Re, lai nebūtu jābēdā, ka e-pasti ienāk mazāk un kļūdaini tāpēc jādomā, ka Varbūt Neviens Mani Nemīl
un arī tāpēc, ka to iekārtu gluži vajadzēs un apnika gaidīt vietējo dižgaru un panu atbildes,
vakar iekš alibaba uzrakstīju cenu prasījumu ĶTR rūpniekiem.

Šorīt modusies vèlu ar pēdējiem gaiļiem,
veru telefonu: voila, 78 jauni vēstuļdraugi- cinty un samantha, louis, lee un tad visādi nečakarēti ķīniešvārdi no uzņēmumiem, kuru nosaukumus es nesolos izrunāt un vietām, kuras izklausās ne pārāk ķītras un visi tādi gatavi pārdot, metināt un rasējumus sūta un zvēr, ka tas ir tas, ko man vajag un grib zvanīt un solās braukt ciemā. Tāda, lūk, pārdošanas un izdzīvošanas skoliņa citās kultūrās. Tagad atkal otra neraža- jālūko atbildēt, še jums #sievietebiznesa2016.

šodien notika konference "Sieviete biznesā."
Diezgan ezotērēti-koučingotā dienaskārtība nemudināja tur nokļūt, taču tviteris laipni uzsvieda prātuliņas. Re:


- Sievišķīgi ir vārdos ielikt emocijas, sajūtu un laimi. #SievieteBiznesa2016
- Sievietes spēks ir viņas vājumā. #SievieteBiznesa2016
- "Galvenais ir būt sievietei, jo pat Dievam ir grūti atteikt sievietes sapnim," via Inese Ozola, @_AMORALLE_ #SievieteBiznesa2016


Tādas lūk, emocijas, vājums un laime.

Lieliski, ka pašai nevajadzēja ņemties ar šo datu savākšanu un vēl 100X labāk ir tas, ka dati un secinājumi ir izripojuši no ministra mutes un ar pirkstu acī iebraukts svētajā skolotāju šūpulī, IZM.

Tātad, darba tirgus attīstības tendences, jauks materiāls vasarīgām sarunām pie pamatskolnieku un vidusskolnieku vakariņu galda, kā arī savas uzņēmējdarbības attīstības plānotājiem un personiskās nodarbinātības perspektīvas apdomātājiem.

(NB: nekā personīga pret soc. vai hum. zinātnēm, tik vien, ka daudz jau ir tapis un kādam brīdim nu tā kā pietiktu.)

https://www.dropbox.com/s/uphyfjha021oscn/Screen%20Shot%202016-06-16%20at%2015.45.08.png?dl=0

https://www.dropbox.com/s/3h0zydeghrol0lo/Screen%20Shot%202016-06-16%20at%2015.43.56.png?dl=0

Kaut ko es tomēr nedaru pēdējā brīdī vai uzreiz pēc tā. Piemēram, pase vēl ir gluži derīga līdz jūlija sākumam, bet šorīt izbūros cauri lempīgajai e-Latvijai un nočakarējos ar elektronisku apmaksu (ja pasūti divus dokumentus, tad veic divus maksājumus, divreiz logojies, divreiz spaidi savus kodu kalkulatorus, warum nicht) un voila, trešdiensrītā varēšu iet bildēties Alunānielā.

Visticamāk, ar to ir piesaukta vai nu naktsmaiņa vai vētraina ballīte otrdienā. Mums tagad dokumentos melnbaltie foto?
Jāizvēlas dūmakainās dīvas makijāžs un fatāli aksesuāri, kā arī, blūzes ar kailiem pleciem?

Guntim bija aptiekas, brieži un nauda.
Guntim sagribējās varu un slavu.

Guntis iegādājās varu un slavu.
Guntim sagribējās amata privilēģijas.

Guntim tika arī amata privilēģijas.
Bet Guntis nodeva draugus.

Jo Guntim bija aptiekas, brieži, nauda, vara, slava, privilēģijas, bet Guntim nebija prāta.
Tā gadās.

#neesi_kā_guntis


#emoušinal_intelidžens
#veselais_saprāts
#utt

[izturēju dažas minūtes belēviča periskopa]

atcerējos.
jau iepriekš atvainojos vienīgajam izņēmumam no no vērojumu izlases(čau, izņēmum) un tiem, kas tiktāl aklimatizējušies, ka nav identificējami.

bet ietiepīgākie sūdabrāļi,
ēzelīgākie spītnieki,
ātri iedurama īlena kabatā nēsātāji, līdzgaitnieku uzrādītāji,
rūpīgākie santīmpiši ir ar malēnisku izloksni.
malēniskais "eS nEpiekrĪtu" un tumsā nosperto sērkociņu depozĪts. kaut kāds vienojošais elements no vides vai vidusskolu audzinātājām tur ir ienācies.

Regulāri sastopami pilnvarotās pozcīcijās valsts aparātā und pašvaldībās,
vasarā valkā krēmkrāsas uzvalkus ar pagnonotiem krekliem un hotābičenes,
brīvdienās gudri ietaupa, savācot atpūtnieku nometnē atstātos grilus, piemēram.

īpašs sveiciens guntIm b, mOdrim o, edgAram s, anitAj un trīs valdiem.

Poll #20739 spēle Prognozti
Open to: All, results viewable to: All

rindkopis G. Belēvičš

Šitentādi cipariņi, uz kuriem var ilgi skatīties. Klusumā.

( Dāmas un kungi, LV barības ķērde šķērsgriezumā )

Provēšu noskaidrot, vai pie sabiedriskā sektora ir arī pašvaldību administrējošais aparāts un valsts uzņēmumi/kapitālsabiedrības, bet uzmanība pievēršama ailītēm budžeta resursu tērēšana/budžeta finansēšana. Tad ievelkam elpu vēlreiziņ.


(bet, toties, ar kultūru viss ok.)

Lūk, skaties un mācies pīara student, kā bērzi jākrāso!
http://www.delfi.lv/news/national/politics/darznieks-rigas-pils-zalaja-izplavis-ugunskrustu-lai-tas-labak-atkoptos.d?id=47525875

Re, piemēram, šitāda kvalifikācija
2011. g. - Sertifikāts banku masāžā (Stradiņa slimnīca).

Ja katram ir gaišā atmiņā pa sūrajam bubulim- darbaudzinātājam, kurš spieda ārā virs maksimālā un prasīja ne mazāk, kā pilnīgi visu, (pārtaisi, izārdi, nav labi gana, dari vēlreiz, mani neinteresē, kā)
aizdomājos – kas bija tie cilvēki, vide, situācijas, kas iemācīja palaist grožus vaļīgāk, haltūrēt?

Kas pieņēma un veicināja nekvalitatīvu darbu, tā paverot iespēju logus copy-paste vai citiem tādiem, pa roku galam darījumiem? Jūs man, galvenais, kaut ko atnesiet, tāpat neviens to nelasīs? Kas ļāva izslīdēt cauri ar mininālu un formālu piesēdienu, "ai, da kaut kā jau būs", apmierināt "minimālās prasības"? "uz liecības ir visi četrinieki, nesekmīgs neesmu."

Kas akceptēja visus šitos "muļķis nesapratīs/gudrais paklusēs, ātri ies, nemanīs, ai, gan jau kaut kā, soiģot dļa seļskoj mesnosķi, kā maksā, tā strādāju," utt? "Līgumā ir prasīts tikai tas, neviens manu inputu tāpat nenovērtēs, klients ir stulbenis, galvenais - nenokavēt darba beigas?"

Jā, es gribu saprast, no kurienes un kad mēs iemācāmies haltūrēt, ķepļepot, palaist viegli? Kur rodas tas "ai, šito tak neviens nesapratīs tāpat", par šito man nemaksā? Ja sūro darba tikumu, stāsta, ka iekodē kopā ar tautību (šaubos), tad kas ir vainīgs" pie haltūringa kultūras? Vai tā ir pieredze, kad zini, cik daudz laika/cita resursa kura manipulācija aizņem un nemaz nemēģini tajā ielikt vairāk/labāk, jo...viss jau ir zināms? Mhm?




Poll #20728 Haltūrisms un vaļējie groži
Open to: All, results viewable to: All

Man gadās "nohaltūrēt", jo

Atlaist kvalitātes grožus vaļīgāk man ļāva

[atcerējos]
Dārgā skats.lv redakcija – brīvdienās nobraucu Rīga- Valka- Rīga posmu un apkopojot redzēto izlūgtos - vajag padomus "Kā pareizi fotografēties rapsī" vai - kā sagatavoties pašbildēm dabiņā, jo drīz taču magoņu lauki nāks pašbildējami un cilvēcei jāzina, kādas dramatiskas kļūdas nedrīkst pieļaut?

Varbūt ir slavenību rapšbilzu izlase?
Varbūt visjocildinātā kultūrantropoloģe dr. D. Beitnere varētu sniegt kādu saistošu komentāru, balstoties uz savu disertācijas publikāciju "Mēs, zemnieku tauta?"

Te tāds nepatīkams atgadījums- pieredzējusi kāpēja tomēr neuzveica Everestu, cenšoties pierādīt, ka "to var arī vegāni." Šķirklis - sporta un aktīvās dzīves uzturs.


http://www.standard.co.uk/news/world/vegan-climber-34-dies-on-everest-during-mission-to-prove-vegans-can-climb-highest-peaks-a3254251.html


upd. labi, te mazliet korektāk
http://www.huffingtonpost.co.uk/kathryn-snowdon/a-vegan-died-on-mount-everest_b_10105070.html, cik vien korekts ir precizējums "nomirt no augstuma slimības".

"Oooooi, šī monotonā, bezintonāciju aktrišruna un veselas trīs stundas!" nodomāju izrādei sākoties.

Taču nē. Nē. Tas tikai vienā ainā un iederējās pie sākuma gluži labi. Izrāde uzņēma raksturu un raķetes gaitu pie lieliskā bērna uznāciena ar šķībo Sinnerman un tālākais jau notika kā iemīļoto teātru iestudējumos – aizgāju līdzi kā ziediņš atvarā šādi iegrieztajā stāstā un skatījos visu kā kino, tātad, laba izrāde.

Kā prasmīgs urķis, tā precīzi un atgādinoši koda kaulā, jo vietumis Bergamana dialogi ņemti no virtuvēm, kurās ir sēdēts un kliegts vai klusēts mīlestībā, naidā un derdzībā, kopēta koncentrēti no visām tām personisko sistēmu konstelācijām, kādās, neliegsimies nu*, ir sabūts dzīvēs, ne vien literatūrās katram, kam ir gadījies satikties, atredzēties, šķirties un gribēt aiziet, varēt aiziet, nevarēt aiziet, varēt neaiziet, bet kad paliek vienalga un beidzot jūti tieši ilgi gaidīto neko, tad arī tomēr aiziet. Gļēvo un šaudīgo džeku, par daudz domājošo/runājošo/plānojošo sieviešu spožums un posts,

Staņislavskis ticētu, jo neviens te šoreiz nemeloja, neviens; Martinosones aina, ja vien viņa to izspēlētu mazliet mazāk martinsoniski, varētu būt viens no izrādes pīķiem un sausā atlikuma homīlijām, bet tā kā tur vairāk tāda vaimanājoša roku lauzīšana tomēr sanāca, ne veselīgi, kaut skaudri uzdots Ze Jautājums – tad nu neko, spridzekļa vietā tāds pieklājīgs būkšķis, taču "Kad nekas nav palicis tevī" dungošana izrāva vēl un vēlreiz to, kas nav palicis un pārsvieda pāri sešām rindām, turpat blakus uz tā paša matrača, līdz kaut kā atgriezās pulss un jāverās bija dzēlīgajā ainā, kurā citēšu netālu sēdošo un sašutušo kundzi, "ir pa visu lielo Dailes skatuvi man pretī plika Žagara pakaļa." (Viss smuki, kundzei, žēl, bet piemirsies).

Ļoti smalka un detaļvērīga Vaivara režija, ātrumā man liekas, ka neatceros citu viņa izrādi, kas man būtu tā patikusi, laiks visiem nāk par labu laikam;
Suhanova scenogrāfija un raksturus stiprinoši tērpi by mūsu mīļā Galka;
Skrastiņa – Ķuzule, kuru es tā kā ne visai (jo to Daili tā ne visai) ārkārtīgi labi spēlēja un izrādās, teicami modulē balsis, pasaka par Lapsu bija absolūts gāzējs. Vispār, ideja, ka dziedošaktieruDailes izrādē piepeši visi dzied teicami šķībi ir vienādiņ veselīga.

Īsāk sakot, patiešām laba izrāde ar ļoti profilaktisku un dziedniecisku efektu ikvienam pirms vai pēc vai starp sākumiem un beigām.
Bergmans, zināms, zināja drēbi, bet te nu ansamblim ir godam izdevies to arī izstāstīt tā, nu tā, ka jāiet vēl, terapeitiskos nolūkos.

Gudri darītu Tieslietu Gultāslīšanas NacMinistrija, ja visiem, kas grasās laulāties, uzbāztos nevis ar saviem stārķīšu- kāpostiņu bukletiem un kursiņiem, bet uzdāvinātu biļetes uz šo un labu šamapanieti sirsnīgam kniebienam pēc tam. Fdova Kļiko būtu pārāk tieši un ciniski, bet tos puķainos Perrier-Jouët saimnieciski izdevīgi iepērkot, būtu īsts valsts atbalsts jaunajām ģimenēm.




*ceru, bet ticība ir kusla, ka vismaz šajā ierakstā haigraundu, haihorsu, ekolohisko pēdu, alkatīgu patēriņa veicināšanu, velokultūras zaimošanu, kauguru nesaprašanu un dzīvi burbulī nepiešūt.

Šai dienai piestāvēs divas izlaidumrunas. Bez Ārijas Elksnes un Koelju citātiem, bez "raudi, māte, raudi", bez jaunāko klašu ansambļiem.
Katra citādāka, abas jaudīgas, bet klusēšanas zelta vārdā atļaušos pabrīdināt, ka vienā ir īpaši vērojama pulgošana, intelektualizēšana un abās- diezgan ar pirkstu acī ietvertas norādes uz attīstības virzieniem, tostarp, pašattīstības.


Te esence par trumpismu un trivializāciju , bet te pilna runa .

Un Šerila Sandberga iekš Bērklijas neiepaliek. Bet citādi.

Es te nesenīt draugu lokā šūmējos par, manuprāt, neveselīgo tendenci – pieaugušo krāsojamajamajām grāmatām. Šķiet tāds brangs solis debilizācijas* virzienā, lai gan, var apsveikt drukas industriju un krāsaino zīmuļu ražotājus, kuriem ar šī žanra popularitāti izdodas rehabilitēties.

Par to satraucas arī psikologi ASV , bet Austrālijas korporācijas izmanto darbinieku "garīgās veselības" uzlabošanai (korporācijas gan vienkārši varētu nejāt darbinieku garīgo veselību, tiesa gan, tas ir komplicētāk, kā uztaisīt krāsojamo grāmatiņu stūrīti izsūktajiem modernajiem vergiem.)

Abus rakstus izlasot paliek neomulīgi – this is the world we are living un aiztaupot jau zināmos uzbraucienus lētā garīguma meklējumiem ("budisms 90 minūtēs"/ "apgaismība tējkannām"), tas brīdis, kad pieaugušie izpaužas krāsojot sagatavotus templeitus, ar zīmuli aizpildot krāsu laukumiņus ir pielīdzināms pieaugušu cilvēku centieniem apģērbties bērnu drānu veikalā vai turīgiem kundziņiem līksmes pēc uzēst no sociālajām pakām.

Proti – ne no tā plauktiņa ņemdami. Taču šodien saņemtā mēstule no Miami reklāmskolas mani maķenīt tomēr ielīksmoja.



*piekrītu un atvainojos, nav veiksmīgs termins. Bet vispārējais dažādu parādību un ieradumu profanācijas vilnis (nejaukt ar vienkāršošanu dēļ tehnoloģiskiem risinājumiem, bet tieši trivializēšana (spožs piemērs- Donalds Tramps, piemēram)), popkultūrisms un "elitism for the masses", jā tas mani aizķer .

Itinkā jau liekas, ar ko gan varētu pārsteigt Grebenščikovs vai kas gan no jauna būtu sagaidāms,
taču tas, ko viņš darīja vakar, tas bija brīnišķīgi, tīri un tik ekskluzīvi tuvu, ka iekūstot skaņās elpot aizmirsās un ir jāsmaida vēl šobaltbrīd.

Racionāli neizskaidrot to, kā tas viss plūda un verda, bet bija galēji brīnumaini.
Aiz iekšām sagrābjoši, otrādi apgriezoši, tad iebliežot gabalu par pasaules beigām, maigi vēlreiz pārslīdot pār visu to, kas smeldzis un ar Dubrovski vaļā palaižot.


Šorīt atgriežoties pilsētā, klausījos Sņežnij Ļev un pie stūres rakstīju ziņu uz okeāna krastu par laimi un viskotādu.
Tad luksoforā zaļš- sajūgs-ātrumpārslēgs-gāzes pedālis, es aizbraucu, bet aiz manis palika trīsmašīnu ķēdīte ar tiem, kas sirdīgi saskrēja viens otram aizmugurēs. Īsziņa nosūtījās par laimi un veiksmi arī.



(atkārtoti grandiozas pateicības dooora par izsmalcināto iespēju. klanamies.)

Kā moderni cilvēki maina spuldzes ja izrādās, ka jūsu mājokļa griestu lustrā spēcīgāki optimisti ir ieskrūvējuši jaudīgākas spuldzes un tās, cik neticami, ir iekusušas patronās? Vai moderni cilvēki vienkārši nopērk jaunu gaismekli, parcikpartik, šitais jau nu nekāds diezko labs/mīļš/skaists ar' nemaz nebij' un spulžu maiņa, darbs augstumā, nenošķiļot abažūru, allaž bija jātne?


Un starp citu, cita gaismas ķermeņa vārdā vaicāšu, varbūt ir zināms vai iesakāms kāds gluži vecu lustru/lampu restraurētājs, kurš jēgtu pārvilkt vecos auduma/porcelāna vadiņus, lai to divdesmito gadu šiciņu goda vietā kārtu? Jebvai, tas tāds darbiņš, ko māk katrs pats, PAT ES, tikai vēl nezinu? (Teiksim, izrādījās, ka tomēr māku saslēgt audiosistēmu, tikai divus gadus nebiju saņēmusies šo jautājumu noskaidrot. Tā nu, sveiks kaimiņ, tagad skanēs skaņi un gaumīgi.)

Šādās dienās es noteikti palieku par labāku cilvēku, kaut gadās, ka tas notiek pēc nelielām neiecietības lēkmēm, bet ir kaut kas ļoti attīrošs ir tajā dienaskārtībā, kad (trenējot iecietību) jāklausās gan absolūts sviests no Praudes/Beļečkova grāmatas "Mārketings" 1985. gada izdevuma, gan, daudz uzmanīgāk – stāstos par kuģu fraktu niansēm un beramo kravu transportu dažādjūru ūdeņos. Sanāca skaists un saulains tuvējās zemgalības loks, monamūrie sērūdeņražsmerdošie Ķemeri, Tukums un Jelgava, horizzzzonti ar miļonus vērtiem kombainiem līdz mākoņiem.

Saltās ievas zīmīgi uzsmaržoja Jelgavas Nestē, kopā ar dīzeli no Somijas vai kosmosa un vēsums, saulē stāvot iestājās vienlaikus ar smeldzi pēdās, jo

viens no maniem talantiem ir īpaši rafinētas fizioloģiskas reakcijas un to izgūšana.
Piemēram, metrostaciju un muzeju diskrēta pievemšana aprakstīta šīgada marta numurā un, skatos, citēta arī citos prominentos žurnālos, campers divsiksnu sandalēs
milzu tulzās ieberztās pēdu velves citās jaukās ārzemēs – par to daiņojām citgad,
visumā pikantais žokļa izmežģīšanas stāsts allaž palīdz saīsināt garas rindas uz publiskajām tualetēm, jo noklausītāji smieklos nepamana diskrētu aizlavīšanos garām,

bet šodien žēlabu grāmatas šķirklim "kā man tā gadījās" piedāvāju sāpošas tulznas uz pēdu otro un trešo pirkstgalu spilventiņiem, kas iegūtas no zeķu purngalu vīlēm īpaši augstos un šauros apavos. smalki, ne?

Pazemīgi lēšu, ka tas man par to, ka esmu pulgojusi atsev. indivīdus par (manuprāt) ņerkstīgo mīksmiesību, žēlojoties par apģērbu birciņām, kuras tiem grauž un kož un maniakālu to visu noārdīšanu, brīžam izraujot caurumus jaunajā ģērbā.

Tad nu, konsolidētā veidā to vīļu zākāšanu šodien atsrādāju, Rīgā iebraucu ar basām kājām spiežot autpedāļus.

Priecē, ka iekāpjot kedās šī nomācošā trauma izzuda, jo vabūt nevajag ar 10 cm augstām šaurām papēžkurpēm doties uz derīgo izrakteņu objektiem īpaši atbalstāmajās teritorijās, kur arī dāmām ir džentmeniski jākāpj pār sētu. Bet varbūt, tekstilindustrija, paprovē uzadīt visas zeķes ar plānāku vīli purniņā, jo kāpt pār sētu reizēm vajag arī skaisti, galu galā – tam piemērotus apavus es valkāju tikai sporta sacensībās!

Laikabiedri, kas reklāmā (s) kaldami – kas, diez, ir autors degvīna Finlandia latviešu tekstiem?
Skatāmi lapā feisbukā.