Ziņoju, ka Benu aptiekās mūsu lepnumam, Mildronātam ir akcijas cena - 5.55 eiro. Melnā tirgus, bitkoinu, pārrobežu eksporta speciālisti - sarosieties!

Lielisks popsīgzinātniski raksts brokastīs – https://www.1843magazine.com/features/the-luxury-of-tears,
ja nu kultūras/audzināšanas/psikoloģisko uzbūvju dēļ ir uzkrājušies vērojumi par savstarpējo satiksmi un tās īpatnībām reizumis un vietumis. Awumbuk.

Droš vien #uzzinupēdējā, ka Pet passport latviešu valodā ir "lolojumdzīvnieka pase."

Lolojumdzīvnieks, cik burvīgi.

LOLOJUMDZĪVNIEKS!

Pavei,
visādi tur diži zīmoli mokās ar no ASV virtuvju kultūras pārņemto "sāns pie sāna" ledusskapju izgudrošanu, uzlabošanu, efektivitāti, energopatēriņa mazināšanu un tā,
bet mūsu košie un apsviedīgie kaimiņzēni, jamaikieši no Paņevēžas, ņēma inovācijas uz grauda un nāca klajā ar laureātrisinājumu, "sānspiesāna" ledusskapi
kas pēc būtības ir, neticēsiet, blakus saliktas divas vienības – ledusskapis un saldētava, kas apvienotas ar dekoratīvo līsti.

Vai nav vareni? Eksporta un dizaina balva rokā! SUPERIOR AND ELEGANT COOL&FREEZE COMBINATION. Awarded by golden medal in annual competition "Lithuanian product of the Year."


Hasta la vištiena, Liebherrr, tā, lūk, jāinovē! A jūs tur, viens lauks, divas vagas. Phe....

"Labvēlīgs zvaigžņu stāvoklis obligātās veselības apdrošināšanas ieviešanai." Diena, 17.03.2016

TAS IR KAS?



upd. no citas sfairas:

"Mēs esam gatavi, gatavojieties arī jūs! Ar rītdienu visos veikalos „Miestiņš” sākam akciju ‪#‎trīsnedēļnieks‬

Мы готовы, готовьтесь и вы! С завтрашнего дня во всех магазинах «Миестиньш» начинаем акцию #trīsnedēļnieks

"LNMM atjaunotās ekspozīcijas koncepcijā un interaktīvās pieredzes veidošanā ieguldīs 472 670,00 EUR, tā četru mēnešu un viena iepirkuma ietvaros iegūstot [.....]"



Jā, nu nesenīt domubiedru lokā runājāmies par darba tikuma pamatiem, kas iesējušies kopš lietišķo laikiem - tie pēdējās nakts brīnumi, slapjās planšetes un degošais radošums, ahoi, kurš gan to nepazīst, "tāda tā mākslinieku dzīve, badā un acīm degošām",

bet man simpatizē viss tas pats arī publiskajā pieaugšanā, piemēram, kolektīvais klusēšanas un piekrišanas zelts, ka paties godājamais DD Studio ir apņēmies laika posmā no 17. decembra līdz 17. aprīlim par 472 670,00 EUR uztaisīt "ekspozīcijas koncepciju un realizāciju" LNMM Latvijas klasikas un Rozentāla izstādes zālēs.

Šajā teikumā loģiskās kļūdas ir vai nu jēdzienā "laiks" vai nu "darba apjoms" (koncepcija/realizācija) vai "budžets.".
Bet neadekvāta un pret fizikas un veselā saprāta iestatījumiem ir jebkura no divām kombinācijām, jo četros mēnešos, digitālās/interaktīvās (apraksti, reprodukcijas, navigācija, loģika, kodēšana) ar visiem projektoriem, ekrāniem, to piegādēm, cenu aptaujām, ar sludināšanas laikā nepabeigto muzeja ID un vizuālajām vadlīnijām.

Kaut kur jūs, dalībnieki, melojat un melojat brangi un lielākoties, sev pieņemdami šo par "normālu situāciju."

Protams, "labās un stiprās attiecībās" var bezgalīgi vilkt pieņemšanas- nodošanas aktus, vienoties par "starpnodevumiem" (un nu jau šo vārdu esmu pat sākusi lietot) un visādi citādi, pagarināties un atstaipīties, lai tikai nezaudētu svēto un nevienam nepiederošo "eiropas naudu", par kuru ceru, ka šis tiek līdzfinansēts. (UPD: nē, netiek. To visu Rīgas dome.)

Man neskauž ne privāti, ne profesionāli, ne korporatīvi, es neesmu mazeltov un neķērcu, ka "mitrēvics ir maita un visi ir rīgā radi".
Pirmkārt, jā, plusmīnus, visi esam radi;
otrkārt, Latvijā ir tieši 2 kantrori, kam šis vispār ir pa zobam: H2E un DD Studio un iepirkuma prasību ievirze ir komplimentāra DD, paldies viņu rūdījumiem Kazahijā un citur.

Taču pasaulē un ES jau nav tikai Latvijas piegādātāji vien, vienīgi tie nekad uz šo neparakstītos un šādu līksmu piedāvājumu arī pat tad, ja iepirkumus NEBŪTU "sarunu procedūra." Ai,ai, ai.

Tas, kas uzdzina nelabumu laikam ir tā formāli ierēdnieciskā puse.
Jo mākslinieki jau –  ko gan tie, tie domā koncepcijas, zīmē metus un projekcijas, nekaitīgi domā par bildi. Un būs, būs smukiņi, būs smukiņi un ekrāniņi un projekcijas uz grīdas un tā un fontiņi un pelēkais un viss kā no jūsumūsu kodolskolas mužīgās estētikas. Līdz vīlītei uz ārpusi nopucēti. Bet to pārējo- to ar stipru parfīmu vai sedzošu špahteli.

Žēl man tevis, kultūra un mantojums, paties. Šitā turpinot, arī to simtgadi mēs vienkārši pa visiem nodzersim un desās norīsim, inesei apsei apsītei priekšgalā bungojot un pašnabā buroties, ik pa laikam laižot matiņā, jo tā ir spēcīgāk. No otras puses, mūsu varenais un brīnumainais valsts kuģis, iespējams, arī no šī nenogrims, jo tam ir slēptas jaudas un iekšējas rezerves, kuras atveras, kā likums - pēdējā naktī un adatas acī un aust jauna diena, kurā esi izdzīvojis. Nav maz.

Ilgi stāvēju pie akvārija un domāju par izvēli, vēlmēm, noskaņu, atsaucu atmiņā garšas un smaržas un saņēmusi drosmi, teicu, jā, lūdzu, man vienu karpu.
Pārdevēja nozvejoja tieši iecerētā lieluma zivi, es, novēršoties no turpmākā, aizslīdēju līdz sieriem. Kazdandzietis, mon amour.
Aizkulisēs samērā diskrēti (ja neskaitām sitienu troksni), viņa zivi nogalināja un maķenīt apasiņojošu iesaiņoja divos maisos.
Kāda maza meitene kombinzonā un viņas māmuļa priecājās par "smaidošajām forelēm vakariņās", kurubērniņņemsim, bet es nopriecājos - pārdevējai sanācis labs trāpījums, nav tās izdaudzinātās raustīšanās, laikam iesista roka un meistara grābiens būs bijis ,
paķēru vēl kādu vīnu neaskārstām vajadzībām un caur piektdienas prapķiem pārbraucu mājās pārslēgties.

Uzasināju nazi, uzvilku gumijas cimdus, bruņojos ar muļķudrošu recepti un I., kurai sanāk izcilas ceptas karpas, padomiem, sāku to atzvīņot. Viņa gan klusi klausulē teica, ka to sadaīšanu, to paveic mans brāl's, bet tobrīd es nodomāju - ai, esmu brāļamāsa, es gan jau varēšu, vaitadnu.

Ķēros pie atzvīņošanas.
Karpa mazliet noraustījās.
Turēju ar vienu roku, ar otru kārsu zvīņas, tās lidoja visapkārt, kauč biju šim nolūkam karpai izveidojusi tādu kā telti no rimi maisa, bet piemēram tikko atradu vienu zvīņu hiacintē.
Karpa mazliet noraustījās.
Uzasināju nazi vēlreiz, atradu zivju dēli, uzliku aifonu ar recepti un džeza dīvām.
Karpa mazliet norausījās.

Recepte saka "veiciet iegriezienu gar žaunām" un kad nazis tuvojās zivij, Nina Simone dziedāja Sinnerman, karpa vēl mazliet spējāk norausījās. Izbīlī spiedzu.

Griezu gar žaunu, ko gan citu, biju jau izrunāusies, ka vakars būs ar karpu, bet karpa vēl tirinājās, līdz tumšsarkana asiņu tērce izlija uz baltā plastmasas dēlīša, pār to – uz buka virsmas,
šķita, ka karpa gārdz, es spiedzu, bet apjautu, ka nupat ir par tālu, vairs nekāda atkāpšanās ceļa, dzīvību karpai es nevarēšu atgriezt.

Pārgriezu arī gar otru vaigu, karpa spēji tricinājās, iešāvu krietnu šļunku no blakusstāvošās, paldiesdievam, tekilas pudeles (ergonomikas un lietojamības ābece virtuvēm).
Gandrīz viss horizontālais darba laukums asinīs un gļotās, tās pār (karpas) asti pilēja uz grīdas un šis bija tikai receptes solis nr.2.

Biju izmusumā, vēlējos zvanīt visiem uzreiz- brālim, viņam, zaigai, tēvam, visiem, lai steidz palīgā; skaitīju pie sevis domās visu to, ko man likās, man tagad jāskaita – mantras, senču bedību dziesmas (jūs ēdīsit/jūs dzersita(2x)/es gulēšu smilktienāja, smilktienā), karojošā luterāņa lūgšanas un Tēvreizi gandrīz vienlaikus, jo par visām reizēm dzīves ločos jutos paties ellīgi nešķīsti grēcīga un šis berlīnes kinofestivāls nav salīdzināms ar pārējiem baušļu šķērsojumiem, ja/kad tādi ir bijuši –
zivs izlaida garu manās rokās, zem mana naža,
romantiskās gardēžu vakariņas sveču gaismā ir nežēlīgas,
epikūrisms, kurš tobrīd konvulsē zem kreisās delnas.

Bet nu neko, tāds ir tas darvins, tādi ir tie dabas likumi. Kāds Aļaskas lācis, kurš varbūt mani reiz ēdīs desertā, gan nekādus pātarus neskaitīs un daiņas, košļādams manu matu rotu nedziedās, aizmirsti tās visas ētikas šmētikas, zaķīt, kam nazis, tam vakariņas, visiem citiem – lai sargā pašu galvas un kājas, divas vai četras.

Saņēmos un cirpu, solī trīs, kā receptē teikts, gar muguras spuru- zivs muskuļi locījās joprojām, es norobežojos no sava fiziskā ķermeņa un uzdevos par citu, par miesnieci nejūtīgu un turpināju. Vēl mazliet ņemšanās ap muguras asakas izgriešanu, pēc tās izraut iekšas šķita tīrais nieks un lietišķa padarīšana, phe, padomā, peldpūslis, sirds tev nav, karpa. Pirmajā janvārī ar mīlīšiem izgaršojot paģiras un atjaunojot reibumu mēs Pulp Fiction skatījāmies, jā, jā epizode ar piešauto auto, tā izskatījās mana virtuve, balts skārnis ar asiņainām sienām.

Pēc divi stundām ar īpašo cepšanas metodi, kas ietver ne vien zivs cepšanu, bet ģenerāltīrīšanu mājoklī un sanum-per-aqua dvēselei un dažu mantru noklausīšanos, biju atmaigusi, savienojusies ar vakara raksturu, uzķīlējusies un pat gandrīz aizmirsusi karpas šķietamo noelšanos un noraustīšanos zem manas kreisās plaukstas. Gandrīz.


Ēdiens bija pieklājīgs. Vīns labs. Atlikusī tekila - gluži vietā. Vakars - brīnišķīgs. Kreisā plauksta zem kuras, ja, cestlavī.

Es ceru, ka iestādot vienu eglīti vienas pašrocīgi nogalētas karpas vietā mani karmas punkti būs uz nullēm un tagad arī sapratu, kāpēc kādā sieviešu žurnālā bij rakstīts, ka karpu piestāv gatavot vīriešiem. Jā, kungi. Jā.

p.s. ja vajag- atvainojos visiem vegāniem, veģetāriešiem, kristiešiem, gavēņiem un citiem. Tā viš i. Bet zivtiņa bija garšīga ļoti.

Uzskatu, ka tā dēvēto cilvēku komandai,
kura izgudroja, uzdizainēja loģiku un notestēja podziņu darbību SEB un vēl dažu labu citu banciņu DIGIPASS kodu kalkulatoriem,
tiem ir rezervēta īpaša vieta elles zelta klientu progammā, tur viņus mielos glumu griķu intravenoza padeve un ap stieni dejojošas trīspadsmit Irīnas L. vai citi jūsumūsu ļaunākie murdziņi.



Peļupiši!

Šodien sapratu- mani pārņem viegls kauns ieprērkoties Andrejsalas "Spirits&Wines". Tas, līdzīgi, kā ieiet intīmpreču veikalā Rīgā: itinkā visi tādi pieauguši, toleranti un katrs dzīvi krāsojam, kā mācēdami un patīk tā lieta un interesē, bet kaut kā tomēr izlaidīgi, sajūta, ka dari ko neķītru un turklāt, labā apgaismojumā un publisiski.

Kaut kas iekšēji moralizējošs ir stumties ar ratiņiem vispirms gar sidriem, tad pie džiniem, tad pie tekilām, "oi, šitām labajām tekilām šodien ir akcija" es saku ar tādu pat prieku kā paziņojot par glaunām kurpēm bargainā un Lazdonas sviesta pērctrīsmaksā divi,
"šņabis laikam vēl ir", bet viskiju zālē jāpalūko, vai kādam single maltam nav lielais pakaļmetis,
jo ne jau ka dzert to tā aumaļām, bet dažkārt ir tādi vakari, kuros sēžu, kājas pret palodzi izslējusi un klausos kaut ko skumīgu ar labām beigām vai pat bez beigām (nu kur mūzikai beigas, nē, mūzikai beigu nav) un no lielās smagās glāzes ļoti lēni sūcu ļoti kūdrainu, dūmakainu skotu singlmaltu pases vecumā, tādi vakari ir tādas kā zālītes pret nospiedumiem.
Un tur pa labi jāpieiet, jo nu varbūt heresa un (s)portvīna ailēs ir kas paķerams, tīri tā, saimnieciskāsm vajadzībām, heresss labi aiziet sīpolzupās, mērcēs un arī dīkās pēcpusdienās, kad nu ir tāds stāvoklis vai viesu sastāvs vai kaprīzes.

Tad ienirstu vīna placī, vispirms sarkanie, jo man jau tie tumšie bliezēji, tās valpoličellas ziniet, manispēc, ja;
tad baltie dažiem viesiem,
kamēr es tos baltos, tikmēr skaļā, līksmā balsī kāds nonšalanti vaicā "KLAU, CIK PUDELES ŅEMT BROKASTĪM?" un es viegli nosarkusi paskatos apkārt, klientu vai mazu bērnu nav un kamēr lienu kabatā pēc atbildes, man pārprasa "TRĪS ZILOS UN VIENU BRUTU, KO?" un es lepni saku JĀ, IDEĀLI,
bet tagad gan iesim virzienā uz kasi.

"Oiii, šiā gan nevajag", nodomāju par tehnikuma jauniešu 4 tulamoriem un 14 cēsu aliem vai noskurinājos pie cita gādīgā ģimenes tēva ratiņiem, kuros alkohola asorti ir iekrituši arī visi tie cukurainie šampusiki un rozvīns un rums un citi meiteņu gāzēji. Atceroties visus tos gadījumus pēc kuriem sev solu "nekad vairs", paņēmu arī sulu un baušķinieku tumšo, jo tādam jau arī esot jābūt ledusskapī, ja nu tieši ir tāds stāvoklis, kad Bē grupas vitamīni caur bauskiņu;
tad vēl šķīstībai protams, Esentuki 4, 2 gab un aha, kase jau klāt.
"Tikuntik eiro, lūdzu"
- studentu atlaides jums nav?
"Ja būtu, visi studētu."


Ārā sniga slapjdraņķis un metās krēsla. Mazajā iepirkumu kastē klusi žvāgājās vairākas dzērienu pudeles.
Sestdienas iepirkšanās taras daļa bija noslēgusies, jo rimi ratus ar biezpienu, cietiem avokado, tamponiem un tualetes papīru jau piekraut ir viegli.

Tad nu lūk, šodien beidzot pienāca tā diena, kad decembrī atceltā "Mielasta" izrāde iestājās skatāma.
Sēdēju un skatījos, sēžu un domāju, ka nesaprotu, par nu bija tik ļoti tobrīd nācijas cepiens un viedmīļu šķēplauzme - parasts, JRT gan netipisks kāpostnieks (viņi dziedāja korī gandrīz un dejoja ansamblī bezmaz! kivelnieks gandrīz!) izmantojot templeitu un settingu "paspēlēsim fiosofos", taču ārpus formas un labilablabi, nenoliegsim- tekstuālām atsaucēm dažviet, nekā dziļāka un dižāka tur atvainojos, nebija vis.

Par ko bija pulēt štokus un izrādes skatītājiem sacensties kritikas vai glaimu daiļrunībā - nazenu, nazenu,
regulārs teātrīts,
nepadziļināti, bet drusku inteliģentāk par Džili režisēts, meistaru kaunā nekrītot nospēlēts. Šie paši vēstījumi ir bijuši labāk, paņemošāk sniegti no tās pašas skatuves.
(uz Cerību ezeru aizejiet, uz Raiņa sapņiem iekš NT, kaučvai, ja!).


Tā ka tā, paldies, ēdiens bija pieklājīgs (c), it was fun, that's it. Tīrons ir labs žurnāla redaktors, bet izrādes vairāk režistēt nav obligāti, formāts nepakļaujas. Savukārt, lieliskus aktierus, par laimi, nekas nenolauzīs. Jo viss taču ir vienkārši un bināri: vai nu ir, vai nu nav.


upd.
nē, dzerot rīta tēju (trešā nedēļa bez kafijas) tomēr padomāju vēl bišķi.
Mielasts tomēr ir neizdevusies izrāde. Režisors perfekti zina materiālu, tekstus, jēgu un nojēgumus, bet nemaz nav ticis galā ar ideju, ko aktieriem un skatuvei darīt. Aizmirstam, visiem gadās brāāāķi, pat JRT. Jāpiekrīt kam-nu, ka izrādes programmiņa ar īsu materiāla konspektu vieglajā valodā ir vērtīgākā notikuma daļa. Pārējais tā un tā.
Buu.

Gluži vai sirdi šajā gluži sirsnīgajā dienā iesildīja LU sociologu lejupielādējamie Raksti, kur pastarp nodrāzti garlaicīgajām migrācijām šmigrācijām un minoritāšu jautājumiem ir publikācija "Nauda zemē mētājas"- par melleņošanas ekonomisko pienesumu un iznesmu. Ar šo dzirkstošās LV soczinātnes tuvojas labam britzinātnes līmenim, tas nu reiz ir šarmanti, es (pārāk) neironizēju. Teiksim, autors definē piegādes ķēdes un sistēmas un starp tām esošās attiecības:

No vienas puses, iesaistītie uzņēmēji ekspluatē tirgus pelēcību un iesaistīto aģentu bailes no regulējuma. Rezultātā risinājumi konkurences
uzlabošanai ne vienmēr ir legāli un dažreiz pat ir acīm redzami nelegāli. Tā, pie mēram, starp uzpircējiem ir stāsti par to, ka nevēlamam partnerim raža tika ieslēgta noliktavā, kamēr tā sapuva; citā gadījumā pārāk uzņēmīgam uzpircējam tika nodedzināta mašīna, ar kuru tas devās iepirkt ogas; vēl citā gadījumā vandaļi ir izdemolējuši nevēlamu uzpirkšanas punktu. Visi šie gadījumi, protams, iesaistītajiem ir radījuši zaudējumus. Pārējie sektora dalībnieki tos ne vienmēr nosoda– drīzāk var novērot tādu kā akceptu, ka ir jāsoda tie tirgus dalībnieki, kuri nepakļaujas
nerakstītiem iekšējiem noteikumiem.

http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/LUR-808_Sociologija.pdf


Lūk. Izrāde "Latviešu socioloģja. Nekoksnes sektora stāsti."

Satriecoši kruts pastāsts – par tukšajiem nesējiem, skaļiem vārdiem, sakruķītiem pētījumiem un neticami teicamu blefu; par (ne-paš)kritisku redzējumu prestižās augstskolās.


Iesaku lasīt apmēram šādā secībā:


1 )http://www.dn.se/debatt/i-resign-from-my-position-as-vice-chancellor-of-karolinska-institutet/
2) http://www.sciencemag.org/news/2016/02/top-nobel-prize-administrator-resigns-wake-macchiarini-scandal
3) http://www.sciencemag.org/news/2016/02/karolinska-institute-has-lost-confidence-paolo-macchiarini-says-it-wont-renew-his
4) http://www.vanityfair.com/news/2016/01/celebrity-surgeon-nbc-news-producer-scam (šis vispār ir ļoti paedogoģisks materiāls visu zemju sapņotājām un sapņotājiem, teicami izvērpts. Oh, Benita, Benita.).

In the recent discussion Karolinska Institutet has also been criticised for a culture of self-sufficiency, unhealthy elitism and prestige thinking. This may be true, I don’t know. What is, however, true is that we have high ambitions in our endeavour to use research and education to improve people’s health and at the same time contribute to medical breakthroughs and innovation in the field of life sciences which will benefit the whole of society in Sweden.

Un Latvijā izdotajos/pieejamajos erotiska vai pat pornogrāfiska satura materiālos tiks attēloti tikai un vienīgi NA ideoloģiskie līderi.
Tiks panākts arī satura filtrēšanas aizliegums un "visos tajos pieaugušo netikļu saitos" aktieru sejām pāri būs Pārādnieka ģīmetne.

Mīļā Nacionālā apvainība, Imant Parādnieka kungs, dārgais Raivi Dzē un pārējie čomi.

Piemēram, man ir atbilde uz jūs piepeši satraukušo jautājumu "kā garantēt atbalstu dzimstības veicināšanas pasākumiem ikdienas darbā". Vienkārši – ļaut mums turpināt, ne tikai, bet arī ikdienas darba laikā un darba vietā un darba vietā, paldies. Ziņosim par rezultātiem un izsūksim sausu VSAA ģimenes/bērnu/solidāro pabalstu segmentu! Aizņemsim visas rindas publiskajos un privātajos dārziņos! Sūdzēsimies par pakaļā salaisto izglītības saturu no 1-12 klasei, ko ir paveikuši tādi deģenerāti, kā jūs.

Taču ja šāda vēlme liekas pārāk netikumiska, tad piedāvāju Latvijas spožās nākotnes vārdā iet regulējumos tālāk un izstrādāt:

- atļauto pozu reģistru (šito veic vadošie ginekologi, vecmātes, urologi, andrologi, etc. sadarbībā ar BOVAS "Valsts Traumatoloģijas un Ortopēdijas slimnīcu). Nodevums aplikācija digitālā lietotne "NACPOZA";

- sertificēto intīmo partneru reģistru ("lai nebūtu vilšanās"). Techniskais atbalsts no CoBook, sinhronizējas ar jūsu fosbukiem, linkediniem un pārējiem "visas manas inesītes" blociņiem.

- speciālo atlauju izsniegšanu intimitātes aktu veikšanai nepiemērotos apstākļos (pilsētvide, ruraldevelopements, nature trails, sporta pasākumi (speciāls tarifs: LČŪ Dīvajas un Amatas posmos), Dziesmusvētki, et al);

- kaut kādai žonglieru atļauju saņemšanai jābūt, lai izbeigtos visas šitās nekontrolētās (!) krustāmšķērsām nerezultatīvās kopošanās. Automātisko partneru vadības sistēmu (APVS) mēs ar vedjmah izgudrojām jau 2003. gadā, varam nodot metus un sistēmas arhitektūru un tehniskās prsības. Tagad pat vieglāk īstenot., autorizācija caur bankām vairs nevienu nebiedē, looo.


Vēl vienkāršāk būtu visām 21 gadu sasniegušajām sievietēm vienkārši aizliegt ilgākus nereporduktīvos dzīves ciklus kā reizi 2 gados. Un viss.


upd. Labprātīga kontracepcijas konfiskācija.
UD2: Mātes pases izsniegšana kopā ar vidusskolas atestātu. liekas, 20tajos gados viens skološanās posms tika beigts ar dokumentu "gatavības apliecība." lūk!

Kad es taisu vingrinājumus augšstilbiem, es domāju par skrējējiem.
Par Prokopčuku domāju, par balzaka Šaronku Stounu domāju, vai par Umu Tūrmani tajos ķēpīgi grūtajos vingrojumos, kur jāizliekas par zirnekli un man principā sanāk, galvenais – skaitīt līdzi un nenojukt "izsietpts papēdis- purngals" shēmās.

Savukārt, rokas ķīlējot - par Mišelu Obamu domāju,
muguras blokos – tur prātā Kidmena zaļā kleitā vai viens man svarīgs taktils žests;
presēs, tur es nedomāju, presēs es rukāju sviedriem tekot acīs tieši.

Vienīgi dibena tvirtumam un muskuļu šķērsšķiedru blokā es domāju par tām "Mārtiņa Beķerejas" īstā putukrējuma vēja kūkām, kuras toreiz pēc mokošās Gaujas stāvus pie kases aparāta apriju, pirms samaksāju kasē.

Padomāju un uzdzenu pulsu uz 145 un tad ķeros pie vidukļa/sāniem un tur jau atkal domas met līkus lokus. Tāds, lūk, garīgums iekš ne-jogas.

http://dumbphonecase.com/

Citrons sargā māju no enerģētiskajiem vampīriem. Bet ne tikai. Tas sargā arī no ļaunas un skaudīgas acs. Tiesa, tad tas jāuzlādē ar mēnesgaismu, proti, pilnmēness laikā, krēslai iestājoties, citrons jānoliek uz palodzes un jāatstāj uz visu nakti – auglis pats zinās, cik daudz enerģijas tam vajadzīgs.

Latvijas avīze, 20. janvāris, 2016

"That music was in a french TV spot (directed by Jean-Paul Goude) for Chanel's perfume "Egoiste"... "Dance of the Knights", by Sergueï Prokofiev...." Komentārs zem video YouTube.


Brīvdienās atgadījās divas spontānas kultūr'atpūtas pieredzes: Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts un Skuteļa stāvizrāde, kontrastējoši nodevu pa spaiļu galiem.

Ja simfoniskajā spēj vien sveicināties ar paziņpaziņām visriņķī, ierasti šauri plaši pazīstami loki,
labvakarlabvakar, ojūs, oviņi, o,mēs, ojā;
tad Skutelī satiku vien vēl trīs paziņas. Abi gadījumi, gan kontaktblīvais, gan kontaktplānais uzrāva smelgstošo par to, ka cik maz, cik ļoti maz mēs esam, cik ļoti ļoti maz un cik bīstams ir katrs kraujāks manevrs, sociālos manevrus ieskaitot. Cūkoties ar attiecībām un saiknēm nedrīkst, jo rezervistu soliņi ir patukši,
skaties, viena pilna ģildeszāle un "gandrīz visi desmit viedokļa līderi",
vai atkal, pilns Splendid palace ar cilvēkiem, kuri samaksājuši EUR20 un atbraukuši uz Rīgu, lai parēktu par to, ko katru vakaru redz Panorāmā,
tad atmestu tam visam ar roku un izskanot dziesmai par vajadzību pēc revolūcijas, dotos uz Lido uzēst ceptus kartupeļus ar šķovētiem kāpostiem, samierinoties ar politikas, nopietnās mūzikas vai domā-dari-rīkojies planētu attālumu.

Kā ir, tā ir.

Vēl vērojot vairākus publiskos diskursus un naratīvus,
lol,
liekas, ka vispārējā debilizācija ir tuvu tās kulminācijai, jo visi mēs, bērniņi ēdām, kad dziesmu dziedāja un viss, kas ēteros dzirdams, ir omulīga cukurmaižu žļembāšana vakarā pirms stipendijas. Jo dzīve ir izdevusies, strāva rozetē, cukurs uz maizes un rītdien nāks jauna diena, neies jau piepūlēties, garīgumam noliku svecīti.

Teiksim, LTV labi domātais raidījums "Katram savu tautastērpu" ar velosipēdu zobratu pseidosaktām, sekliem dialogiem, svabadu hujārīšanu pa muzeja fondiem: tas jo koši kopsavelk zeitgeistu, sak, "parasti cilvēki nesaprot, kāpēc nevar vilkt Lielvārdes jostu pie Bārtas brunčiem."


Tā ka, pārfrāzējot biedra kautskis frāzējumu " Nākotne rādās gaiša – ar šādiem cilvēkiem mēs nepazudīsim." Uz priekšu, fešionistas!

Man diezgan simpatizē visādas dinamiskas izmaiņas, notikumi un to mainība un sava līdzsvara noturēšana skrējienā ar elpas palīdzību,
bet tas, kas mani patīk mazāk, ir izvēlēties tehnoloģiju ceļabiedrus, teikism, tālruņus. Tāpēc sava piektā aifona lēnīgos centienus doties pie Džobsa paradīzē centos ignorēt, jo- paties paties, zēni – esmu vīlusies, čeetri gadi un jau nelaiķis, kas tas par kuslumu?

Es ļoti pierodu pie lietām,
tās sev definētā veidā saudzēju un man ļoti ļoti netīk, ja lietas pieviļ. Par piemēru, manam auto, tāpat kā manai cibai, ir jau vienpadsmit gadi, bet es to uztveru kā "gandrīz jaunu", neskatoties uz 185tk un dažiem rūsas burbulīšiem šurtur, kumeliņš ir sprauns un neļauj domāt par citu, piemēram.

Bet daiļais un patīkami mazais/šaurais tehnoloģiju brīnums, piektais aifons, pēc katra iOs apdeita paliek lēnāks, tizlāks, izrij bateriju, aukstumā izslēdzas- ja lieta ir cimperlīgāka par mani, tad es nespēlējos. Tā jau viss plūst un mainās ar paātrinājumu, vēl tie gadžeti, kas dzīvo autonomi un atmet galus pēc pašu ieskatiem.



Šādos brīžos es ilgojos pēc IZVĒLES.
Nevis tās, starp "ieradumu" un ļaunumu, bet īstas izvēles- tāda, kāda ir dzīvē pilnīgi visam.
Izvēlēties to, kas man paties patīk- piemēram, Sony kamera, plānums un IOSa smukums. Jo neliegšos, nu nav tā abolpasaule tik ļoti, ļoti nevainojama un absolūta, ka es tīri no brīvas dabas zvērētu tai pilnu uzticību, ir vilcēns labi paēdis, bet uz mežu tomēr skatās.

Taču starp telefoniem izvēles nav- ir vien āboli vai androīdi un ja visa tava pārējā ekosistēma ir ābolos, tad ej nu un ievies mazo, spuraino Androidu. Nevari, jo 2/3 pārējās digitālās dzīves ir apple. Aplis ir noslēgts, Apple ir noslēgts.

Tatad, atliek vien i6s;
kurš sals aukstumā,
kurš taisīs visus tos pašus endomondo gps gļukus;
kurš kādā brīdī neatpazīs pats savus vadiņus un cimperlēs par apdeitiem;
kurš pēc trīs gadiem būs tieši turpat, kur piektais šodien.

Un tas nešķiet pareizi. Nemaz.
Par skolas formām varam nemaz nediskutēt, vadzi, telefonu dzīvē mums ir tāda binārā/ nekādā izvēle un skolaskleita liekas izvēļu automatizācija. Diezgan mānīgs tas mūsdienu pluralizsms, ja.

Lēšu, ka distančslēpošanas sezonas atklāšanas vakars(lieliski, gribēju vēl, bet piekāpos grupas dinamikai) ir īstais, kurā no ško bagāžnieka uznest airēšanas vesti un laivas lūku cepurītes. Kāpnēs sastaptie vācu studenti mazliet godbijīgi padeva labvakaru- vienā rokā nesu slēpju komplektu, bet plecā uzmesta gan glābšanas veste, gan mugursoma no kuras spraucās ārā sešu brangu puravu stroķi.

Ai, Bovij, trāpīji tajā pat pērnnedēlas izskaņas vilnī,
kurā gribas plēst kreklu vai veikt kādas citas maģiskas, rituālas, bet precīzas darbības,
ar spulgačsmaidu vai urbi ausī mērķvirzīti panākot , lai visi tuvie kungi, jaunskungi, cibiņi un buņģi, mītiem & leģendām apvītie "vīrieši Latvijā" saņem sevi rokās un aiziet profilaktiskajās ārstvizītēs un atnāk ar apstiprinātiem rādījumiem, ka kā jau zinājām un šaubu ēnas nebija – ir veseli kā rutki un turpinās būt un plēst vilkus piemājas mežos un salonos.

Un bez atsmēriņiem par "Latvijas medicīnu", "big farma", nodzītajiem zirgiem, kurus uz pārmijām šaus,
stilīgo miršanu jauniem (jau nokavēts, sir) vai īstajiem vīriem ar aknām kabatā.

Jo četri vietējas nozīmes spēkvecuma/spēksmadzeņu aizgājēji vienā vīkendā - tas ir bišķiņ par daudz.
Veuve Clicquot Ponsardin ir gaužām lāgs bruts, bet ne tituls un civilstāvoklis.


Lūgtum. Pilna asinsaina & co, kungi. Tagad.