padzeltenas papretīgas žurnālisticiņas piemērs
Fosbukos uzdūros kāda no jums laikotam vēstījumam
un asi iedūrās acīs frāzējums "savos 40" , kā arī, tā liekulīgi pielienošā intonācija, akcentējot "viņas gadus" un "par sevi jaunāko" dzīvesdraugu, tā čūskveida dāmīšu/ draudzenīšu sumināšana, starp rindām iecementējot tādu "NU TAD BEIDZOT/SEN BIJA LAIKS", brrrr.
Bļaķ, svešo kauliņu skrubinātāji, redakcionālās vecenes un želejmaši, nu kas tas ir?
Bailes no tā, ka kādu dienu Latvijas Balzāma veikalā pērkot Rīgas Dīvu, pārdevējs lēti glaimojot vairs neprasīs uzrādīt dokumentus, jo tas ir vienīgais, kas uztur ilūzijas par mūžīgo jaunību? Tiešām, tik lēts tas cukuriņš diabētiķiem?
Ko šī ziņa zaudētu, ja būtu vien pieminēts pats fakts- Binnijai piedzimis dēls, visi iesaistītie veseli/laimīgi? Un miers.
No kurienes vispār ir aizgūta tā gadu minēšana dzeltenziņās/cilvēkziņās?
Kāpēc, piemēram, nemin dzimšanas vietu? Izloksni? Uzreiz varētu sēļus, kūūldīdzniekus un aizkrauklēnus mēdīt pa gabalu. Vai auguma garumu centimetros? Vai pēdas lielumu? Kāpēc gadi? No kādas mūžžaļās jaunības ilūzijas bēgdami [savos gados]?
Labi, pie politiķiem zināms, vienmēr kabina klāt partijas piederību. Bet kas šī par derdzīgu dubultdibenotu ziņas veidošanu, ar vienu roku suminām, ar otru maucam morālajā, "jaunāks dzīvesdraugs, "savos 40 pirmdzimtais"". Ech, sīksabiedrība sīklatviskā, ech,
vairojamās glāzes virs gultām un olvadiem turētāji un vienmēr labāk zinātāji.
kļūdas pēc turpat arī izlasīju pirmos pāris komentārus. tas bija vēl bēdīgāk, bet komentāri taču neilustrē sabiedrības viedokli, vai ne vai ne.