Kā tad ir patiesībā- vai nākamajā rītā pēc Sarunām par Būtisko galva smeldz no Sarunām, vai no Būtiskā?

Biju uz izrādi "Lasītava" un pamazām sapratu, ko par to domāju. Gan padomāšu vēl un sapratīšu arī.

Šī bija ļoti personiska teātra pieredze.

Un pat ne teātra– nē, par laimi, nekāda teātra, tā vienkārši bija organizēta, strukturēta cilvēciski privātas, intīmas klausīšanās un dzirdēšanas, sadzirdēšanas treniņš apstākļos, kad un kur visi plusmīnus ir pieraduši runāt, diskutēt vai būt/tapt izklaidēti.
Ļoti atbruņoja brīdis ar minūti klusumā, acīs skatoties un vērojot to otru cilvēku, mēģinot nolasīt viņa stāstu vēl pirms vārdiem – tas bija skaisti un grūti vienlaikus.

Apzināti izvēlējos neiet pie tiem stāstītājiem, kurus kaut attāli pazīstu īstajā vai cibu dzīvē un no visiem sešiem tikai viens stāsts bija tāds, par kuru teiktu, ka "šis cilvēks mani neieinetersēja." Toties līdz asarām pieķēra tas, cik izaugšanas periods visiem ir līdzīgs, lai neteiktu, ka vienāds: visi tie sapņi un cerēšanas un cepšanās un ilgošanās pēc labākas nākotnes un absolūta neapmierinātība ar to brīdi tobrīd, itin kā stāvētu uz skabargainas, neērtas dēļu kaudzes, apsolot sev "nebūt tādiem kā viņi", daudz vientulības ir bijis tajā posmā, jo ar vienu piederības grupu, ģimeni, ciešā saitē vairs būt negribas, bet citas - draugu, mīlu, u.c. atbalsta loka vēl nav un tā nu cīnies" ar savām iedomām, pumpām, stulbumu un sevi tajā sasodītajā pusaudzībā, pretīgajā zaļi - brūni krāsotajā koridorā, posmā pēc mīlīgās bērnības un pirms tā, kas varbūt būsi, ja kādreiz pieaugsi.
Jā, neatkatrīgi no desmitgadēm, bet atkarībā no vides un prāta katrs to citādāk ir aprakstījis,
bet "sāpe" ir viena un līdzīga visiem. Tikai mēs izlikāmies/izliekamies, ka tā nav vai nav arī bijis.

Visvairāk mani uzrunāja tas, ka dažos varēja pamanīt "izaugsmes līkni" cilvēkā – kā viņš ir izkāpis no tābrīža shēmas vai shēmas vispār, kā cēlies un kā veidojis savu dzīvi pats.

Piemēram, tā sieviete, kura lasīja par savu pirmo un šķiet, joprojām esošo mīlestību, kurš nositās – viņas stāsts man vienkārši nonesa jumtu.
Es jautāju – vai pārgāja? Nē, viņa teica, burzot savu laulības gredzenu. "Laikam jau nepāriet."

Vai tā, kuras dienasgrāmata bija samērā tipiska skuķa dienasgrāmata - kurškuru šodien satika; lupatas, veikali, importi, kapusvētki, Alūksne, Ziemeri – tipiskas padomju laiku lauku bērna dzīves ainas. Vēlāk, jautājumu daļā viņa teica, ka visgrūtākais bija tikt vaļā no tā, ka ģimene netiecās pēc kaut kā vairāk, kā pamatvajadzību apmierināšanas un samierināšanās. elpo, elpo, neko nesaki .

Lūk, tas man šķita visvērtīgākais.
Ka atskatoties atpakaļ, var redzēt, kurā brīdī katrs saķer grožus un savienojas ar realitāti, ar dzīvi tādu, kāda tā ir, lai veidotu to labāku.
Sev pašam.

Paldies maya &co.

Marmelāde, cukāti un sukāde, šokolāde trifelēs, tāfelēs un konfektēs; gotiņas ar tādu un šitādu garšu; zaptes un ievārījumi un džemi un povidlas;
medi un garšmedi un šķidrmedi un ekomedi; mafini un kafini makarūni; lauku torte un pilsētas tarte,

viss tas, ko var saukt par cepumiem un biskvītiem; kaltētas ogas, cukurotas balandas un berztas cidonijas;
viss, ko var izdarīt ar ķirbi (ja neaprok to dārzā);
sulas un suliņas un limonādes; saldējumi un sūcamkonfenktes;
kaltēti āboli, bumbieri, keils, burkāni; cūku pupu drabiņas un musli ar dzērveņu vai rupjmaizes smaržu –


pārnācu no Riga Food, man sāp acis no tā salduma daudzuma, kāds tur ir reprezentēts.
Nopirku speķa kvadrātu no SIA "Žabo"(!) Daugavpils novada stendā, tomātu mērci no gruzīniem un seleriju čipsus,

taču jautājums, kāds man palicis iespiedies – ja pieņemtu, ka izstāde "Riga Food" kaut kādā mērā reprezentē "visu, kas nācijai šķiet garšīgs", tad vai tiešām saldā garša ir tik ļoti dominējoša? Stāstiet man, ņergai mazēdājai, speķa someljēru grupiņas kuratorei, kā tad ir, ko?
Saldumiņš ir visa degviela?

Poll #20487 garšīgums
Open to: All, results viewable to: All

Pati garšīgākā garša ir

Pateikšu kā, ir, vot, ir tā: garšīgākā garša, ze ultimate ir

Kārumi un saldumi "pārtikas piedāvājumā" (veikalos, ēdienkartēs, ātrajās uzkodās)

Līdzīgi kā ar visu to mūžam liktenīgo mīlestību īsziņām retrospektīvā:
sākumā visas tās trīsas un tirpas un brodskis un lirika, zīds, mežģīnes un aizraujoša uzdrošināšanās,
tad pamazām iezogās tehniskās notis: "būšu astoņos", "nopērc olas" "ok" un pašās beigās – pēc pāris apmaiņām ar "stulbenis/stulbene/stulbeņi" seko lakonisks punkts un diplomātiskais silencio.

Tā arī te brīžam sviestcibā – ieilgusi piedegušo rīsu kastroļu, sažuvušās acu tušas un ilgu pēc kaimiņciema Dona Mario Luidži fāze. Patīkami taču bija lasīt domas, drāmas, viedokļus, dzīvi, idejas, mudžekļus, smeldzes-smeldzītes, provokācijas jestras un mazāk jestras.

Bet tagad atveru, te kaut kāda vidusskolas 11 dačuku un 3 aigaru klase,
gatavais f spkranču licejs: kura tievāka/kura resnāka/kad, kur un kā skūpstīties un ar kā atļauju/kura dabūjusies/dabūjusies nepareizi, jo tak jau, "visi-aigari-manējie." Varbūt tiešām – resurss sevi ir izsmēlis, rakstāmrīki nodiluši un atliek vien par bābisko, par mūžīgo un kā prasmīgam gaļas izcirtējam, visus pretīmnācējus domās raiti sadalīt gabalos- "fileja", "šķiņķis", "krūtiņa", "galertam."







Ja tā, tad nepalaidiet garām apkopotos padomus un turpiniet justies satriecoši peldsezonā pie strauta, jo karmas konsultante zina visu.

Poll #20475 ---
Open to: All, results viewable to: None

ir jautā-jumi?

Estētika. Publiskās komunikācijas estētika. Arī saturs.

Tad nu, jūs, kas šķirstījuši ko mazliet daiļāku par Mego vai Rimi iknedēļvēstnesi vai žurnālu Ievas Lāsti& Glāsti,
ziniet, ka jūsu skolās ejošās atvases tiks izglītotas pa nacionālo līniju, lūk, šādā te estēticiņā. tik mīļi, ka acis iztek.

http://www.irir.lv/upload/simple_file/2015_08/2594/plakati.pdf


Taisni vai atcerējos, ka palika neuzrakstīta eseja par kostīmu ar spīdumiņu un pašvaldībiskās/ministriālās sievišķības saldsūro nastu, kuru rotā vien kūkas ar kremu un pastkartes vai plakāti kursīvā.


upd. varēja jau nu iet laikmetam līdzi tiktāl, ka dekupēt visus ulmanīšus un 3d modeļos uztaisīt.

Es kategoriski norobežojos no vasaras kapraču aktivitātēm, jo sāksim ar to, ka šogad īsti nebija ne ziemas, atnāca pavasaris, uzgrieza otru vaigu un tā nu mēs te vēl šobaltdien plānās kleitās un ādas jakās bagāžniekos smeļam dzīvi dažkārt pat intravenozi un variet saukt to par vasaru vai zaļo ziemu vai garo oktobri, viss ir viens- šis ir tik ļoti, ļoti spēcīgiem notikumiem pilns laiks un kā tāds- līdz katrai porai un matu galam.

Tīri tā, lai neapdomīgi neaizietu kādā retrītā,
man ir jautājums – kad sāksies Cibā kolektīvais vēmiens par patiesi satriecošo Viestura Rudzīša interviju iekš Rīgas Laika? (pērciet, ir, ir labs.) Cik ilgu laiku jums vajadzēs izlasīšanai un pārstrādei?

Tīzerim jāpiemetina, ka materiāls ir tāds, pēc kura paliek ļoti trūdaina pēcgarša un vienlaikus ar vēlmi par to visu klusēt, mostas arī tāda kā kristīga līdzcietība pret brāli, kuram vadiņi pavisam sapiņķerējušies un līdzīgi kā par grupu "Svešie", Kombuļu Inesi vai Party Bomzi, runāt vairs negribas.
Viņš jau ir viņpus laba un ļauna. Bet- ē....Tomēr.


Nu labi, še viens gabalīns līksmei.


RL: Nu, tās sievietes svarīgās lomas tu esi aprakstījis septiņdesmit septiņas reizes, sakot, ka tā ir dieviete, dzemde, māte, meita un vēl dažas citas lomas. Mani šobrīd interesē nevis sieviete, bet vīrietis un viņa lomas.
Rudzītis: Es domāju, ka vīrietis vispār ir atvasināts dzimums, sekundārs. Es domāju apmēram tā: sākumā dabā bija bezdzimuma vairošanās, un tad kādu neapmierināja temps, kādā notiek ģenētiskā mainība.
RL: Un kas varētu būt tas kāds?
Rudzītis: Es nezinu, Visuma saprāts vai kaut kas tāds. Un tad no sievietes tika radīts vīrietis. Dažām sievietēm izauga klitors garāks, olnīcas noslīdēja sēklinieku maisiņos... Nu, viss tas, ko studentiem māca medicīnas fakultātē.
RL: Tu to tiešām stādies priekšā kā tādu vēsturisku procesu, kur klitors pārvēršas par locekli un olnīcas – par pautiem?
Rudzītis: Jā, tikai ar piebildi, ka tā ir neobjektivizējama vēsture.
RL: Un kā tu nonāci līdz šādai skaudrai atziņai?
Rudzītis: To es nevaru izstāstīt... Tā nav doma, ko es būtu izdomājis. Es to drīzāk sauktu par apjausmu.
RL: Pieņemsim, ka kaut kādos tekstiem nepieejamos aizvēstures laikos no sieviešu dzimuma atdalījās vīriešu dzimums. Vai šim faktam ir jelkāda nozīme tavā apziņā par sevi kā vīrieti?
Rudzītis: Nu, lielas nav. Vienkārši es dzīvoju tādā laikmetā, kad visur tiek kladzināts tas, ka sievietes tiek pazemotas, ka viņām ir par maz tiesību, ka feminisms un tā joprojām, un man šīs norises ir kaut kā jāklasificē savā priekšstatā. Un viena no iespējām, kā es to izskaidroju, ir tā, ka senā sievietes vara vēlas atgriezties – atgriezties apstākļos, kad ir tikai viens dzimums.
RL: Kaut kādi sākotnējie pirmspēki šobrīd mēģina atgūt teikšanu?
Rudzītis: Jā, jā. Jo es psihi uztveru kā tādu kārtaino kūku, kurā nogulsnējusies visa vēsture.
RL: Tu esi dzimis pirms, nezinu, 55 gadiem. Kā tevī varēja nogulsnēties visa cilvēces vēsture?
Rudzītis: Es no savas mātes to esmu dabūjis.
RL: Kādā veidā?
Rudzītis: Skatoties viņas sejā.

Es neesmu feministe, bet zinas lasu" un rīta industriālālās preses virtuālajā apgaitā pamanīju virsrakstu "Vice launches feminist site called ‘Broadly’" .

Tā kā es neesmu feministe, bet ziņas lasu un zināmas simpātijas pret sieviešu iespēkošanu un cilvēcības kopšanu izjūtu (jo vispār jau sen kā vajadzētu saņemties un parunāt par upurjērismu un lakšanu no ciešanu biķeriem, bet to citreiz), tāpat es uzskatu par svarīgu runāt un lasīt un rakstīt par ko mazliet vairāk, kā smiņķīšiem un smāķīšiem, līdz ar to, iedvesmota uzmeklēju šo Unilever līdzsponsorēto resursu un

tadāāā,

kāds gan mums ir satura rādītājs?

SEX
DRUGS
POLITICS
CULTURE
HOROSCOPES


Idritvaickociņ.....viss tik forši, sekss un drogas un politika un kultūra, viss tiešām lieliski. Bet tie horoskopi, nu kāpēc tie? Ech. We can do better than this.

The opposite of addiction is not sobriety. It is human connection."

un tās būs vistīrākās sāpes
ziedēs rudzupuķu lauks
un baltu akmeņu kāpnes
iz mums pret debesīm augs

mēs kāpsim tikai uz augšu
lai kristu tikai uz leju
un pirkstu kauliņiem knaukšķot
es sagrābšu tavu seju

bet tukšums būs manās rokās
un lūpas drebēs kā vadi
pa kuriem skrien nelielas mokas
un mugurkauls gaidīs kā vadzis

to pašu pēdējo nastu
no kuras ar prieku pārlūst
nakts mākoņus kopā sastums
un paņems siltus mūs abus

(K.Elsbergs)

Tev bija savi priekšstati par dzīvi, sava ticība, savs aicinājums, tu biji gatavs uz lieliem veikumiem, ciešanām un upuriem – un tad tu palēnām nomanīji, ka pasaule neprasa no tevis nedz lielus veikumus, nedz upurus, nedz ko citu tamlīdzīgu, ka dzīve nav nekāds heroisks eps ar varoņlomām un visu ko tādu, ka tā, gluži otrādi, ir pilsoniska goda istaba, kuras iemītniekus pilnīgi apmierina ēšana un dzeršana, kafija un zeķes adīšana, taroks un radiomūzika. Un tas, kurš tiecas pēc tā otra un nes to sevī – to varonīgo un skaisto, cieņu pret lieliem dzejniekiem un svētajiem, – ir nelga un donkihots. Tā gan. Un arī man izgājis tāpat, mans draugs! Es biju meitene ar labām dotībām, kā radīta, lai vadītos dzīvē pēc augsta parauga, izvirzītu sev augstas prasības, izpildītu cienījamus uzdevumus. Es būtu spējusi veikt lielu lomu, būt valdnieka sieva, revolucionāra mīļotā, ģēnija māsa, mocekļa māte. Bet viss, ko dzīve man atļāva, bija kļūt par kurtizāni ar puslīdz labu gaumi, un arī tas man prasīja lielas pūles. Tā izgāja man. Kādu laiku es nekur nespēju rast mieru un ilgi meklēju vainu sevī. Dzīvei, es spriedu, galu galā taču vienmēr ir taisnība, un, ja jau dzīve pasmējusies par maniem skaistajiem sapņiem, tā es nospriedu, mani sapņi gluži vienkārši bijuši naivi un aplami. Bet tas neko nelīdzēja. Un, tā kā man bija redzīgas acis un dzirdīgas ausis un pietika arī ziņkāres, es papētīju, kā nākas, tā saucamo dzīvi, savus paziņas un kaimiņus, vairāk nekā piecdesmit cilvēkus, un viņu likteņus un pārliecinājos, ka maniem sapņiem, tāpat kā taviem bijusi taisnība, tūkstoškārt bijusi taisnība. Bet dzīvei, īstenībai nav taisnība. Kurš džīgāšanas vietā vēlas mūziku, izpriecu vietā prieku, naudas vietā dvēseli, rosīšanās vietā nopietnu darbu, rotaļīguma vietā īstu degsmi, tam šī jaukā pasaule nav dzimtene…”

Un tagad piedāvāju jaunu čikenbattlu, kurš atvērts ikvienam interneta lietotājam Latvijā. Komentārus kolapsēt diez vai vajag, bet demokrātos paspēlēt: droši


Poll #20443 Patiesība par Patiesību
Open to: All, results viewable to: All

Gaileņu mērci PAREIZI aizdarīt ir ar:

Gaileņu mērcei MILTUS

izteiksies par vēl kaut ko?

Āreče, vairākas laikabiedrenes norādīja uz LR1 raidījumu "ģimenes studija" , kurā dažādjomu ekspertes ekspertē sarežģīto jautājumu, kura vārdā ir nosaukts cits raidījums, "kā labāk dzīvot."

Lai nebūtu tā, ka redzu cepienu, bet neredzu pannu,

saņēmos un vērīgi noklausījos šo stundu garo sešu sieviešu sarunu par menstruālā cikla, hormonālajām un pārējām maģiskajām fizioloģiskajām svārstībām. Un ziniet, kas ir?
Es sapratu, kas ir. Nekā tur nav! Like, totally.

Nieks par to, ka pat saprātīgas būtnes, paķērušas vienu, divus apšaubāmus teikumus zobos ir skaļi apvainojušās internetos, ka "pavei, mums reku, otrs viesturs rudzītis, tā matule teica, ka mēs kļūstam vērtīgas tikai līdz ar menopauzi, aaaaa", vai par to, ka auglības atpazīšanas eksperte visu savu runu un sakāmo konstruēja no piederības un slavenās "kā vīriņam labāk" perspektīvas. (Vai sieviete ir kas vairāk/mazāk kā viņas fizioloģiskie procesi?)

Tas, ko dzirdēju šajā sarunā, ļoti grodi līmējas kopā ar daudz un pamatoti apzviegtajiem Dieviešu, Ļaļočku, Baudu Karalieņu, UģaKuģa un citiem sievišķo enerģētiķu kursiņiem, skoliņām un nometnēm un vienu no centrālajām sāpēm mūsu jaukajā un saticīgajā sabiedrībā. Proti, vai es jūtos/drīkstu justies - [ievietojiet atbilstošo] veiksmīga, laipna, skaista, gudra, seksīga, laimīga, uttt)- ja es tā jūtos pati, bez peer-review un sociālā akcepta? Kaut kāds skaudrs kurlums, pārfokusēšanās un aiz laškrāsas svārkiem un zieda aiz auss paslēpusies skaudra, izmisīgi skumja vēlme locīties pēc atzīmēm, uzvarām, vērtējumiem, šādiem vai citādiem ordenīšiem, kas apstiprina piederību "vienīgajam, pareizajam, pieņemtajam modelim", ownershipu un nevis own-your-shit'u.

Vismaz man beidzot ir līdz kaklam, līdz brošai un aizdeguna mandelēm ir noriebusies visa tā ņemsme ap katrai sevi un dejām ap savu nabu, apdziedot savu īpašīgumu, nevis izlūkojot, kādas ir pārējās struktūras.

Jā, mīļā māsa iekš hromosomām, "mēs esam atšķirīgas no viņiem." Fizioloģija, emocijas, intelekts, utt.
To, jādomā, noskaidrojām jau bērnībā un atceramies ik reizi, kad palūdzam padot "to tirkīzzilo jaku" un Viņš, mazliet nelaimīgā balsī (jo ir neatbilstības) atsaka - zila? te ir tikai zaļa. vilksi?

Un tagad, divi uzdevumi:

1.1. sadzīvo pati ar sevi. Pilnspektrā.
1.2. sadzīvo ar Viņiem. Pilnspektrā.

vēlams harmoniski un bez raušanās pēc Oskara par labākās aktrises lomu.
vēlams tā, lai taviem un maniem apkārtējiem pēc manas vai tavas uzvedības nebūtu jāizsaka tik lieliskie minējumi par cikliskajām svārstībām.

Nebeidzamā karuseļveida vēderdeja pašām ap savu nabu garos svārkos un maģiskos rituālos ir nebeidzama karuseļveida deja pašām ap savu nabu.
Dieviešu sevī meklēšana ļauj dievišķi aizvērt klapes uz saskarsmi ar apkārtējo pasauli, kurā dzīvo, kā zināms, Viņi (un visas viņu taksonomijas grupas: karmiskie, liktenigie, bijušie, nākamie, mīkstie, utt utt) un CITI CILVĒKI, kā arī, pastāv tādas parādības, (ne tikai, bet arī) kā puķes, aļņi un sarežģīti pulsometri.

Un ja kāds vēlas postulēt, ka mēs, māsas iekš Kristus un menstruālā cikla, esam īpašākas par (jā, par ko?) un TĀPĒC JŪS VISI CITI, uz pirkstgaliem rotējot ap mūsu ap-savas-nabas-deju- lūdzu sekojiet līdzi mūsu cikliskajām svārstībām un iemācieties, kad un kā ir pareizi jāpielokas mums,

tad es lūk, gribu teikt, ka varbūt ir vērts izmantot reproduktīvo vecumu tāpēc, lai vienkārši iemācītos adekvāti uzvesties un valdīt savas emocijas, bioloģiskās un citas svārstības? Nu tā, ka būt sazobē un kontrolē pār sevi un atrast tādu uzvedības modeli,
kurš nedara pāri nedz sev, nedz negriež pasauli ap ziniet, liktenīgo cikla pirmo dienu, kurā jā, paties, nenoliegsim- dažkārt liekas, ka marsieši mēģina izvilkt olvadus ar sarūsējušu tamboradatu caur ausīm. Bet vai tas kādu no mums padara unikālāku? Nē! Tā ir. Tā vienkārši ir. Tā ir man, tev, viņai, pat viņai un arī viņai. So, what? Šis nebūs unikālā atšķirīguma punkts. Nebūs. Nē. Nebūs. Bet gan tas, kā ar šo tieku galā.

Tā, vienkārši būt patīkamam, adekvātam cilvēkam un valdīt savus vējus un viļņus, tas tā- daudz prasīts, diez?
Vai patiešām visur tas dievišķums kā E621 jāpiegāž?

Un Matules frāze par to, ka sievietes pēc menopauzes "var beidzot sākt darīt lietas" ir sagriežama arī pavisam citādi, turklāt, ļotu veselīgi:
mūsu sabiedrībā ir paīsi aktīvās dzīves gājumi (dzer ātri, mirsti jauns un valkā bārbijas kleitas/vārītos džinsus līdz uzvarai un pēc 50+ aizlien aizkrāsnē ar skatu uz tuvējiem kapiem) un doma, ka nobriedusi sieviete varētu gribēt kaut ko sasniegt dzīvē arī bez vīriņiem un bērniņiem, ir diezgan tāda, duāli pieņemta, jo "vai tad nepietiek ar pavarda kuršanu, vai? aptraukusi?"

Un ja nu reiz jāsaka, tad no šīs intervijas vērtīgais grauds, kas būtu paņemams ir tas, ka 50+ vecums ir absolūti derīga cilvēka vecums, kurā var saņemties pārrakstīt savu dzīves gājumiņu, piekoriģēt notikmu un izvēļu plūsmu un tiešām, dzīvot cepuri kuļot, nevis poļu fabrīķa kleitā ar spīdumiem žēlīgi slīpējot nezēmerētus dēļus pie grupas Zeļļi dziesmas "Zeme-nes".

Jo pilnvērtīga dzīve ir garāka par menstruālo ciklu un aplī ap sevi tomēr nerotē. Ir tomēr kaut kas vairāk un mazliet virs četriem gadalaikiem divdesmit astoņās dienās un spēja tikt ar sevi galā nemaina brīnišķo dzimuma faktoru.

Kamēr manā dzīvē notikumi kārtojas biezos un blīvos slāņos, kurus ne var, ne pat arī vajag aprakstīt, skatos, arī pārējā nācija – karojoši vegāni, ballīšu zvēri, pilsētu karalienes un citas zvaigznes gluži pirkstus rozetē degunā sabāzuši nesēd. Jūlijs matos, skatos.

1.
Patiesi izpriecājos par diksusiju ap LNB "Kleever" gadījumu. Izaicinājumiem bagātajā mārketologu un zīmolvedības ikdienā dažkārt iezogas skumjas līnijas, kad šķiet, ka mūsu darbs visiem, izņemot finanšu daļu, ir pie kājas. Pat finanšu daļai tas ir pie kājas, tā šķiet īpaši depresīvajās dienās, kurās klusībā apceram,
vai labāk būtu sadedzināties banerī vai tomēr sagriezties ar brendbukiem, jo ar radošajām idejām, kā zināms nevar sev padarīt galu, vienīgi var vairot galvassāpes.

Teiksim, lauz tu, profesionālis atalgotais smukus zīmuļus stilīgā birojā pusgadu, raksti tāfeļburtnīcās idejas ar izrakstītiem floumāsteriem un sasnien pats savas zarnas šņorītē katru pirmdienu, kamēr pārzīmolo iemīļoto Apinīti par AApinīti, lai kopā ar apburtajiem patērētājiem ietu laikmetam līdzi un stilīgāks būtu, bet sasodītie pircēji tāpat šamo par maziņo vai pat cisku sauc;
Swedbankai ar visiem tās toksiskajiem ezēniem un vāverēniem cik gadus zem oranžā ozola bij jātup, lai par Hansabanku vairs neauktos? Lattelecom kurš pareizi uzraksta ar pirmo reizi?
Un Statoilu par Štatoilu kad tu, jāni, māri, baiba, dace pārstāji nesaukt? Un Benu aptiekas par Ģimenes?

Bet te, skaties, izrādās viegli ņemts zīmolrades darbs spēj raisīt "diskusijas un viļņošanos" sabiedrībā, veicina "asu vārdu pārmaiņu", "neapmierinātību", protesta vēstules. Pareizi ir, jo nosaukums, tiešām makten neveikls.
Un tas būtu tieši tāds pat, ja būtu Atašienes mājsaimnieču kārklu groziņu zīmols, jo ārsta recepte te ir īsa: "DOMĀT VAJADZĒJA. DOMĀT. VĒL DOMĀT. PADOMĀT PAR TO, KUR ATRODIES, KAM RADI UN KO, VAINEVAINE."
Un atzīt kļūdu un aizvērties un paspēlēt ikarusos pārdzimt no jauna no pelniem un kauna.

Tas, kas mani smīdina šajā trīsnedēļu diskusijā par Kleever ir tas, ka:

1) tā joprojām turpinās, mūžam nav miera zem Latvijas bērziem un
2) sāk parādīties tā jaukā pārprastās demokrātijas forma, ka jādemokratizē nosaukuma radīšanas/veidošanas/apstiprināšanas process.
Domāju, esam mēnesi pirms tautas referenduma par LNB restorāna nosaukumu un viss, mēs zinām par "radošo ideju izskatīšanu", būs izrādījusies maigi pūpoliņi mūsu nāsīs. Jo pretviedoklis ir visiem un katram.

Lūk, brāļi un māsas mārketingos. Būsim uzmanīgi. Izrādās, VISIEM TIE NOSAUKUMI RŪP. Esi trīskārši atbildīgs kā Hektors, kad nosauc kādu Klīveru par Kleeveru un vispār, rosies tuvu svētpunktam.

Vēl es ceru, ka LNB lūzt no apmeklētības palielināšanās, vien Kleever stāv tukšs un viesmīļi un tukšie trauki ikvakaru gauži raud,
jo tas ir zem mūsu visu augstā goda un praktiskās ētikas – ēst vietās ar sliktiem nosaukumiem.
Par tām šausmām ēdienkartē arī nav ko piemetināt, ceru, ka vismaz ēst tur kāds gatavot māk. Baby potatoes!

2.

Gribi zināt, bērniņ, kas ir semiotika? Paskaties šitajā attēlā. Dubultu tualetes lietošanas instrukcija, lūk, bagāti māca, kā. Tas jūras attēliņš fonā mani savēla līksmes kamolītī, nemaz nerunājot par ūdeņaino morālo vēstījumu, par lojalitātes veicināšanu un klientu bāzes paplašināšanu. Vēstījums arī saturiski šķiet īpaši tiem pielāgots stulbeņu olimpiādes dalībniekiem, kuri cirtīsies par otro vietu, tomēr gan jau kūrortpilsēta vislabāk pārzina savu mērķauditoriju. Spēcinoši, sarežģīti un lietojiet tualetes atbildīgi, ja.

3.

Vēl man ļoti (antropoloģiski) interesē pašvaldības kā resoriskas parādības, jo dokumenti, kādus tur ļaudis sacer, mēdz būt prieka un īsteni treknas labestības pilni. Tad nu dāvāju ieskatu par izaicinājumiem, disciplīnu un jostas pievilkšanu no Jelgavas.
"Mentalitātei raksturīgā mīlestība uz ziediem un namatēvu apziņa, uzņemot viesus ar cienestu" – lūk, kas ir vērienīgu bezkonkursu tēriņu patiesais dzinulis. Nezinājāt? Tagad ziniet. Nāsīs iecirtās dokumentu skapja konjaka smarža.

Citēju:

"Paklau, nezini, cik ilgu laiku vajag, lai uzrakstītu grāmatu? Nu, tādu kā Peļēvina vai kaut vai, Joņeva?"


Lūdzu, piemērizpēte, atbildes un ieteikumi.

Pārsteidzu pati sevi un rakstu, lūk, šādu tekstu "Ja nu gadījumā kādam ir liekas 1-5 gb beztelts ieejas biļetes uz Positivus, sūtiet signālus. Paldies.

Gāju es caur Bastejkalnu,
salu,
prātā dominēja divas grēcīgas domas vienlaikus un voila- brīnums notika- teju nekavējoši un teju aiz rokas PIRMAJAI UZRUNAI MŪŽĀ noķēra Brālis Mormonis.
Lūk, beidzot, beidzot varu sevi uzskatīt par pilntiesīgu pilsētnieci, mani uzrunāja viņi, ticības sējēji, turklāt kādā brīdī!

Prāta apgrēcības brīdī, mani draugi. Viņi juta! Taisnība jau vien bija vecajam Vaidenbaumam, vai ne vai ne.

Cibas neredzamo cepienu aizsegā padalīšos ar to, ka jā – nekļūdījos pareģojot, ka hipsteris no manis nesanāks un svētā keila cepšana neglābj pašu keilu.


Piegriezu šo kultūraugu pie sešstundu vārītā buljona zupas (+2 hipsterpunkti), tomēr nesapratu pienesumu (- 2 hip punkti). Atcerējos, ka blogosfēras slavenības augstu dzied par keila čipsiem. Liku cerību zirgus uz to.

Saplūcu abu bunšu lapas, iemasēju ar pirmšķirīgu grieķu olīveļļu (+ hipsterpunkts, + snobpunkti), pārbēru ar tučtuč pirmšķirīga jūras sāls (+ hipsterpunkti - snobpunkts, sestā deklinācija), pierīvēju daiviņu svaigā ķiploka; ietūcīju cepeškrāsnī uz 7 minūtēm
un izņēmu no tās sakaltušās un skumjās lapiņas. Atdzesēju.

pagaršoju.

Nēnu, "darbs paveikts", bet tās tomēr ir žēlīgi sažuvušas lapiņas ar jūras sāls un olīveļļas garšu. Bez jelkādas raksturgaršas un makrobiotiskā pienesuma.
Ziniet par angļu brokastu kartona desiņām? Vai par soju, kas var būt gan kotlete, gan štrūdele, gan automazgāšanas sūklis? Ivetu Griguli, kura arī var būt dajebkas taču ziniet?

Domāju, ka iemasējot ar eļļu un apberot ar ķiploku par ēdamu var uzraisīt gārsu, balandu, vārpatu, bērza lapu un tumsā droši var pagatavot latvāņa čipsus (hot latvian).

Resume:
keila padarīšana par kaut ko ēdamu tomēr ir velti šķiesti kilovati
un tas kopā ar kabacīšiem vismaz manā dārzāju uztura piramīdā iegulst sadaļā "vienādiņ labs un cienījams kompostaugs ārīgai lietošanai."

Bet droši baudiet visus keilus ne vien tolerances un iecietības nedēļā.

Es ne par faktu. Bet metamorfozēm. Un/vai stulbumiņa vieglajām uzvarām.

"Svētdien plūdu laikā no Tbilisi zoodārza brīvībā izkļuvis lauva trešdien pilsētas centrā nogalinājis vīrieti, paziņoja Gruzijas Iekšlietu ministrijas preses sekretāre. Tīģeris ceturtdien ir nogalināts."