien atsrādāju, Rīgā iebraucu ar basām kājām spiežot autpedāļus.
Priecē, ka iekāpjot kedās šī nomācošā trauma izzuda, jo vabūt nevajag ar 10 cm augstām šaurām papēžkurpēm doties uz derīgo izrakteņu objektiem īpaši atbalstāmajās teritorijās, kur arī dāmām ir džentmeniski jākāpj pār sētu. Bet varbūt, tekstilindustrija, paprovē uzadīt visas zeķes ar plānāku vīli purniņā, jo kāpt pār sētu reizēm vajag arī skaisti, galu galā – tam piemērotus apavus es valkāju tikai sporta sacensībās!
post a comment
Date: | 2016-04-20 16:37 |
Subject: | ? |
Security: | Public |
Laikabiedri, kas reklāmā (s) kaldami – kas, diez, ir autors degvīna Finlandia latviešu tekstiem? Skatāmi lapā feisbukā.
10 comments | post a comment
Date: | 2016-04-19 08:52 |
Subject: | apple zemiotics/ ķempores o morez |
Security: | Public |
Uzskatīšu to par labu zīmi, ka dienā, kurā iemīļotais LMT ceturtajā piegājienā atgādā pamēģināšanai SE Iphoooni, es beidzot pa visiem trīs gadiem atrodu slapju betona grīdu uz kuras triekt savu veco piekto bērīti melnīti, lai tas tomēr iegūst nelielu bojājumu/rētu priekšpusē. Varēšu sacerēt uzvarošu sludinājuma tekstu ss.lv par to, ka saudzīgi lietots un kritis vienreiz, toties ekskluzīvos apstākļos. Ja celties, tad līdz galmam, ja krist, tad impērijas pagalmā.
Ja vēl man būtu laiks migrēt no vecā uz jauno, sajust atšķirību jaudās un veiktspējās un pielāgoties, bet to visu gan jau viendien.
Viendien,
tas būs tajā vienā dienā, kurā būs laiks pabeigt tāmi, kuru joprojām gaida, jo vēlas redzēt tieši mani iegrimstam Jautājumā, līgumu, kuru varbūt vajag, jo dzīvojam taču juridiski rāmētā pasaulē, pāris e-pastus, uz kuriem jau atbildēt ir nepieklājīgi, bet nāksies, uzrakstīt divu kursu aprakstus, aiznest uz ķīmisko pavasara-rudens mētelīšus un kurpes pie vienacainā kurpnieka, kamēr vēl tās ir modē (jo ir dažas, kuras nesu jau tik ilgi, ka jāgaida otrā atnākšana, bet tas nekas, modes repeat griežas krauji); viendien iemigrēt darba kabinetu savā darbistabā, ordinēt E. pielikt aizkarstangas, gleznas, grīlīstes, griestu lapas, palūgt izpētīt, kas ar to elektrību tajās rozetēs, kur ir, ja nav; aizvest maķenīt sajāto, bet ergonomisko krēslu uz remontiņu Brērā,
viendien noskaidrot, vai tas ledusūdens, kas krājas ledusskapja dārzāju kastēs un zem tām ir visu to lietu notecējušie termiņi? Ja paniņas ir vintage un sviests- retro, tad speķis ir timeless kā Longines, Mercedess benz un Kohinoor velce. Speķim nerūp kalendāri un gadalaiki.
Tas būs viendien. Bet tagad, šodien, es esmu disciplīna, es pabeidzu visu iesākto līdz galam, es iedziļinos, es argumentēju, es skaidroju, izvēršu, skaidroju un pamatojubļe un tūliņ es ēdīšu brokastis, jo sāku jau piecos, nav saulīte uzlēkusi, jau sirmīši nosvīduši. 40 grami ūdenī vārītu auzu pārslu un olas baltums, ja.
Bet Īdeņā bija kaķi līdz mājas jumtam, ot, parādīšu bildes. Viendien.
6 comments | post a comment
Date: | 2016-04-12 17:52 |
Subject: | laiks nostiepts kā bulta vai kaut kā tā |
Security: | Public |
Vajadzēja izdomāt vienu domu, atrisinājumu un sazvanīt pāris cilvēkus garākām sarunām, tāpēc nolēmu uz jauno/papildus vingrotuvi doties ar kājām. Novadpētniecība, nodomāju, kaut kāda dažādība un tā. Nieka pusstunda gājiena, vai pat mazāk.
Spīdēja spoža saule, kad no Lāčplēša ielas nogriezos uz Kalupes ielu un tur gluži kā caur burvju vārtiem- man šķita, ka ieeju "Klūgu mūka" pirmajās lapās vai arī nirstu cauri dzīvajai CSB statistikai par ienākumiem, bezdarbu, alkoholismu, bezsaimnieku mantu, čigāniem, nepilsoņiem/pilsoņiem, bērniem, kas neiet skolā- nu visai tai sadzīves dziļajai čerņai, pavasara spožās gaismas izgaismotai, kuru tik ļoti negribas redzēt un nav patīkami redzēt.
Bet tā tur bija visā godībā, pēc kaķu un cilvēku mīzaliem smirdoša, nesildītu ēku mitro mūru dvesoša, trīs vaidošas ("kak mņe ploho bļe") sievietes dienasvidū uz Katoļielas pieturas soliņa stiķēja hrestomātisko Vanagu ar apelsīnu, kuru dalīja ultranetīros cimdos (visas- darbspējīgā vecumā, bez fiziskiem darbaspēju ierobežojumiem).
No SIA "Atmiņa-2" apbedītāju busiņa izstūma tukšus ratus uz BikurHolim slimnīcu, pareizticīgo klostera (?) dārzā māsas stādīja visādas puķītes un kopa zālienu, autoservisa durvīs lēni pīpoja vīri kombinzonos, aiztušējot audi/bmw un protams, puskailo sieviešu plakātus, tādi arī caurlaicīgi un tipiski mehāniķi, viss viens, kurš gads.
Pienākot pie Elko mājas atviegloti nopūtos – āreče, dzīve parastā, ierasto bilžu un ilūziju stiprinātā – 2016, "smuki biroji", izaugsmes līknes, zināmais un ērtais, stikls un tērauds un spoži auto un eksports. Sporta klubs ar kondicionieriem, tv rindām, trenažieriem un proteīna kokteiļiem. Tālumā autosaloni, Mols, Depo – cikjoslu satiksme, bet tepat, aiz tēraudstikla mājas sētas tās mūķenes, tās puķītes, tā atmiņa-2 tos ratus un tās sievietes uz tā soliņa un tā smirdoņa, smirdoņa un dzeltenbrūnipelēkais smilšu mākonis. Pāris soļi.
Atpakaļceļā izmetu vēl garāku loku un vēl dziļāk iegriezos šķērsielās un tur tā visa bija aumaļām, tā visa, ko baigi negribas tā īsti saredzēt. Veci, vārgi pašu un kaislību un paradumu saburzīti, no kopējās sistēmas attālināti cilvēki un absolūtais nekas visapkārt. Miera dārzā pogo putni. Kādu mirkli šķita, ka tās Rīgas un tās dzīves, no kuras pusdivpadsmitos iznācu, lai aizietu pavingrot nemaz var arī nebūt, ka ir apaļais bruģis, retie nācēji, slēgtās baznīcas un skaņas no tāluma un klūgu mūks.
Neatceros, kad vēl pagrieziens no Lāčplēša uz Avotu ielu būtu licies tik civilizāciju, labu dzīvi, ticību nākotnei un drošību apliecinošs.
Taču par CSB man tagad ir jāpadomā. Par datu abiem galiem.
Jau mēnesi taisos uzrakstīt vēstuli ar lūgumu paskaidrot, kur lai atrod valsts/pašvaldību budžeta iestādēs nodarbināto cilvēku skaitu (vēlams, pēc darbības/amatu veidiem) pret privātajā biznesā nodarbināto daudzumu. Tīri tā. Ekonomikas asinsastāvs, interesē tomēr.
Un ticamāk, turpmāk uz T. ielu braukšu ar auto. Grūti caurskriet tik blīvi dokumentālu vidi. Man diezgan paplāna āda.
p.s. Maskavas forštates gruzons lāgā nav pielīdzināms tam, kas pieejams Pasienē, Briežuciemā, Vārmē vai Sedā. Ir atšķirības, šis tāds krietni bezcerīgāks un aprobežotāks/ierobežotāks.
12 comments | post a comment
Date: | 2016-04-05 11:41 |
Subject: | mājokļa aromterapijas noslēpumi |
Security: | Public |
Traukus mazgājot neatģiedu, no kurienes gan šeit un tagad tik ļoti smaržo pēc prezervatīviem. Hmm, hmmmm, hmmmmmm, domāju es, ar piepaceltu uzaci viltīgi smaidot un tinot notikumu filmiņas šurpu-turpu, bet atbildes nekādi nevalidējās. Tie izrādījās vien jaunie panterrozā gumijas cimdi, autoerotisks rīta agruma motīvs gandrīz.
Toties pēcāk, čakli sūknējot krēslu atzveltņu šķirbiņas, putekļsūcēja šļūtene jestri nograbēja. "Droši vien kārtējais USB spraudnis, nu labi, diesarviņu". Bet nē, apkārtni spēji pārņēma vjetnamiešu "Zvaigznītes" virsnots, sirdsnots un pēcnots un kā krietnai zeltenei, man izdevās motīvs "vienu roku rozes kaisu/otru slauku asariņas." Uzskatīšu, ka ir notikusi gaisa dezinfekcija, jo pat nomainot putekļsūcēja maisiņu, filtri turpināja izdvest kodīgo un elpceļus atraujošo balzāmiņa aromčegu.
Tāds, lūk, organoleptisks rīta cēliens.
23 comments | post a comment
Date: | 2016-04-04 13:08 |
Subject: | speaking of tolerance amongst us |
Security: | Public |
Mans visu laiku neierakstītākais komentārs varētu būt par to, ka viss jau labi mums tajā satiksmē – tolerēju un mīlu velosipēdistus/-es plandošām bārdām vai legingos un acetātzīda kleitēs, kuri gājējam uzmauks jestri zvanot, jo gājējs, sargājdievs, šķērso tā dēvēto velojoslu, bet velosipēdists ir ieskrējies pa Lāčplēsīti un ies nu spiest bremzes, ja var padzindzināt. Vai velosipēdistu, kurš lieliski pārbaudīs autovadītāja reakcijas uz tiem pašiem dzelteni sarkanajiem izmaucoties pēdējā brīdī;
jā, tas viss (pārsvarā) ir nieks iekš mūžības vaiga un tiktāl paldies manām gājējas un arī autovadītājas reakcijām.
Tomēr vislielākais ikdienas praktiskās tolerances tests ir auto izbraukšana no vārtrūmes, šķērsojot trotuāru.
To novēlu katram šī dinamiskā attiecību trijsstūra - gājēji (ar kategrojām- enerģiski pensionāri, jaunās māmiņas, piedzērušies vanagi), velosipēdisti (jo kāpēc gan nebraukt pa trotuāru tā, kā tas tev piederētu, vai ne?) un sasodītie C02 piesārņotāji, buržuju maffkas un ekonelieši autovadītāji.
Tieši tajos mazajos brītiņos man viss tas mūsu attiecību un sasvstarpējās satiksmes tesiņš uzmirdz visjovairāk. Kaut kas šitajā baigi nestrādā. "Mīlu es negaisu maija beigās."
37 comments | post a comment
Date: | 2016-03-30 18:13 |
Subject: | desmit gadi, jūs sakāt. desmit, es zinu gan. |
Security: | Public |
Pirms desmit gadiem cibu vēl nerakstīju, bet lasīju jūs gan, sevišķi atceros skuku, anonymous un mayu un laru un starro.
Pati rakstīju savu bakalaura darbu un rītdienā, vienā vēsā rāvienā, durteniski taisni iemīlējos līdz zemes un šūnu kodoliem. Bija sniegs un mazliet auksti, visi staigāja cepurēs, kā parasti, atceļā no Vecrīgas šeņķiem ceļš veda caur Bastejkalnu, mūžīgo un to Mildas profilu skatā no virsotnes ne mazāk mūžīgi zīmīgo.
Cibu sāku rakstīt jūnijā, Vedjmah dzīvoja Ņujorkā, es- Viļņā un uz Via Baltica, braukāju nepieklājīgi ātri un daudz, man bija jauns auto, jauna pase un vasaras vidū lupatās salūzusi sirds. Pink Floyd un Grebenščikovs.
Man joprojām ir tas pats auto, tā pati pase, ap/ar sirdi viss labi.
2 comments | post a comment
Date: | 2016-03-29 16:39 |
Subject: | padzeltenas papretīgas žurnālisticiņas piemērs |
Security: | Public |
Fosbukos uzdūros kāda no jums laikotam vēstījumam un asi iedūrās acīs frāzējums "savos 40" , kā arī, tā liekulīgi pielienošā intonācija, akcentējot "viņas gadus" un "par sevi jaunāko" dzīvesdraugu, tā čūskveida dāmīšu/ draudzenīšu sumināšana, starp rindām iecementējot tādu "NU TAD BEIDZOT/SEN BIJA LAIKS", brrrr.
Bļaķ, svešo kauliņu skrubinātāji, redakcionālās vecenes un želejmaši, nu kas tas ir? Bailes no tā, ka kādu dienu Latvijas Balzāma veikalā pērkot Rīgas Dīvu, pārdevējs lēti glaimojot vairs neprasīs uzrādīt dokumentus, jo tas ir vienīgais, kas uztur ilūzijas par mūžīgo jaunību? Tiešām, tik lēts tas cukuriņš diabētiķiem?
Ko šī ziņa zaudētu, ja būtu vien pieminēts pats fakts- Binnijai piedzimis dēls, visi iesaistītie veseli/laimīgi? Un miers.
No kurienes vispār ir aizgūta tā gadu minēšana dzeltenziņās/cilvēkziņās? Kāpēc, piemēram, nemin dzimšanas vietu? Izloksni? Uzreiz varētu sēļus, kūūldīdzniekus un aizkrauklēnus mēdīt pa gabalu. Vai auguma garumu centimetros? Vai pēdas lielumu? Kāpēc gadi? No kādas mūžžaļās jaunības ilūzijas bēgdami [savos gados]?
Labi, pie politiķiem zināms, vienmēr kabina klāt partijas piederību. Bet kas šī par derdzīgu dubultdibenotu ziņas veidošanu, ar vienu roku suminām, ar otru maucam morālajā, "jaunāks dzīvesdraugs, "savos 40 pirmdzimtais"". Ech, sīksabiedrība sīklatviskā, ech, vairojamās glāzes virs gultām un olvadiem turētāji un vienmēr labāk zinātāji.
kļūdas pēc turpat arī izlasīju pirmos pāris komentārus. tas bija vēl bēdīgāk, bet komentāri taču neilustrē sabiedrības viedokli, vai ne vai ne.
35 comments | post a comment
Date: | 2016-03-21 22:14 |
Subject: | Šodien ir tāda diena. Gribu zināt. |
Security: | Public |
Poll #20656 Un pacient, kas sāp jums?
Open to: All, results viewable to: All Kas tev sāp biežāk Bet vairāk: valstiskais? (kopējās sistēmas gļuki/ nedienas kopumā) 1- nemaz, 5- ļotiļoti Privātais (personiskie gļuki/ nedienas) 1- nemaz, 5- ļotiļoti Svešais (citu stulbums, gļuki, nedienas) 1- nemaz, 5- ļotiļoti KuņģisGalvaAcisVanags 1- nemaz, 5- ļotiļoti
9 comments | post a comment
|
|
|
|
|