Man diezgan simpatizē visādas dinamiskas izmaiņas, notikumi un to mainība un sava līdzsvara noturēšana skrējienā ar elpas palīdzību,
bet tas, kas mani patīk mazāk, ir izvēlēties tehnoloģiju ceļabiedrus, teikism, tālruņus. Tāpēc sava piektā aifona lēnīgos centienus doties pie Džobsa paradīzē centos ignorēt, jo- paties paties, zēni – esmu vīlusies, čeetri gadi un jau nelaiķis, kas tas par kuslumu?

Es ļoti pierodu pie lietām,
tās sev definētā veidā saudzēju un man ļoti ļoti netīk, ja lietas pieviļ. Par piemēru, manam auto, tāpat kā manai cibai, ir jau vienpadsmit gadi, bet es to uztveru kā "gandrīz jaunu", neskatoties uz 185tk un dažiem rūsas burbulīšiem šurtur, kumeliņš ir sprauns un neļauj domāt par citu, piemēram.

Bet daiļais un patīkami mazais/šaurais tehnoloģiju brīnums, piektais aifons, pēc katra iOs apdeita paliek lēnāks, tizlāks, izrij bateriju, aukstumā izslēdzas- ja lieta ir cimperlīgāka par mani, tad es nespēlējos. Tā jau viss plūst un mainās ar paātrinājumu, vēl tie gadžeti, kas dzīvo autonomi un atmet galus pēc pašu ieskatiem.



Šādos brīžos es ilgojos pēc IZVĒLES.
Nevis tās, starp "ieradumu" un ļaunumu, bet īstas izvēles- tāda, kāda ir dzīvē pilnīgi visam.
Izvēlēties to, kas man paties patīk- piemēram, Sony kamera, plānums un IOSa smukums. Jo neliegšos, nu nav tā abolpasaule tik ļoti, ļoti nevainojama un absolūta, ka es tīri no brīvas dabas zvērētu tai pilnu uzticību, ir vilcēns labi paēdis, bet uz mežu tomēr skatās.

Taču starp telefoniem izvēles nav- ir vien āboli vai androīdi un ja visa tava pārējā ekosistēma ir ābolos, tad ej nu un ievies mazo, spuraino Androidu. Nevari, jo 2/3 pārējās digitālās dzīves ir apple. Aplis ir noslēgts, Apple ir noslēgts.

Tatad, atliek vien i6s;
kurš sals aukstumā,
kurš taisīs visus tos pašus endomondo gps gļukus;
kurš kādā brīdī neatpazīs pats savus vadiņus un cimperlēs par apdeitiem;
kurš pēc trīs gadiem būs tieši turpat, kur piektais šodien.

Un tas nešķiet pareizi. Nemaz.
Par skolas formām varam nemaz nediskutēt, vadzi, telefonu dzīvē mums ir tāda binārā/ nekādā izvēle un skolaskleita liekas izvēļu automatizācija. Diezgan mānīgs tas mūsdienu pluralizsms, ja.

Lēšu, ka distančslēpošanas sezonas atklāšanas vakars(lieliski, gribēju vēl, bet piekāpos grupas dinamikai) ir īstais, kurā no ško bagāžnieka uznest airēšanas vesti un laivas lūku cepurītes. Kāpnēs sastaptie vācu studenti mazliet godbijīgi padeva labvakaru- vienā rokā nesu slēpju komplektu, bet plecā uzmesta gan glābšanas veste, gan mugursoma no kuras spraucās ārā sešu brangu puravu stroķi.

Ai, Bovij, trāpīji tajā pat pērnnedēlas izskaņas vilnī,
kurā gribas plēst kreklu vai veikt kādas citas maģiskas, rituālas, bet precīzas darbības,
ar spulgačsmaidu vai urbi ausī mērķvirzīti panākot , lai visi tuvie kungi, jaunskungi, cibiņi un buņģi, mītiem & leģendām apvītie "vīrieši Latvijā" saņem sevi rokās un aiziet profilaktiskajās ārstvizītēs un atnāk ar apstiprinātiem rādījumiem, ka kā jau zinājām un šaubu ēnas nebija – ir veseli kā rutki un turpinās būt un plēst vilkus piemājas mežos un salonos.

Un bez atsmēriņiem par "Latvijas medicīnu", "big farma", nodzītajiem zirgiem, kurus uz pārmijām šaus,
stilīgo miršanu jauniem (jau nokavēts, sir) vai īstajiem vīriem ar aknām kabatā.

Jo četri vietējas nozīmes spēkvecuma/spēksmadzeņu aizgājēji vienā vīkendā - tas ir bišķiņ par daudz.
Veuve Clicquot Ponsardin ir gaužām lāgs bruts, bet ne tituls un civilstāvoklis.


Lūgtum. Pilna asinsaina & co, kungi. Tagad.

Ceturtdien, pastarp divām tikšanām (man bija divas tikšanās, kā lai šito jēdzīgi izloka?) manīju savā kastē vienu e-pastu, kurš stāstīja par vienu tieši man un tieši tagad vajadzīgu apmācību programmu.

Izlasīju virsrakstu, (šķita, ka) piefiksēju sūtītāju, izlasīju aprakstu un ieniru sarunās, lai vēlāk pie tā pasta atgrieztos. Aha.

Jau kuro stundu eksaminēju sevi par saķeri ar realitāti labākajās vikingu pedagoģijas intonācijās,
jo tāda e-pasta man vienkārši nav- nav ne telefona mailā, ne webiskajā gmailā, kur ir vēstules pat no 2004.gada, ne datormailā. Bet es skaidri zinu, ka lasīju, bija! oranžas un sarkanas līnijas zem logo, stocku bilde, helvētikas fonts apmēram, nu bija! es to neizdomāju! tas nebija yooxaa izpārdošanas baņeris! miglaini atceros, kura skoliņa man šito piesūtīja, nosaukumu atceros, četrpadsmit nedēļas tas viss ilga, fokusu atceros. BET NAV. Miglaini atcerētās skolas lapās par šo arī neko neatrodu. Tas, ka man varētu sajukt Amsterdamas uni logo ar Maastrihtu, nebūtu liels brīnums, jo zināma paviršība šitajā pārsātinātības laikmetā ir norm, tāpēc pārraku arī visas savas universitāšu listes.
Nav.
Junkā ielīdu, starp viagras un āgrikas tēvočiem meklēju un latvenergo jaungada apsveikumiem! Trašā nav.
Nekur nav. Nekā par to nav. Historijus abos web pārlūkos esmu pārstaigājusi, jā volvo ar subaru ceturtdien salīdzinājusi, mhm, bet tāda maila man NAV.



Vieglāk domāt būtu, ka esmu nogļukojusi iztēlē, jo par to tēmu daudz domāju un lasu un vāķīju zinības fonā, taču tas kurss bija tik vērtīgs un tieši pareizajā laikā nācis, jo man kas līdzīgs pašai jātaisa. Bet nav. Nekur nav.

Gmail, Gmail, apžēlojies.


jums kādam ir gadījies izlasīt e-pastu, kuru varbūt nemaz neesi saņēmis? (bez vecā šķībsiržu trika ar ielogošanos svešos accountos?)
Ko lai es tagad daru? man taču gribas uz to mācību...kuras varbūt nemaz nav.


Absolūc vāverīte kokā smej, ja.

šādos rītos strauji ģērbjoties svarīgi ir nepaķert to zeķturi ar metāla knaģiem, bet gan to, ar plastmasas. Kompozītmateriāli tomēr ir siltāki.
Savukārt, lai mīkstinātu ziemeļnieciskās sirdsapziņas punktus, uzliekot galvā bebereni un raujot mugurā zosdūnmēteli, todien maltīti ir iespējams izvēlēties veģetāru. Ugunīgu, bet veģetāru, jo humānisms taču ir mūsu viss.



Ārpus tam, vai tie, kas tuvāk Uzvaras parkam vai Biķernieku mežam, zinātu apstiprināt klasikas slēpju špūrīšu esamību?

Poll #20583 Aizmirstās skaņas
Open to: All, results viewable to: All

Vārdadienā Tu parasti aizmirsti apsveikt

Oficiāla bezmaksas elektroniskā saziņa starp valsts iestādēm un privātpersonām tuvāko trīs gadu laikā nodrošinās 90% bezpapīra dokumentu apriti publiskajā pārvaldē, kā arī starp valsts iestādēm un fiziskām/juridiskām personām, ieskaitot darījumu noslēgšanu e-vidē. Tas nepieciešams, lai uzlabotu informācijas un komunikācijas tehnoloģiju pārvaldību un pilnveidotu publisko pakalpojumu sistēmu. Taču tā nebūs personas iniciāļiem pietuvināta e-pasta adrese klasiskajā izpratnē, bet gan kā internetbankas konts ar individuālu autorizāciju. «Jebkurš sūtījums nonāks elektroniskajā kontā. Ieskatoties desmit līdz piecpadsmit gadu tālā nākotnē, ikviens, tostarp fiziskas personas, ar valsti komunicēs tikai elektroniskā veidā, bet papīra sūtījums būs atstāts vien Ziemassvētku apsveikumu kartītēm,» teic IeM valsts sekretāra vietnieks Jānis Citskovskis.* Viņš norāda, ka kopīgās sarunās arī uzņēmēji pauduši atbalstu šādai sistēmai. Tas būtu pietiekami ērti lietojams rīks komunikācijā ar valsti

J. Orākuls Citskovskis. "Īsumā par e-pārvaldi." Latvija, Rīga, 2015. gada 15. decembris.

Piedod, Brodski un Barišņikov turklāt,
bet tomēr/tagad es mīlu Lāsmiņu citu .
Jo, kā sen zināms, par skaistāko no visām literatūrām stiprāka tomēr ir dzīve īsta un piedzīvota, ja.

Cerību ezers ir katrā sekundē pelnījusi Gada izrādes titulu un pat ne viena gada vien,
tik ļoti maiga un smalka un precīza savā godīgumā, ka Staņislavskim manī nebija kur iekliegties, nevienu pašu brītiņu nē,
tagad tikai domāju, kā lai atietas un varbūt arī nemaz nevajag, tas viss vēl labu brīdi nāks līdzi un uzvēdīs atkal un atkal.
akvaiciklabi, akvaiciklabi, akvai.
Man, lūdzu, vēl.


Vēl, saistībā ar pirmo-otro teikumu es domāju, ka tieši šis ir īstais vakars un pareizā sistēmu konstelācija,
lai visiem pasaules brodskiem veltītu pasaulē labāko dziesmu par punktiem to teikumu galos.

Visu teikumu visos galos.

Un tagad- galvenais ir neaiziet ar sirdi.

Atļaušos šo iznest ārpus kušināšanās uz specializētajām kušetēm: ir lieli svētki Latvijas kinomatogrāfā, apdzenam dižmeistarus: tā triumfējošās bezcerības un situāciju, attiecību pataloģiju masa, ko L. Pakalniņa salikusi "Ausmā" par vismaz vienu olimpisko apli katrā filmas minūtē apsteidz jebko, ko ilgās mokās un ciešanās izvirpinājis šī žanra profesionāli klīniskais enfants terribls Larss Fon Trīrs.
Lars, pienes ūdeni skrējējai Pakalniņai un droši vaicājiet, mēs zinām vēl dažas "atbildes gājiena cienīgas filmēšanas lokācijas" jaunām filmām, uz kurām droši varēs pārdot biļetes kopā ar žiletēm.

Tomēr ir arī divas labas lietas sakāmas par šo:

- vizuāli un kompozicionāli teicams operatora dabs (smuki kadri) un
- ļoti gaidīti, kā pestīšana pienāca beigu titri.

Neatminu, kad vēl 90 minūtes būtu sēdējusi nepārejošā wotzefakā un vienkārši izsēdējusi , lai saprastu, cik vēl dziļāk var ir, jo sižeta slābanais tvists jau skaidrs no pirmās reizes ar Bībeles citātu un visām tām čīkstošajām grīdām, iepriekšparedzamība gluži kā sema mendesa jaunajā, seklajā bondā. "Vai tu pamanīji āķīti, uz kura kāds pakārsies trešajā cēlienā? Parādīsim to piecreiz!" Un tās kuslās kopdziedāšanas un iešana ar meldiju, aaaaaaaaa, kaut kādas režijas rēzijas frēzijas.


Kopumā, kino pieredze, kas vienlaikus bija izturības, iecietības un drosmes treniņš.

"Ja Tu turpināsi mani neklausīt, mēs vairs NEKUR NEKAD KOPĀ VAIRS NEIESIM!" aizkaitināti kliedza pretīmnākošā māmuļa ar nesadarbīgu atvasi pie rokas un visu dzīves un dusmu un smagmes nastu kamiešos.
- "YESSSSS!!!!" pirmklasnieks-protestants triumfējot norāva sev cepuri no galvas un centās iemīcīt to kabatā.
Mātes sejas izteiksme bija patiesi neprakstāma.

"Freedom is just another word for nothing left to lose" skanēja man galvā un devos tālāk. Pirmdiena, tātad. Aizver muti un ēd.

kurš putniņš piejūrā
agri ceļas,
agri gāza valdībiņu.


nu tad šodien, džeki, šodien?


Aivars Lembergs ‏@AivarsLembergs 49m49 minutes ago ".@VienotibaLV sponsori gāž @Straujuma."
Uldis Sesks ‏@UldisSesks 19m19 minutes ago "Izskatās, ka pēdējā vētra būs gāzusi Valdību."

tak jau, sliktās ziņas - piektdienā, labās: pirmdienās, otrdienās. nuuuuu?

upd.

Nu re. "9:30 Ministru prezidente Laimdota Straujuma tiekas ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni, lai pārrunātu aktuālos notikumus (Melngalvju nams). Mediju iespējas: foto, video tikšanās sākumā, pēc tikšanās - atbildes uz mediju jautājumiem."

upd2- nu re.
tie mikrofonu vadi.....https://pbs.twimg.com/media/CVm8XdMXIAAxk22.jpg
upd3. LTV sprakšķina:

Tā Adventa vainagu darināšana no kafijas pupiņām, kāpostu kaceniem, filcētām salmenēm, trauku švammēm vai vientuļajām zeķēm ir kaut kāda jaunā "re:cycle" modīte vai kārtējais mājiens uz to, ka dažs labs ir ļoti konservatīvs estētfošists un atkauliņ nav saķerē ar laiku, tautaslaiku ?

Draugi, mēs tomēr esam toleranta, dažādo pieņemoša, atvērta un ļoti iejūtīga sabiedrība. Nule četras stundas 10 cilvēkiem (nereprezentatīva izlase gan: 4 phd, pārējie vienkārši supervadītāji) mazā, labi izgaismotā telpā žonglēju dažādus kābūtus, raisīju domas un viedokļus un visādi citādi biju ekspertējošā autoritāte un līderis, bet kā vēlāk rādīja automašīnas spogulis.... ar rīta tumsā iedzertās biešu sulas iekrāsotiem lūpu kaktiņiem. Un neviens, neviena ne pušplēsta vārdiņa. Četras stundas. 10 toleranti cilvēki, kuri "nāca un gāja līdzi manā stāstā, kur vien tika vesti." Hmmm. Aizdomīgi.



Otra ziņa,
ticu, ka mēs esam toleranta sabiedrība arī tiktāl, ka mīlam taču savus bramanīgos grēcniekus gan tad, kad jie grēko, gan tad, kad grēkā sviestos akmeņus salasa. Un nu es ar kokteiļsalmiņu sūkšu no piešprauslātās akas, jo
tikmēr ilgi ņergājos par smūtijiem un biezsulām, ka līdz ar agresīvās, ne intelektuālās sulu spiedes iegādi manā dienaskārtībā iestājušās tādas lietas, kā
- burciņas ar skrūvējamu vāku sulas uzglabāšanai (lol, vai ne);
- pudeles ar salmiņu (tagad es zinu, kāpēc biešu sula ir jādzer no salmiņa) sulas baudīšanai automašīnā (piemēram) (double lol, vai ne)
- ņemsme ap labākajām kombinācijām dārzeņu/augļu sulām (es baidos, ka šeit drīz būs Keila Otrā Atnākšana) (smejieties un zviedziet).

Mūžu dzīvo, mūžu mācies.

Otrās dienas atskārta: jebkura dārzeņu sula paliek garšīga (pat bietes un tās, ticiet, ir cietkodols), ja piespiež klāt ingveru un citronu.

Ka nekļūstu vēl par sulu blogeri, nevis speķa someljēru komūnas turētāju!

Lūk, ar to laikmeta tendenču izsekošanu var gadīties arī tā, ka nolem tu, cilvēk, beidzot iegādāties sev sulu spiedi, jo dzīve diktē vajadzību pēc ā-bē-žē vitamīniem, kurus ši pati dzīve arī paģēr uzņemt svaigā veidā, jo ziniet, tie krāsnī/sviestā vai viltotā zaķa taukos ceptie burkāniņi un selderiņu saknes tomēr iekš dienas diētiskās normas neierakstās un visi mikroelementi tur ir pārtapuši par makroelementiem

un beidzot tātad,
tu, cilvēk, aproc skopumu, izvēlies Stollar BJE ciktur,
nopriecājies par 1200w motora jaudu un sausajām atmalām un jau sarunā rīt to saņemt.

Un tad, zinātkārā muļķadesa, nolem pagūglēt kādas receptes vai tips&tricks un googles dzīts ieklīsti iekš happywhispers un uzzini, ka JAUNAIS MELNAIS TAGAD ir "slow juicing" - jo "aizraušanās ar slow juicing ir vēl viena intelektuālisma pazīme pilnvērtīgas dzīves kvalitātes baudīšanai. [...] Otrās paaudzes Hurom sulu spiedes saglabā dabisko garšu un uzturvērtību no augļiem, un dārzeņiem maigi saspiežot un izspiežot tos cauri savai pasaulē vadošajai lēnās izspiešanas tehnoloģijai (Slow Squeezing Technology – SST™), nevis tos samaļot ārkārtīgi lielos apgriezienos, kā tas ir citās sulu spiedēs. [...]

un sevi cienoši sulu dzērāji nevis izbliež sulu no ātrajiem centfūgas tipa sulu aparātiem, bet lēni to izžūžo Eur 349-599 vērtos Hurom Latvija tirgotos, Korejā radītos instrumentos.



Viss fine, tehniski ņemot – varu arī to, tikai nesaprotu- kāpēc. Tā nu reibinoši maukšu uzņemt neētiski centrifūģētus biešu vitamīnus (tiem noteikti ir sabuktēti šūnu kodoli) savā ātrgaitas šaursliežu dzelzceļā, kamēr stila ikona būs Gulbenes - Alūksnes bānītis, tikai redizainēts.

p.s. cik intelektuālisma pazīmes ir jūsu dzīvēs?

Tā, tā, tā- kas man jālasa- Cēsiem nākas pagarināt termiņu, jo meklētais nav atradies:
te taču ir kaudzīte ar kultūrvadības cibiņiem un cibiņām un buņģiem, lai.

Atmet jel baneru vai presrelīžu projektu vadību majonēzei un mīkstinātājam, labāk uzpucē lākturi mazajā, lepnajā Cēsu ainavā.
Arī Cēsis ir tīri forša vieta, kur dzīvot, kā es to sak'. :)

http://www.cesis.lv/lv/sakums/aktualitates/pasvaldiba/pasvaldibas-agentura----cesu-kulturas-un-tu2

Taču runājot par vegānisku uzturu, man ir jāpadalās ar jauno melno – biešu skēliem* (tm) (c) vedjmah.

Biešu skēli rodas parastās sarkanās galda bietes sagriežot plānās (ļoti plānās) šķēlēs, tučtuč ieglāstot ar olīveļļu un piemēram, pipariem vai jūrsāli vai svansāli un pēc 40 minūtēm izņemot no krāsns, tādus visus, plānus un kraukšķigus, apslakstot vēl ar balzāmetiķi vai kas nu kuro reizi ienāk prātā. reiz cepot tika apslacīti ar rīgas mello balzāmu, arī tas iedeva tīkami baritonīgas notis.

ēd tāpat,
skēli labi piestāv uz krāsns cita plaukta saceptam bekonam šķēlēs, ētiskam biezpienam, morāli pieņeamam dajebvaikam. garšo ļoti garšigi.

par biešu skēliem! domāju šādi ieskēlot vēl pastinakus un kāļus un tad jau manā traumpunktā vairs nebūs neviena dārzeņa, viss būs padarīts apēdams.

*nosaukums izvēlēts virzīšanai globākajā superfūdu tirgū. Eksportā esam lēmušas startēt ar daudzsološo Beet Skeel zīmolīti.
Logo būs ar obligāto koNpozīciju,
https://s-media-cache-ak0.pinimg.com/736x/7f/a3/94/7fa394fbecb1673f416df63ab2b618e5.jpg

fontiņš šitais
http://jamestedmondson.com/typefaces/Wisdom_Script

bez artisanal (man vienmēr ir mazliet kauns izlasīt šo vārdiņu, uzrakstu to pirmoreiz) arī, lēšu, neiztikt.

Anēmiķa postaža ir tad, kad pusģībstot un trīcošām rokām tverot Tothēmas stikla ampulu ņem un sagriezies, pirms tiec pie pretīgā, bet augšāmceļošā šķīduma.
Aristokrātija it is.

Šifrēju savus 52 + lapu pierakstus, tinu galvenās atskārtas,
lieku montāžas hronometrāžas ierakstam un gribu teikt, ka šodiena klātienē un telfonos mani ļoti, ļoti iedvesmoja: lieliski bērni izauguši.

katram mārketinga druvas arājam vai vispār, dzīvē vīlušamies cilvēkam, es novēlu vismaz reizi gadā novadīt tādu kā fokusgrupu ar skolas vecuma jauniešiem.


“tie skuķu selfiji klases čatā”, teica lielisks deviņgadnieks, “tie man traucē koncentrēties mācībām”.

man tikai jautājums, varbūt,

kurā brīdī šie lieliskie spulgači, kuri ar pieaugšā cilvēka vērību runā par to, kā bildē "labi izgaismotas ainavas un kopskatus",
kurā brīdī viņu vecākās versijas vidusskolā, kuri jau mazāk grib uzzināt, bet vairāk izklaidēties,
kurā brīdī no tādiem izšķiļas tie rūgtuma pilnie jaunie vecie sadegušie mauriņi?

Vai šeit ir kāds, kuram noderētu viens mazs, bet svarīgs darbs? Ir jāpārraksta vai citādi jādabon rediģējams viens 7. lpp negarš un vienkāršs līguma teksts no PDF iekš worda.


upd. ciba un abby fine reader 2015. gadā ir ultraspēks! Tikai 6 atstarpju kļūdas un desmit jestras rokādes piemēram, "spēkā" ir noburts par "speķa"

Vakar pārgurumā un apaļās 52 minūtēs izlasīju DR jauno grāmatu, "Mīlasstāsti", tie ir veseli astoņi.

Atsevišķi mani draugi atzinīgi izteicās par šo, sakot, ka "vieglais, bet precīzais un Tev patiks",
aiz cieņas pret neapskaužamajā stāvoklī esošo oriģināldaiļradi es to atbalstīju ar 9.99 eur pirkumu un nemaz nenožēloju.

Vienīgi, pēc lasītā mani nepamet liegs skumīgums un smagas nopūtas, tieši piekoptā domāšanas/rīcības/emociju modeļa bezcerīgums no visiem astoņiem stāstiem rezonēja visvairāk.

Stāsti par tādām kā mīlestībām, bet visas darbojas pēc viena, ļoti garlaicīga principa: Viņa- "ir laiks-> jebkāds viņš (kurš nav izvēlēts, drīzāk "gadījies")-> viņš nesadarbojas emocionāli/seksuāli/materiāli-> viņa paliek stāvoklī un tiek iedarbināti trīs rīcības modeļi.
- viņa dodas prom kaut kur (pie mātes, vai pasaulē),
- viņa viņu nogalina (divos veidos),
- viņš aiziet.

Gandrīz visos gadījumos, kuros "viņa ieņēma mūsu bērnu", paliek bērni, "ar viņa zilajām acīm". Un vilšanās un rūgtums un sakostas lūpas.
Izņemot jestrāko un labāko no stāstiem, "Oranžā bumba", par godprātīgo pāri vai "Franču maukas", par čūskas sišanu ar kurpi, visi dalībnieki ir, piedošanu, sapisti galvā, stingri stāv katrs savā nespējā, nemācēšanā un negribēšanā un šajā literatūrā ir sasodīti maz literatūras. Tajā pat nav dzīves satura un pieturpunktu, atskaitot emocionālos- vienkāršos (vajadzību kādu mīlēt, pat bez pretmīlas) un tehniskos- fizlioloģisku nepieciešamību pēc seksuāla kontakta. Vēl fīčeroja ēšana, protams. Taču ap to zonu arī māslova piramīda norauta, nav ko te ložņāt un augšup tiekties pēc Raiņa, grāmatas alternatīvais nosaukums varētu būt "Ēd, ceri un ciet."

Visos stāstos, līdzīgi, kā ne īpaši tuvas paziņas zvanā vēlā vakarā, kura vēlas "parunāt pie tējas" ir jau gluži paredzami, par ko būs saruna.
Sak, saņēmos drosmi, saspļāvu saujās, nokāpu no shēmas, another suitcase in another hall: un nepiekritīšu klasiķim par vienādajiem laimīgajiem stāstiem, nekā, neciešami vienādi un garlaicīgi līdz ārprātam ir arī plakani izstāstītie nelaimīgie stāsti, jo katrs tos esam pāris reizes izpildījuši, atkārtojuši, nostiprinājuši kļūdas faktoru. Es gan vēlos ticēt, ka pēc noteikta atkārtojumu skaita kaut ko tomēr mācāmies, jo kādā brīdī mugurā ir sadurti tik daudz grābekļu, ka neviens žakets neiet ciet un elpot ir grūti, jo vislaik asiņo skartās plaušas.

Lūk un tad tak, sagrābjot pēdējās pašcieņas druskas,
notiek atblāzma un sākas personības learning curve, kaut kādi lēmumumi un sev kaut kā apsolīšana- ja nevar apsolīt tā vairāk nedarīt, tad var apsolīt "vairāk par to neciest un tas jau ir pieklājīgs dīls pašai/-m ar sevi.

Vienādiņ, par Mīlasstāstiem dēvētajos mīlasstāstos pašas mīlas nebija nemaz, kas vissāpīgāk: pašmīlas nebija.

Un, ņemot vērā tās vērojumu un informācijas druskas, kādas vispār ir man pieticīgi pieejamas "par savstarpējo attiecību kultūru un ieradumiem Latvijā, 2015", man likās, ka grāmata ir līdz kaulam bezcerīgi precīza, skaidri uzrādot klupšanas celmu– ka varbūt jāiemācās man, tev, viņai, viņam, mums, jums utt vienkārši redzēt un sadzirdēt "to otru", pirms, teiksim, pierakstīties pirmā valša kursiņos. Vai vispār, bišķiņ atslābt no svilinoši spiedīgās vajadzības "būt attiecībās. jebkādās. asap."

Ot, "nebija labi gana." Grūti tādā socioloģiskajā dokmentālismā atrast kaut kripatu literatūras. Rukšānīt, zinām - varēja vēl drusciņ piestrādāt , jo anotācijā ietvertā doma, ka "grāmata kopumā veido vienu veselumu – iejūtīgu, skaudru skatījumu uz sievietes emociju (bet arī ikdienas un sadzīves) pasauli mūsdienu realitātē", tad jāteic, ka nē, šis mārketinga solījums nav izpildīts: grāmata uzrāda nomācoši vienmuļus centienus darot vienu un to pašu, gaidīt atšķirīgus rezultātus.


Bet grāmatu varu nodot tālāklasīšanas cirkulārā. Varbūt citiem atskan savādāk, bet man smeldzīgi-domīgu gongu vietā skanēja sagrabējis skolas zvans.