Anēmiķa postaža ir tad, kad pusģībstot un trīcošām rokām tverot Tothēmas stikla ampulu ņem un sagriezies, pirms tiec pie pretīgā, bet augšāmceļošā šķīduma.
Aristokrātija it is.

Šifrēju savus 52 + lapu pierakstus, tinu galvenās atskārtas,
lieku montāžas hronometrāžas ierakstam un gribu teikt, ka šodiena klātienē un telfonos mani ļoti, ļoti iedvesmoja: lieliski bērni izauguši.

katram mārketinga druvas arājam vai vispār, dzīvē vīlušamies cilvēkam, es novēlu vismaz reizi gadā novadīt tādu kā fokusgrupu ar skolas vecuma jauniešiem.


“tie skuķu selfiji klases čatā”, teica lielisks deviņgadnieks, “tie man traucē koncentrēties mācībām”.

man tikai jautājums, varbūt,

kurā brīdī šie lieliskie spulgači, kuri ar pieaugšā cilvēka vērību runā par to, kā bildē "labi izgaismotas ainavas un kopskatus",
kurā brīdī viņu vecākās versijas vidusskolā, kuri jau mazāk grib uzzināt, bet vairāk izklaidēties,
kurā brīdī no tādiem izšķiļas tie rūgtuma pilnie jaunie vecie sadegušie mauriņi?

Vai šeit ir kāds, kuram noderētu viens mazs, bet svarīgs darbs? Ir jāpārraksta vai citādi jādabon rediģējams viens 7. lpp negarš un vienkāršs līguma teksts no PDF iekš worda.


upd. ciba un abby fine reader 2015. gadā ir ultraspēks! Tikai 6 atstarpju kļūdas un desmit jestras rokādes piemēram, "spēkā" ir noburts par "speķa"

Vakar pārgurumā un apaļās 52 minūtēs izlasīju DR jauno grāmatu, "Mīlasstāsti", tie ir veseli astoņi.

Atsevišķi mani draugi atzinīgi izteicās par šo, sakot, ka "vieglais, bet precīzais un Tev patiks",
aiz cieņas pret neapskaužamajā stāvoklī esošo oriģināldaiļradi es to atbalstīju ar 9.99 eur pirkumu un nemaz nenožēloju.

Vienīgi, pēc lasītā mani nepamet liegs skumīgums un smagas nopūtas, tieši piekoptā domāšanas/rīcības/emociju modeļa bezcerīgums no visiem astoņiem stāstiem rezonēja visvairāk.

Stāsti par tādām kā mīlestībām, bet visas darbojas pēc viena, ļoti garlaicīga principa: Viņa- "ir laiks-> jebkāds viņš (kurš nav izvēlēts, drīzāk "gadījies")-> viņš nesadarbojas emocionāli/seksuāli/materiāli-> viņa paliek stāvoklī un tiek iedarbināti trīs rīcības modeļi.
- viņa dodas prom kaut kur (pie mātes, vai pasaulē),
- viņa viņu nogalina (divos veidos),
- viņš aiziet.

Gandrīz visos gadījumos, kuros "viņa ieņēma mūsu bērnu", paliek bērni, "ar viņa zilajām acīm". Un vilšanās un rūgtums un sakostas lūpas.
Izņemot jestrāko un labāko no stāstiem, "Oranžā bumba", par godprātīgo pāri vai "Franču maukas", par čūskas sišanu ar kurpi, visi dalībnieki ir, piedošanu, sapisti galvā, stingri stāv katrs savā nespējā, nemācēšanā un negribēšanā un šajā literatūrā ir sasodīti maz literatūras. Tajā pat nav dzīves satura un pieturpunktu, atskaitot emocionālos- vienkāršos (vajadzību kādu mīlēt, pat bez pretmīlas) un tehniskos- fizlioloģisku nepieciešamību pēc seksuāla kontakta. Vēl fīčeroja ēšana, protams. Taču ap to zonu arī māslova piramīda norauta, nav ko te ložņāt un augšup tiekties pēc Raiņa, grāmatas alternatīvais nosaukums varētu būt "Ēd, ceri un ciet."

Visos stāstos, līdzīgi, kā ne īpaši tuvas paziņas zvanā vēlā vakarā, kura vēlas "parunāt pie tējas" ir jau gluži paredzami, par ko būs saruna.
Sak, saņēmos drosmi, saspļāvu saujās, nokāpu no shēmas, another suitcase in another hall: un nepiekritīšu klasiķim par vienādajiem laimīgajiem stāstiem, nekā, neciešami vienādi un garlaicīgi līdz ārprātam ir arī plakani izstāstītie nelaimīgie stāsti, jo katrs tos esam pāris reizes izpildījuši, atkārtojuši, nostiprinājuši kļūdas faktoru. Es gan vēlos ticēt, ka pēc noteikta atkārtojumu skaita kaut ko tomēr mācāmies, jo kādā brīdī mugurā ir sadurti tik daudz grābekļu, ka neviens žakets neiet ciet un elpot ir grūti, jo vislaik asiņo skartās plaušas.

Lūk un tad tak, sagrābjot pēdējās pašcieņas druskas,
notiek atblāzma un sākas personības learning curve, kaut kādi lēmumumi un sev kaut kā apsolīšana- ja nevar apsolīt tā vairāk nedarīt, tad var apsolīt "vairāk par to neciest un tas jau ir pieklājīgs dīls pašai/-m ar sevi.

Vienādiņ, par Mīlasstāstiem dēvētajos mīlasstāstos pašas mīlas nebija nemaz, kas vissāpīgāk: pašmīlas nebija.

Un, ņemot vērā tās vērojumu un informācijas druskas, kādas vispār ir man pieticīgi pieejamas "par savstarpējo attiecību kultūru un ieradumiem Latvijā, 2015", man likās, ka grāmata ir līdz kaulam bezcerīgi precīza, skaidri uzrādot klupšanas celmu– ka varbūt jāiemācās man, tev, viņai, viņam, mums, jums utt vienkārši redzēt un sadzirdēt "to otru", pirms, teiksim, pierakstīties pirmā valša kursiņos. Vai vispār, bišķiņ atslābt no svilinoši spiedīgās vajadzības "būt attiecībās. jebkādās. asap."

Ot, "nebija labi gana." Grūti tādā socioloģiskajā dokmentālismā atrast kaut kripatu literatūras. Rukšānīt, zinām - varēja vēl drusciņ piestrādāt , jo anotācijā ietvertā doma, ka "grāmata kopumā veido vienu veselumu – iejūtīgu, skaudru skatījumu uz sievietes emociju (bet arī ikdienas un sadzīves) pasauli mūsdienu realitātē", tad jāteic, ka nē, šis mārketinga solījums nav izpildīts: grāmata uzrāda nomācoši vienmuļus centienus darot vienu un to pašu, gaidīt atšķirīgus rezultātus.


Bet grāmatu varu nodot tālāklasīšanas cirkulārā. Varbūt citiem atskan savādāk, bet man smeldzīgi-domīgu gongu vietā skanēja sagrabējis skolas zvans.

Un man būs ļoti, ļoti bēdīgi, ja izrādīsies, ka visu raudžu klimatologiem būs taisnība un mums vairs nebūs balto, sprakšķošo ziemu ar salu, ledu un dziļu sniegu, bet to vietā kaut kāda pelēkā mitrenāja mūžīgie glāsti, bezgala komfortabli no slinko pilsētnieku modus operandi.

Ja dažādas beigas dažkārt var nojaust un pat pie tām piestrādāt,
tad atskārta, ka ziemas vienkārši būs pazudušas, lāgā neatvadoties – tas man liekas skumīgi un krietnu smeķi dzīves baudīšanā nolaupoši. Kur gan paliks visas tās distančslēpošanas špūres, pārgājieni kupenās, sniega šķūrēšana Lāčplēšielā un jestrā autovadītāju rotaļa "leks- neleks" pie -29? Par sniega rītu smaržu nemaz nerunājot un izolējot šo manu privāto smeldzi no ļoti acīmredzamajiem globālās sasilšanas un ledājkušanas procesiem: liekas, ka maz ir tādu fudamentālu un tik strauju pārmaiņu, kuras virsrakstos liekas mūžīgas, atgādina mazspējīgu valdību deklarācijas un šķiet uz tālu nākotni attiecināmas, taču notiek tepat. Tagad. Šobrīd.

Man bija gandrīz četri gadi, biju atstāta viena ar omu un mazliet paraudājusi par šādu netaisnību,
iesēdos iemīļotajā grāmatplauktā, kur mani īpaši magnetizēja mākslas grāmatas.
Uz Mikelandželo kailo Dāvidu, "Mirstošo vergu" un pārējiem plikniem gleznās, skulptūrās un grafikās varēju lūkoties ilgi jo ilgi un viss tapa skaidrs par dzimumatšķirībām un lomām, nākotnes perspektīvu un tikumiskās uzvedības finesēm – tā kultūrvēsturiskie pieminekļi aiztaupīja jelkādu vajadzību pēc neveiklām / audzinošām sarunām vai aizturētas intereses cenzēšanas. Mēdzu savilkties, kad kādi pedagoģiski orientēti vecāku laikabiedri man kaut ko klārēja par stārķiem un to visu, apcirtos un ieteicu....pašķirstīt tēlniecības grāmatas pašiem.


Tā ka tā. Cenzējiet vien dzeju, cenzējiet. Tas, protams, ir ļoti produktīvi.

Mazliet ironiski sanāk: pamatoti burkšķam par "žurnālistikas krīzi" vai "mediju krīzi" (un ir dimbā, ir. ir.), bet nerokot cēloņseku analīzē pat tik dziļi, kā "tirgus lielums", "auditorijas intereses", "kremļa rokas mediju aktīvos" vai "Šķēles pirksti Dienas apakšbiksēs",
mani fascinē abu vienīgo ziņu aģentūru – BNS un LETA tik veiksmīgi attīstītā un izsmalcinātā modernās verdzības forma:

nekvalificēts, nemotivēts darbaspēks,
kuram gadiem maksā neticami maz (featuring "ceturdaļslodzes", "autoratlīdzības", "minimālā alga", "akordalga") informācijas produkta radīšanas fāzē. Tas sanāk apmēram tā, ja Ryanair sniegtu ne vien valdības reprezentācijas, bet arī visus sauszemes un gaisa transporta pakalpojumus valstī, ieskaitot, militāro drošību.

LETAs/BNS darbiniekus var ļoti viegli atpazīt pasākumos: jauni, iebiedēti, paģiraini, nemazgātiem matiem, šņurkainās drēbēs, nopīpējušies, nihilistiski kā veci proktologi, jo "kāda gan tam visam jēga", ja atgriežoties kombinātā Marijas ielā 2, tevi sagaida tieši nekas, dienasgaisas spuldzes iekārtajos griestos, maksas kafija automātā, vadības mobings un "iespējas" (cerība nākotnē strādāt cilvēka cienīgu darbu Medijos vai Aģentūrās (te visi, vai vismaz daži smejas.)

Un tikmēr šis izsūtāmo aģentu izsalkušais tīkls uzģenerē "biznesa ziņu", kuru par taisnīgu ikmēneša atlīdzību, izlabojot dažas brutālākās drukas, bet ne faktu kļūdas pārpublicē ikviens modernais medijs.

Ja reiz uz vergu darba un jauneklīgā "pirmā darba" izmisuma turās informācijas telpa Latvijā , tad gaidām uz ko labāku paties nav pamata. Jelkādu "nācijas interesi" pēc kvalitatīva/nopietna ziņu satura nogalina tieši tas, ka neviens to nespēj piegādāt, jo gribējās ziņu aģentūru īpašniekiem tomēr ar biznēzu nodarboties tajā čigānu triatlonistu veidā- fiksi aizskriet līdz ezeram un tad ātri, ātri atpakaļ ar velo." Un re, sanāca - nepilnu desmit gadu laikā ir veiksmīgi pakāsta jelkādas jēdzīga satura kultūra, pieprasījums, iestrādnes un tā.

Smuki, tagad toties var klikšķināt daiļaviņu pupiņiem, saimniekšova brašuļiem, lai aizmirstos no "nomācošās ikdienas."



*Šorīt bija tik ilustratīvi priecīgi.
"Mediju aģentūra Inspired nolpelnījusi 2.5 miljonus eiro"
Vēlāk nāk precizējumi: tomēr 25 tūkstošus, tomēr dibināta 2004, nevis 2014 gadā un tomēr titulbildei Artūrs Mednis neder un tā tālāk un tā tālāk.

Kā tad ir patiesībā- vai nākamajā rītā pēc Sarunām par Būtisko galva smeldz no Sarunām, vai no Būtiskā?

Biju uz izrādi "Lasītava" un pamazām sapratu, ko par to domāju. Gan padomāšu vēl un sapratīšu arī.

Šī bija ļoti personiska teātra pieredze.

Un pat ne teātra– nē, par laimi, nekāda teātra, tā vienkārši bija organizēta, strukturēta cilvēciski privātas, intīmas klausīšanās un dzirdēšanas, sadzirdēšanas treniņš apstākļos, kad un kur visi plusmīnus ir pieraduši runāt, diskutēt vai būt/tapt izklaidēti.
Ļoti atbruņoja brīdis ar minūti klusumā, acīs skatoties un vērojot to otru cilvēku, mēģinot nolasīt viņa stāstu vēl pirms vārdiem – tas bija skaisti un grūti vienlaikus.

Apzināti izvēlējos neiet pie tiem stāstītājiem, kurus kaut attāli pazīstu īstajā vai cibu dzīvē un no visiem sešiem tikai viens stāsts bija tāds, par kuru teiktu, ka "šis cilvēks mani neieinetersēja." Toties līdz asarām pieķēra tas, cik izaugšanas periods visiem ir līdzīgs, lai neteiktu, ka vienāds: visi tie sapņi un cerēšanas un cepšanās un ilgošanās pēc labākas nākotnes un absolūta neapmierinātība ar to brīdi tobrīd, itin kā stāvētu uz skabargainas, neērtas dēļu kaudzes, apsolot sev "nebūt tādiem kā viņi", daudz vientulības ir bijis tajā posmā, jo ar vienu piederības grupu, ģimeni, ciešā saitē vairs būt negribas, bet citas - draugu, mīlu, u.c. atbalsta loka vēl nav un tā nu cīnies" ar savām iedomām, pumpām, stulbumu un sevi tajā sasodītajā pusaudzībā, pretīgajā zaļi - brūni krāsotajā koridorā, posmā pēc mīlīgās bērnības un pirms tā, kas varbūt būsi, ja kādreiz pieaugsi.
Jā, neatkatrīgi no desmitgadēm, bet atkarībā no vides un prāta katrs to citādāk ir aprakstījis,
bet "sāpe" ir viena un līdzīga visiem. Tikai mēs izlikāmies/izliekamies, ka tā nav vai nav arī bijis.

Visvairāk mani uzrunāja tas, ka dažos varēja pamanīt "izaugsmes līkni" cilvēkā – kā viņš ir izkāpis no tābrīža shēmas vai shēmas vispār, kā cēlies un kā veidojis savu dzīvi pats.

Piemēram, tā sieviete, kura lasīja par savu pirmo un šķiet, joprojām esošo mīlestību, kurš nositās – viņas stāsts man vienkārši nonesa jumtu.
Es jautāju – vai pārgāja? Nē, viņa teica, burzot savu laulības gredzenu. "Laikam jau nepāriet."

Vai tā, kuras dienasgrāmata bija samērā tipiska skuķa dienasgrāmata - kurškuru šodien satika; lupatas, veikali, importi, kapusvētki, Alūksne, Ziemeri – tipiskas padomju laiku lauku bērna dzīves ainas. Vēlāk, jautājumu daļā viņa teica, ka visgrūtākais bija tikt vaļā no tā, ka ģimene netiecās pēc kaut kā vairāk, kā pamatvajadzību apmierināšanas un samierināšanās. elpo, elpo, neko nesaki .

Lūk, tas man šķita visvērtīgākais.
Ka atskatoties atpakaļ, var redzēt, kurā brīdī katrs saķer grožus un savienojas ar realitāti, ar dzīvi tādu, kāda tā ir, lai veidotu to labāku.
Sev pašam.

Paldies maya &co.

Marmelāde, cukāti un sukāde, šokolāde trifelēs, tāfelēs un konfektēs; gotiņas ar tādu un šitādu garšu; zaptes un ievārījumi un džemi un povidlas;
medi un garšmedi un šķidrmedi un ekomedi; mafini un kafini makarūni; lauku torte un pilsētas tarte,

viss tas, ko var saukt par cepumiem un biskvītiem; kaltētas ogas, cukurotas balandas un berztas cidonijas;
viss, ko var izdarīt ar ķirbi (ja neaprok to dārzā);
sulas un suliņas un limonādes; saldējumi un sūcamkonfenktes;
kaltēti āboli, bumbieri, keils, burkāni; cūku pupu drabiņas un musli ar dzērveņu vai rupjmaizes smaržu –


pārnācu no Riga Food, man sāp acis no tā salduma daudzuma, kāds tur ir reprezentēts.
Nopirku speķa kvadrātu no SIA "Žabo"(!) Daugavpils novada stendā, tomātu mērci no gruzīniem un seleriju čipsus,

taču jautājums, kāds man palicis iespiedies – ja pieņemtu, ka izstāde "Riga Food" kaut kādā mērā reprezentē "visu, kas nācijai šķiet garšīgs", tad vai tiešām saldā garša ir tik ļoti dominējoša? Stāstiet man, ņergai mazēdājai, speķa someljēru grupiņas kuratorei, kā tad ir, ko?
Saldumiņš ir visa degviela?

Poll #20487 garšīgums
Open to: All, results viewable to: All

Pati garšīgākā garša ir

Pateikšu kā, ir, vot, ir tā: garšīgākā garša, ze ultimate ir

Kārumi un saldumi "pārtikas piedāvājumā" (veikalos, ēdienkartēs, ātrajās uzkodās)

Līdzīgi kā ar visu to mūžam liktenīgo mīlestību īsziņām retrospektīvā:
sākumā visas tās trīsas un tirpas un brodskis un lirika, zīds, mežģīnes un aizraujoša uzdrošināšanās,
tad pamazām iezogās tehniskās notis: "būšu astoņos", "nopērc olas" "ok" un pašās beigās – pēc pāris apmaiņām ar "stulbenis/stulbene/stulbeņi" seko lakonisks punkts un diplomātiskais silencio.

Tā arī te brīžam sviestcibā – ieilgusi piedegušo rīsu kastroļu, sažuvušās acu tušas un ilgu pēc kaimiņciema Dona Mario Luidži fāze. Patīkami taču bija lasīt domas, drāmas, viedokļus, dzīvi, idejas, mudžekļus, smeldzes-smeldzītes, provokācijas jestras un mazāk jestras.

Bet tagad atveru, te kaut kāda vidusskolas 11 dačuku un 3 aigaru klase,
gatavais f spkranču licejs: kura tievāka/kura resnāka/kad, kur un kā skūpstīties un ar kā atļauju/kura dabūjusies/dabūjusies nepareizi, jo tak jau, "visi-aigari-manējie." Varbūt tiešām – resurss sevi ir izsmēlis, rakstāmrīki nodiluši un atliek vien par bābisko, par mūžīgo un kā prasmīgam gaļas izcirtējam, visus pretīmnācējus domās raiti sadalīt gabalos- "fileja", "šķiņķis", "krūtiņa", "galertam."







Ja tā, tad nepalaidiet garām apkopotos padomus un turpiniet justies satriecoši peldsezonā pie strauta, jo karmas konsultante zina visu.

Poll #20475 ---
Open to: All, results viewable to: None

ir jautā-jumi?

Estētika. Publiskās komunikācijas estētika. Arī saturs.

Tad nu, jūs, kas šķirstījuši ko mazliet daiļāku par Mego vai Rimi iknedēļvēstnesi vai žurnālu Ievas Lāsti& Glāsti,
ziniet, ka jūsu skolās ejošās atvases tiks izglītotas pa nacionālo līniju, lūk, šādā te estēticiņā. tik mīļi, ka acis iztek.

http://www.irir.lv/upload/simple_file/2015_08/2594/plakati.pdf


Taisni vai atcerējos, ka palika neuzrakstīta eseja par kostīmu ar spīdumiņu un pašvaldībiskās/ministriālās sievišķības saldsūro nastu, kuru rotā vien kūkas ar kremu un pastkartes vai plakāti kursīvā.


upd. varēja jau nu iet laikmetam līdzi tiktāl, ka dekupēt visus ulmanīšus un 3d modeļos uztaisīt.

Es kategoriski norobežojos no vasaras kapraču aktivitātēm, jo sāksim ar to, ka šogad īsti nebija ne ziemas, atnāca pavasaris, uzgrieza otru vaigu un tā nu mēs te vēl šobaltdien plānās kleitās un ādas jakās bagāžniekos smeļam dzīvi dažkārt pat intravenozi un variet saukt to par vasaru vai zaļo ziemu vai garo oktobri, viss ir viens- šis ir tik ļoti, ļoti spēcīgiem notikumiem pilns laiks un kā tāds- līdz katrai porai un matu galam.

Tīri tā, lai neapdomīgi neaizietu kādā retrītā,
man ir jautājums – kad sāksies Cibā kolektīvais vēmiens par patiesi satriecošo Viestura Rudzīša interviju iekš Rīgas Laika? (pērciet, ir, ir labs.) Cik ilgu laiku jums vajadzēs izlasīšanai un pārstrādei?

Tīzerim jāpiemetina, ka materiāls ir tāds, pēc kura paliek ļoti trūdaina pēcgarša un vienlaikus ar vēlmi par to visu klusēt, mostas arī tāda kā kristīga līdzcietība pret brāli, kuram vadiņi pavisam sapiņķerējušies un līdzīgi kā par grupu "Svešie", Kombuļu Inesi vai Party Bomzi, runāt vairs negribas.
Viņš jau ir viņpus laba un ļauna. Bet- ē....Tomēr.


Nu labi, še viens gabalīns līksmei.


RL: Nu, tās sievietes svarīgās lomas tu esi aprakstījis septiņdesmit septiņas reizes, sakot, ka tā ir dieviete, dzemde, māte, meita un vēl dažas citas lomas. Mani šobrīd interesē nevis sieviete, bet vīrietis un viņa lomas.
Rudzītis: Es domāju, ka vīrietis vispār ir atvasināts dzimums, sekundārs. Es domāju apmēram tā: sākumā dabā bija bezdzimuma vairošanās, un tad kādu neapmierināja temps, kādā notiek ģenētiskā mainība.
RL: Un kas varētu būt tas kāds?
Rudzītis: Es nezinu, Visuma saprāts vai kaut kas tāds. Un tad no sievietes tika radīts vīrietis. Dažām sievietēm izauga klitors garāks, olnīcas noslīdēja sēklinieku maisiņos... Nu, viss tas, ko studentiem māca medicīnas fakultātē.
RL: Tu to tiešām stādies priekšā kā tādu vēsturisku procesu, kur klitors pārvēršas par locekli un olnīcas – par pautiem?
Rudzītis: Jā, tikai ar piebildi, ka tā ir neobjektivizējama vēsture.
RL: Un kā tu nonāci līdz šādai skaudrai atziņai?
Rudzītis: To es nevaru izstāstīt... Tā nav doma, ko es būtu izdomājis. Es to drīzāk sauktu par apjausmu.
RL: Pieņemsim, ka kaut kādos tekstiem nepieejamos aizvēstures laikos no sieviešu dzimuma atdalījās vīriešu dzimums. Vai šim faktam ir jelkāda nozīme tavā apziņā par sevi kā vīrieti?
Rudzītis: Nu, lielas nav. Vienkārši es dzīvoju tādā laikmetā, kad visur tiek kladzināts tas, ka sievietes tiek pazemotas, ka viņām ir par maz tiesību, ka feminisms un tā joprojām, un man šīs norises ir kaut kā jāklasificē savā priekšstatā. Un viena no iespējām, kā es to izskaidroju, ir tā, ka senā sievietes vara vēlas atgriezties – atgriezties apstākļos, kad ir tikai viens dzimums.
RL: Kaut kādi sākotnējie pirmspēki šobrīd mēģina atgūt teikšanu?
Rudzītis: Jā, jā. Jo es psihi uztveru kā tādu kārtaino kūku, kurā nogulsnējusies visa vēsture.
RL: Tu esi dzimis pirms, nezinu, 55 gadiem. Kā tevī varēja nogulsnēties visa cilvēces vēsture?
Rudzītis: Es no savas mātes to esmu dabūjis.
RL: Kādā veidā?
Rudzītis: Skatoties viņas sejā.

Es neesmu feministe, bet zinas lasu" un rīta industriālālās preses virtuālajā apgaitā pamanīju virsrakstu "Vice launches feminist site called ‘Broadly’" .

Tā kā es neesmu feministe, bet ziņas lasu un zināmas simpātijas pret sieviešu iespēkošanu un cilvēcības kopšanu izjūtu (jo vispār jau sen kā vajadzētu saņemties un parunāt par upurjērismu un lakšanu no ciešanu biķeriem, bet to citreiz), tāpat es uzskatu par svarīgu runāt un lasīt un rakstīt par ko mazliet vairāk, kā smiņķīšiem un smāķīšiem, līdz ar to, iedvesmota uzmeklēju šo Unilever līdzsponsorēto resursu un

tadāāā,

kāds gan mums ir satura rādītājs?

SEX
DRUGS
POLITICS
CULTURE
HOROSCOPES


Idritvaickociņ.....viss tik forši, sekss un drogas un politika un kultūra, viss tiešām lieliski. Bet tie horoskopi, nu kāpēc tie? Ech. We can do better than this.

The opposite of addiction is not sobriety. It is human connection."

un tās būs vistīrākās sāpes
ziedēs rudzupuķu lauks
un baltu akmeņu kāpnes
iz mums pret debesīm augs

mēs kāpsim tikai uz augšu
lai kristu tikai uz leju
un pirkstu kauliņiem knaukšķot
es sagrābšu tavu seju

bet tukšums būs manās rokās
un lūpas drebēs kā vadi
pa kuriem skrien nelielas mokas
un mugurkauls gaidīs kā vadzis

to pašu pēdējo nastu
no kuras ar prieku pārlūst
nakts mākoņus kopā sastums
un paņems siltus mūs abus

(K.Elsbergs)

Tev bija savi priekšstati par dzīvi, sava ticība, savs aicinājums, tu biji gatavs uz lieliem veikumiem, ciešanām un upuriem – un tad tu palēnām nomanīji, ka pasaule neprasa no tevis nedz lielus veikumus, nedz upurus, nedz ko citu tamlīdzīgu, ka dzīve nav nekāds heroisks eps ar varoņlomām un visu ko tādu, ka tā, gluži otrādi, ir pilsoniska goda istaba, kuras iemītniekus pilnīgi apmierina ēšana un dzeršana, kafija un zeķes adīšana, taroks un radiomūzika. Un tas, kurš tiecas pēc tā otra un nes to sevī – to varonīgo un skaisto, cieņu pret lieliem dzejniekiem un svētajiem, – ir nelga un donkihots. Tā gan. Un arī man izgājis tāpat, mans draugs! Es biju meitene ar labām dotībām, kā radīta, lai vadītos dzīvē pēc augsta parauga, izvirzītu sev augstas prasības, izpildītu cienījamus uzdevumus. Es būtu spējusi veikt lielu lomu, būt valdnieka sieva, revolucionāra mīļotā, ģēnija māsa, mocekļa māte. Bet viss, ko dzīve man atļāva, bija kļūt par kurtizāni ar puslīdz labu gaumi, un arī tas man prasīja lielas pūles. Tā izgāja man. Kādu laiku es nekur nespēju rast mieru un ilgi meklēju vainu sevī. Dzīvei, es spriedu, galu galā taču vienmēr ir taisnība, un, ja jau dzīve pasmējusies par maniem skaistajiem sapņiem, tā es nospriedu, mani sapņi gluži vienkārši bijuši naivi un aplami. Bet tas neko nelīdzēja. Un, tā kā man bija redzīgas acis un dzirdīgas ausis un pietika arī ziņkāres, es papētīju, kā nākas, tā saucamo dzīvi, savus paziņas un kaimiņus, vairāk nekā piecdesmit cilvēkus, un viņu likteņus un pārliecinājos, ka maniem sapņiem, tāpat kā taviem bijusi taisnība, tūkstoškārt bijusi taisnība. Bet dzīvei, īstenībai nav taisnība. Kurš džīgāšanas vietā vēlas mūziku, izpriecu vietā prieku, naudas vietā dvēseli, rosīšanās vietā nopietnu darbu, rotaļīguma vietā īstu degsmi, tam šī jaukā pasaule nav dzimtene…”

Un tagad piedāvāju jaunu čikenbattlu, kurš atvērts ikvienam interneta lietotājam Latvijā. Komentārus kolapsēt diez vai vajag, bet demokrātos paspēlēt: droši


Poll #20443 Patiesība par Patiesību
Open to: All, results viewable to: All

Gaileņu mērci PAREIZI aizdarīt ir ar:

Gaileņu mērcei MILTUS

izteiksies par vēl kaut ko?