Gāju es caur Bastejkalnu,
salu,
prātā dominēja divas grēcīgas domas vienlaikus un voila- brīnums notika- teju nekavējoši un teju aiz rokas PIRMAJAI UZRUNAI MŪŽĀ noķēra Brālis Mormonis.
Lūk, beidzot, beidzot varu sevi uzskatīt par pilntiesīgu pilsētnieci, mani uzrunāja viņi, ticības sējēji, turklāt kādā brīdī!

Prāta apgrēcības brīdī, mani draugi. Viņi juta! Taisnība jau vien bija vecajam Vaidenbaumam, vai ne vai ne.

Cibas neredzamo cepienu aizsegā padalīšos ar to, ka jā – nekļūdījos pareģojot, ka hipsteris no manis nesanāks un svētā keila cepšana neglābj pašu keilu.


Piegriezu šo kultūraugu pie sešstundu vārītā buljona zupas (+2 hipsterpunkti), tomēr nesapratu pienesumu (- 2 hip punkti). Atcerējos, ka blogosfēras slavenības augstu dzied par keila čipsiem. Liku cerību zirgus uz to.

Saplūcu abu bunšu lapas, iemasēju ar pirmšķirīgu grieķu olīveļļu (+ hipsterpunkts, + snobpunkti), pārbēru ar tučtuč pirmšķirīga jūras sāls (+ hipsterpunkti - snobpunkts, sestā deklinācija), pierīvēju daiviņu svaigā ķiploka; ietūcīju cepeškrāsnī uz 7 minūtēm
un izņēmu no tās sakaltušās un skumjās lapiņas. Atdzesēju.

pagaršoju.

Nēnu, "darbs paveikts", bet tās tomēr ir žēlīgi sažuvušas lapiņas ar jūras sāls un olīveļļas garšu. Bez jelkādas raksturgaršas un makrobiotiskā pienesuma.
Ziniet par angļu brokastu kartona desiņām? Vai par soju, kas var būt gan kotlete, gan štrūdele, gan automazgāšanas sūklis? Ivetu Griguli, kura arī var būt dajebkas taču ziniet?

Domāju, ka iemasējot ar eļļu un apberot ar ķiploku par ēdamu var uzraisīt gārsu, balandu, vārpatu, bērza lapu un tumsā droši var pagatavot latvāņa čipsus (hot latvian).

Resume:
keila padarīšana par kaut ko ēdamu tomēr ir velti šķiesti kilovati
un tas kopā ar kabacīšiem vismaz manā dārzāju uztura piramīdā iegulst sadaļā "vienādiņ labs un cienījams kompostaugs ārīgai lietošanai."

Bet droši baudiet visus keilus ne vien tolerances un iecietības nedēļā.

Es ne par faktu. Bet metamorfozēm. Un/vai stulbumiņa vieglajām uzvarām.

"Svētdien plūdu laikā no Tbilisi zoodārza brīvībā izkļuvis lauva trešdien pilsētas centrā nogalinājis vīrieti, paziņoja Gruzijas Iekšlietu ministrijas preses sekretāre. Tīģeris ceturtdien ir nogalināts."

Piemēram, Maigas Zaigas, Lauras Šauras, Agneses Ragneses, Fantas Santas, Zīlītes Žubītes un Klotildes Brunhildes, Nūja Kafija kā arī citas draugaļas raugaļas:
saspringtajā vasaras versmē dzersmē lūdzu nepalaist garām sievišķības meistarklasi ar Uģi Kuģi.

Es simtpunktu noticēju, ka tieši (arī) vēdiskais filozofs, ajūrvēdiskais pavārs Uģis Kuģis zina noķert te pat (!) klejojošo sievišķību un mācēs palīdzēt atvērt tās vārtus ikvienai interesentei. Pēdējā laika publisko diskusiju kontekstā īpaši valdzinošs šķiet jautājums nr.3.- proti, kas jādara, lai sieviete nekļūtu par vīrieti.

Armēnijas radio atbildētu īsi.

Jā, Kolmanes Ručs&Norie tiešām bija lieliska stāstfilma, paspēju uz pēdējo seansu un labi gan, ka paspēju.
Ļoti cilvēcīgi un skaisti ar visām tik raksturīgajām detaļām – vieglo nepacietību pamācīšanā, tik daudz kā pašsaprotamību un aizkustinošo suņa apmānīšanu pret burkānu zagšanu. Tā liepa, kas vasarā ziedēja un tā pati ziemā, mūsu četru (trīs) gadaliku smeldzīte un pāri visam, nejaušība ar kādu dažkārt cilvēki satiekas un atrod radniecīgas dvēs'les, jā.

Lasot ziņas un ziņu produktus portālīšos, ievēroju, ka ir tāds īpašs rakstītāju slinkuma paveids, kas saucas "pagājušā gada līmenis."

Piemēram, lieliski neko neizsakošais pērnās vīnogu ražas līmenis , vai mitoloģiskie Jāņu ceļošanas apjomi.. Te, tik svarīgais pirmais ceturksnis lauku tūrismā , ziņa, kas ļauj sasniegt ceturkšņa baudas virsotnes Statistikas pārvaldes darbiniecei Maldai Racējai, bet kā labu vēlošs lasītājs, es alkstu zināt, vai brīnišķajā lauku tūrismā ir kas mainījies tieši šogad, vai SPA servisi Sērmūkšķos joprojām ir 3x dārgāki/vērtīgāki par SPA servisiem alkatīgo igauņu salās; vēlos zināt, cik ģimeņu no pēterburgas ir jau novērtējušas poniju izjādes Krāslavā un cik jauni un satriecoši lauku tūrisma produkti ir nākuši klāt šosezon. Turklāt, vai pērnais gads bija labāks par aizpērno? Kāpēc jā/kāpēc nē? Un īpaši atjautīgajiem – vai "krievijas krīze" ir kaut kā pamainījusi ceturkšņa datus un kur visi centieni atvilināt gardēžus no Vācijas? Kur ir kaut kāds attīstības vektors, ko es/tu/viņš/viņa dara nevis, lai "noturētos", bet lai "attīstītos", lai kļūtu labāk man/tev/mums/jums/viņiem/viņām?

(Šī eknomoski - analītiskā citāta autoru nominēju ceļojumam uz Davosas forumu* vai vismaz mudinu pavadīt dažas stundas sarunās ar jebkurun no diviem V. Dombrovskiem** pēc izvēles "Tas [pieprasījums] daudz neatšķiras no iepriekšējā gada, bet saimnieki arī nelolo lielas cerības, ka gads būs labāks kā iepriekšējais. Drīzāk otrādi - varētu būt pat nedaudz sliktāks. Jess. Vēstījuma jauda un analītikas dzīles! Nassim Taleb, nāku.)



Proti, tu kaut ko pavēsti, ka šogad "joprojām turies un cīnies", bet īsti nevari teikt, cik ļoti (konkurenti noskaudīs, valsts atņems), tāpēc konstatē, ka vai nu esi turpat, kur pērn (un tas, droši vien ir labi), vai arī "esi atgriezies pērnā gada līmenī."

Vienādiņ, nav daudz vaļas lai piemeklētu atsaites kādās no socioloģijas, komunikācijas vai citām elastīgo zinātņu teorijām, par indivīda spēju atsaukt analītiskajā atmiņā notikumus senākus par gadu, bet šo parādību tik ļoti neatrodu teiksim, economistos vai guardianos, pagātne, turklāt tik īsa- gads- kā atskaites punkts ir ļoti izteikts mums. Vai tu zini, vai piena cenas ir pagājušā gada līmenī? Cik maksāja poļu zemenes latos? Un kā tas izskatījās tā brīža pirktspējas paritātes griezumā, m?


Teiksim, pēckrīzēs, tā ap 2012/2013 gadu bija populāri ziņot, ka "ir sasniegts 2007/2008 gada līmenis", kurš kā zināms no ābeces, bija uz kredītēšanas adatas sēdošās ekonomikas slimības vēstures eksplozijas līmenis, tāds diabētiķu festivāls "Saharīns", pirms visi draudzīgi iemaucām aizā un nekādi nebij' veselīgs ekonomikai vai sabiedrībai plašāk/dziļāk.


Mīļie reklāmisti mīlēja ik gadu TNS datus servēt ar atzīmi "cik tuvu esam pirmskrīzes līmenim." Itin kā biznesa attīstības mērķis būtu "atgriezties pie kaut kā", nevis attīstīties tālāk/plašāk/ pelnošāk, turklāt, īpaši jau nu reklāmas nozare, kura pat gribēdama nevar atgriezties pie tā līksmās kurināšanas festivāla, jo nezkāpēc, krāsninas (mediji/kanāli) kaut kā tik ļoti aiz-sa- fragmentējušies, ka nav, kur iespraust to savu kalgonīta 30 sekunžu rullīti. Jāsāk, zin, aktivizēt uz vietām, bet to jau TNS nenomēra.

Bet re, piemēram, plastikas ķirurgs plāno atgūt pirmskrīzes apjomu , bez piebildes, ka tas notiek uz pakalpojumu eksporta, tātad, totāli citas auditorijas rēķina. Značit, "līmenis vecais", bet griežamie citi. Teiktu, ka tas ir totāli cits messidžs. Šis arī lielisks, kapteiņa acīmredzamā piezīmes no ledainā ganību lauka .

Nu un kopsummā, valstī viss ir mierīgi. Jo sliktākajā gadījumā – esam turpat, kur pērn.


Re. Kam velti mocīt smadzenes un iegaumēt cēloņsakarības, ja vari pagriezt laiku viena gada griezumā un padomāt, vai esi turpat. Nezinu, kā citi, bet manās asinīs kopā ar mazliet dzelzs un pāris eritrocītiem riņķo vēlme "nemitīgi attīstīsties un uzlabot esošo stāvokli" un nekādā gadījumā nebūt "pērnā gada līmenī." Jo vai tad viss bija labi? Nē, bija tak vēl pēc kā tiekties, ko darīt labāk. Iespējams, tas nāks pēc gadiem divdesmit or zo, kad galvenais būs "turēties pērnajā līmenī" vai "atgriezties pie pirmskrīzes apjomiem." Teiksim, kad cilvēkam ir 75 un perspektīva ir noturēt "pērnā gada labo līmeni", kurā biji vesels, možs un pie laba gara, tad šāda polemika ir vietā, bet jaunie cilvēki un jauno valstu jaunās ekononomikas – tām šādu slinkumu/sīku salīdzinājumu piedot grūti.

Bet mēs jau melanholiķi, liriķi un pērnā gada pļaviņās smeldzētāji.
Life goes on.


* Davosas forums, par spīti lingvistiski-fonētiskajai līdzībai Valsts prezidenta izloksnē nenotiek Balvos, bet tas nekas. Tas tāds liels pasākums, katru gadu pērnā gada līmenī.
** Viens komisārs, otrs vēl tepat. Bet ir satiekami, sarunām pērnā gada līmenī.

Diemžēlībā atkal jau saprotu, ka nekvalificējos īstam hipsterim un pat ne svaigēdājai.
Man tie lapu kāposti vismaz svaigā veidā liekas briesmīgi: sīvi, asi. Ko nu?

Jā, vakar pēc ilgiem laikiem atradu sevi Cēsīs, jo tārkā kalevala kādviendien īstajā brīdī uzdeva īsto jautājumu un tā nu, pastellējot biļeti divpadsmitajā rindā, es aizvīkšķījos uz Kremeratas koncertu un vēl neredzētās Vidzemes koncertzāles apskati.

Man diezgan patīk vērot mazākas pilsētas un sistēmas, lielu jau pa visem nemaz arī nav un tas, kas atšķir vienu mazo pilsētu no citas, ir mērijas ambīcijas un vīzija un spēja to vīziju iedabūt un noturēt savas sistēmas organizācijā. Cēsu puikas šajā ziņā ir brutāli/ brīnišķīgi/ bērnišķīgi sapņotāji, nu, tie džeki kuri visu ballīti ir labā uzvalkā un spridzina lieliskākos jokus, "šaaaaaaampanietis meitenēm" /žests/ un tad ap puspieciem nezkāpēc uz brīdi pie kāda precīza jautājuma ieplaisā un klusi apraudas uz pleca par dažām neatbilstībām, bet, izelpa,
īss ir šis vājuma un atklātības brīdis un spridzeklis, morāli atvieglots, turpina būt lepns, mazliet lecīgs un simpatiski vienkāršs.

Tātad, koncertzāle.
Nolikusi mētelīti devos meklēt liftu uz sesto stāvu, bet tuvākie lifti kursē tikai līdz Sēnītei/ trešajam stāvam, lifts, kas aizved uz vinotēku,
ir jāmeklē citur, cauri gaitenim, gar otru restorānu, kur iztālēm uz letes gozējās rosola laiviņas, krabju groziņi un saldējuma kokteiļi. (Ceru, ka arī vakar dzimušajiem bērniem izdosies ierādīt kultūras latvieša pamatrefelksu- "gājiens uz koncertu vai teātri= saldējuma kokteilis", jo nevar taču pātraukt paaudžu līniju, "kā gan citādi lai iztur tās jūsu Marijas Stjuartes", piemēram.)

Lifts. Liftu atradu pēc tam, kad atradu tualeti un pirmo iepirkuma procedūras uzvaru pār arhitektūru- es neticu, ka domājošs projektētājs uzzīmēja tik šauru koridoru, kura galā ir 4m2 plaša tualete ar mikroskopisku "iz - pod- žurnāls - depo- kā-rautā-atlaides" kantainu izlietni.
Fakinthing,
tur ir visa siena brīva, kāpēc šī kurpju kaste ar šļakstīgo krānu,
lielā izlietnē savas ķepiņas ir ērtāk mazgāt gan milžiem, gan mazajiem kultūrkārajiem, ja. Kurš vispār izdomāja mazas un kantainas izlietnes?! Lai tam poļu dizainerim žagas rauj visu pēcpusdienu!

Un kur, kur lai es lieku somiņu? Zobos?

Lifts. Liftā papļāpāju ar restorāna viesmīli, koncerta dienās mums pūļi, viņa teica un tūdaļ arī ieniru pūlī un no vinotēkas pavērās viens no dzimtenes daiļākajiem skatiem, kura vārdā es tikai šoreiz paburkšķēšu. Par mācību citiem.
Skats, tātad, ir lielisks. Visas Cēsis/visa Vidzeme (mēģināju saskatīt Valmieru, bet tā tomēr ir par tālu) pie kājām un potītēm, šo skatu vēlēšos baudīt septiņos pārējos gadalaikos, vēlams klusumā un mazākās sabiedrībās, skats meditatīvs un tarificējams pa miljonu. Nu vismaz, kopā ar labām vakariņām, labu vīnu, utt.

Betē,
kā teica mana vecmāmiņa, ar smukumu vien paēdusi nebūsi un tagad es paburkšķēšu.

Ceru, ka jaunā viesmīle kādreiz iemācīsies to, kāpēs viņa tur strādā. (Un viesmīlība nekad nebeidzas.) Ceru, ka seniorā viesmīle arī iemācīsies to, kāpēc viņa tur strādā. (Jo viesmīlība nekad nebeidzas.) Ceru, ka vietējā traumpunktā nebūs liels pieplūdums no tiem, kuri atviegloti iznāk no tualetes, ver vaļā turvis, bet tur tieši priekšā- GLĪTA BETONA KOLONNA PA VISU SEJU. Straujas darbas un plašu kustību cilvēkiem (es)- man jau notrīcēja piere, es redzu, kā ielīmējos kolonnā, jo par neko nav padomāts un tajā brīdī es palikos domīga.

Redz, arhitektūra un projektēšana ir tik smalka lieta, ka, atšķirībā no "logotipu zīmēšanas" par laimi, katrs viens pilsētiņas mērs to pašrocīgi nedara, to tomēr dara smalki skoloti un dzīves rūdīti ļaudis.

Es atsakos noticēt, ka arhitekti vai projektētāji bija tik tuvredzīgi, ka pretī tualetes durvīm ielika kolonnu, kurā skaisti ietesties. Taču man nav iemesla neiedomāties, ka Būvnniecības Procesā radās vēlme un vajadzība saimnieciski izdevīgi iepirkties, samazināt, pārplānot, mainīt funkciju bija vidēji divreiz nedēļā, pirms sapulcēm un tad tai lietai ķērās klāt klients (jo ir uzbēvējis šķūni, tāpēc eksperts), būv-ne-uzraugs (jo zina labāk un bez tam, klients ir karalis) un seši projvadi rozā kreklā un gala vārds šajos jautājumos allaž pieder kādam Meistaram Viktoram,
kurš ir tik stiprs un drosmīgs, ka iedzen kirova lipmana vārdā nosaukto pāli tur, kur uzskata par ērtāku un sūds par tām jūsu durvīm, "a ejiet lēnāk".

(Teiksim, ja arhitektiem būtu spēle "akemens šķēres papīrīts", tad stiprākais un akmens vienmer būtu "meistars", šķēres ir "uzraugs vai klients", bet pats arhitekts ir kaut kāds papīrītis, kurš galīgi nav stiprā pils šajā shēmā. Es dalu jūsu sāpi, draugi.)

Akmenīšu spēkdarbi rotājās arī jau padrupušajos griestu skrūvējumos un vadu tinumos, vienvārdsakot,
par labu arhitektūru vienmēr stiprāks būs viktoru darba tikums, iepirkumu procedūra un kolektīva tuvredzība mīļā miera un smukas atskaites labad, mūžīgi mūžos un āmenīt.



un kas par to, ka es biju nopirkusi biļeti 12 rindā, bet zālē pēc vienpadsmitās nāk trīspadsmitā, biļešu meitenes saka- "te ir tā sieviete, kura nopirka biļeti divpadsmitajā, liksim vinu sestajā?" – kas galīgi nav klausīšanās rinda,
es sēžu sestajā un es jūs tāpat vienādiņ mīlu, brašie un lepnie, sapņojošie Cēsu džeki ar reģionāli plašo sirdi.
Ir lieliski, ka Cēsīs ir koncertzāle, vien arhitektūras žēl un iemaucot kolonnā arī sāpēs mazliet.
Taču mēs varam iet lēnāk, lai ierakstītos uzbūvētajā realitātē, jo mazs ir varens.


Pats koncerts- absolūti un ļoti brīnišķīgs.

Ohlala, sūrajā sāncensībā palikām otrie.

Komandai piederēja žūrijas (klients un čiekurčiekuri, teiksim, uk design council važoņa balsis), betē, tā kā atmetām teātri, tad trūka skatītāju balsu. Tā nu uzvarētāji mūs dzirdīja no saviem kausiem, fakin 2 punkti, bet tas nekas, slavas jūra un komplimenti tālākdzīvei.



5 reizes šodieb skaidroju, kāpēc nedzīvoju tajās londonās un tveicēs. Konceptu par mīlestības (ieskaitot, bet neaprovežojoties ar dzimtenes) jaudu un vilknājumu nanopirka, uzstājīgi viņi teica- bet kāpēc tu neesi ar mums? Tev jābūt te. Nu, ko man teikt- esmu latvju cietēja pro, patīk grūtības ? Sirds man enkurs/ tēvamāja/māteskaps/ rasasrītu zirnēklīts? Ierastāki sivēntiņi zin paģērēt pērles, ko?


Pēcāk, pēc kvartàliem gara klusuma un sargājošas triekšanas,
uz mazā tilta pār Temzai (ser) maķenīt apraudājos, asaras slēpjot gardā lokālzviedzienā, kuru ne-pa- skai-drot.
Move on, carry on, toreadori un haizivs steiks, jā.

"Comedy is where the truth meets the pain."

( strīdus āboļi. )

( Karaliskā produkcija. Drāmas moments. Turpinājums sekos. )

Vakar vai varbūt šorīt es piepeši iemīlēju konfliktus.

Bija apmēram tā.
Mēs nonācām tādā kā pundurpasaules galmā, pa ceļam sadalījām dienas lomas atbilstoši saviem personību profiliem un ar drosmi, moderniem diapozitīviem un pārliecību iespiedāmies kā balodīši dūkulīši šaurā tribīnē,
trīs karaļu, pīķa dāmas, pāris drosminieku un četrpadsmit gļēvu ierindnieku priekšā. Kaut kāds šaha galdiņš jums tur, jūs teiksiet, apmēram tā arī ir.

Ar tiem karaļiem ir tā, ka īsti zilas asinis viņiem nav, toties kādā no iepirkumu procedūrām pēc saimnieciski izdevīgākā lēmuma tie viņreiz apgādājās ar lētām širpotrebadrānām, kuras pa gabalu izskatās gandrīz nevainojami, nevajag uzlikt brilles vai pienākt pārāk tuvu, jo tad īstu mantu redzējusī acs uzreiz diskrēti atpazīst feiku, ierauga, ka skroderis bijis stipri glaimojošs un iztapīgs un ir noklusējis pāris nebūtiskus (alkatība, ambīcijas) un dažus fundamentālus karaļa produktu defektus, tādus kā kultūras vai kompetences trūkums. Bet nu neko, ja reiz tronī un manteļos, tātad, karaļi, sakožam zobus un piekrītam preambulai. Galma apskati sāksim no augšas.
( Karaliskā produkcija )

Kā ir nosaukta angļu valodas mācību grāmata īpaši zobārstiem?


upd. nespēju noturēt intrigu ilgāk.

Liekas, ka sirsnīgākā "zvanu centru" funkcionalitāte ir Dzirciemielas Stomatoloģiskajam institūtam.
Spiediet taustiņu viens, ja pie bērnu vau pieaugušo stomatologa, taustiņu divi, ja pie ortodonta" un taustiņu trīs, ja pie mutes-sejas-žokļu ķirurga, taustiņu četri.....

Menu piedāvāja vēl dažādas izvēles, man pietika ar trešo,

taču nezkāpēc iedomājos tos klausulē vaidošos zobiņšsāp, kuri pēc kariesa skavās pavadītas nakts vai, drīzāk jau nedēļas/mēneša un ibumetīna irdinātām aknām tomēr saņemas pierakstīties un iet "tikai parādīt"

un iemīļotais zobārsts acīs skatoties apgalvo ka tiešām tikai apskatīsies un skropstas plivinot iekrāmē tev šaurajā žoklī visus savus miljonu vērtos siemens nixdorf instrumentus ar optiskajām kamerām grafīta svīķurbjiem un citām nanotehnoloģijām un ķiršu aromātu bet nepiemirst arī labo smalko krāsnskruķi zondi kurai 21 gs nav laupījis nepatīkamību ne pa kripatu un ar kuru novelk pa visu to kas vēl tur dzīvs un dziedošs priecīgi triumfējot IR MĀSIŅ DO' LIELO un tu kā hipnotizēts trusītis sirdij dragājot starp papēžiem un kreiso ausu ļipiņu sēdi ticībā ka viņš JOPROJĀM tikai APSKATĪSIES VĪRS UN VĀRDS un tu atkal saproti ka cilvēki dažādi saprot vārdus jo jā dažiem tie ir darbi un uzmanīgi rij aizvainojuma asaras un klausies kā TĀ LIELĀ lokanā adata aizlokās gar degunu tad ausi tad aci un atpakaļceļā atduras žokļa kaulā pretējā pusē un tu palēnām krīti līdz grimsti tādā kā pārziedējušu pieneņu pļavā līdzīgā tai aiviekstes pļavai atmuguriski un saproti ka šodien nepieņemsi nevienu pašu lēmumu un nevienam neticēsi nekad šodien jo viņš taču teica ka tikai APSKATĪSIES un tad viņš mazliet bažīgi jautā kā tu jūties un tu saki UZMESTA un nezkāpēc tas viņam liekas asprātīgi viņš gardi smejas un saka ka uzdrukās to uz tēkrekla un tad nākamo dienu tu smaidi tādu brāļu kļičko smaidu jo špricīte ņēma labi jo labi un negāja prom ņēmusi ja jau reiz tā paskatās tad paskatās lai jūt saka viņš uz atvadām tiekamies pēc nedēļas

jā, tātad ierakstītu to, ko saka klausulē, gaidot zvanu centra savienojumu Dzirciemielas rindai, būtu, lūk, branga kontentanalīze un janīnai kursītei novadu vārdene uz līdzenas vietas.


un pierakstieties, draugi, pie zobārsta tūliņ, jo iemīļotie ķirurgi aizrakstīti līdz zeptembrim. pie uzticamās rokas veiktā griezienrāvienskrūvinga tik ātri netikt, ot, ķibele. un kā saka, homeopātija te ir bezspēcīga.

mīļie brāļi un māsas,
ir jau forši viss, pieņemsim, ka dzīvojam labi koptā "tradicionālo vērtību sabiedrībā*", kurā godājam indivīdu reliģiskās tiesības un brīvības,**
taču divi lietas mani bažīgu dara,

ka visa veida garīdzniecība varētu būt vienīgais trendseteris un bākuguns 21 gs.,
(tas kurss par mediju kontroli zem baznīcas, tikumiskās audzināšanas diskurss, bija kaut kas vēl, es atturējos saspringt)
un ka ar visa veida garīdzniecību mēs tūdaļ sāksim mārketēt lauku sviestu, jauno veļas pulveri un strukturēto ūdeni vai ieviesīsim LMT plānu "GARS".

Sīkās, taču uzkrītošās detaļās – es saprotu, ka ZS ir RTU absolvents, bet kā sasodīts patēriņa un pieprasījuma inženieris vaicāju - was ist das?

Manā dzīvē un informācijas laukā nupat ir par daudz mācītāju un tas neviļus atstāj par maz vietas pašam garīgumam, par daudz kanēļa tajās kanēļmaizītēs.
Tāds, lūk, fušierītis.






*lai ko arī tas nozīmētu.
** vārdos, pārsvarā- svētkos, ne sviedrotajā ikdienā.

kāds laikabiedrs, gremdējoties atmiņās par sportiski pavadīto vājgalu vēl citās upēs,
nule nāca klajā ar manuprāt, satriecoši trāpīgu frāzi -

"Viņa paklupa fizioloģiski."

Fizioloģisks klupiens, tā tagad dēvēt negaidītus faux pass un novirzes no pamatvektoriem.

pieņemšanas- noduršanas akts

Un vēl divas mūžīgas parādības ir vēstules no fotorobotiem šoseju malās un nepārejošais izbrīns,
svētās "ātrdarbības vārdā" izfigačījot kādu nenoarhivētu failu posmu no visurienes.

Kāpēc gan lai būtu citādi, ja var būt tieši tā un galu galā, neaizmirsīsim Annu Brigaderi, "ārd' ārā un dar' par jaunu."

Failu jautājumam piegāju konceptuāli, protams.
Rāmi nopūtos par ārpus jelkādiem reģistriem palikušo pāris dienu darbu un pasūtīju papildus atmiņu un jaunu cietni,
sak, mož būs mazāks vilinājums "pārvietot un izdzēst."

Fotorobotu vēstules uztveru kā mīlīgu dzīves apliecinājumu un būtu pilnīgi lieki sev kaut ko apsolīt šajā sakarā, ja nu vien, atlikt atpakaļ Waze.