sporta dziņas/ es domājupartovainedomāju
Kad es taisu vingrinājumus augšstilbiem, es domāju par skrējējiem.
Par Prokopčuku domāju, par balzaka Šaronku Stounu domāju, vai par Umu Tūrmani tajos ķēpīgi grūtajos vingrojumos, kur jāizliekas par zirnekli un man principā sanāk, galvenais – skaitīt līdzi un nenojukt "izsietpts papēdis- purngals" shēmās.

Savukārt, rokas ķīlējot - par Mišelu Obamu domāju,
muguras blokos – tur prātā Kidmena zaļā kleitā vai viens man svarīgs taktils žests;
presēs, tur es nedomāju, presēs es rukāju sviedriem tekot acīs tieši.

Vienīgi dibena tvirtumam un muskuļu šķērsšķiedru blokā es domāju par tām "Mārtiņa Beķerejas" īstā putukrējuma vēja kūkām, kuras toreiz pēc mokošās Gaujas stāvus pie kases aparāta apriju, pirms samaksāju kasē.

Padomāju un uzdzenu pulsu uz 145 un tad ķeros pie vidukļa/sāniem un tur jau atkal domas met līkus lokus. Tāds, lūk, garīgums iekš ne-jogas.