Āreče, vairākas laikabiedrenes norādīja uz LR1 raidījumu "ģimenes studija" , kurā dažādjomu ekspertes ekspertē sarežģīto jautājumu, kura vārdā ir nosaukts cits raidījums, "kā labāk dzīvot."

Lai nebūtu tā, ka redzu cepienu, bet neredzu pannu,

saņēmos un vērīgi noklausījos šo stundu garo sešu sieviešu sarunu par menstruālā cikla, hormonālajām un pārējām maģiskajām fizioloģiskajām svārstībām. Un ziniet, kas ir?
Es sapratu, kas ir. Nekā tur nav! Like, totally.

Nieks par to, ka pat saprātīgas būtnes, paķērušas vienu, divus apšaubāmus teikumus zobos ir skaļi apvainojušās internetos, ka "pavei, mums reku, otrs viesturs rudzītis, tā matule teica, ka mēs kļūstam vērtīgas tikai līdz ar menopauzi, aaaaa", vai par to, ka auglības atpazīšanas eksperte visu savu runu un sakāmo konstruēja no piederības un slavenās "kā vīriņam labāk" perspektīvas. (Vai sieviete ir kas vairāk/mazāk kā viņas fizioloģiskie procesi?)

Tas, ko dzirdēju šajā sarunā, ļoti grodi līmējas kopā ar daudz un pamatoti apzviegtajiem Dieviešu, Ļaļočku, Baudu Karalieņu, UģaKuģa un citiem sievišķo enerģētiķu kursiņiem, skoliņām un nometnēm un vienu no centrālajām sāpēm mūsu jaukajā un saticīgajā sabiedrībā. Proti, vai es jūtos/drīkstu justies - [ievietojiet atbilstošo] veiksmīga, laipna, skaista, gudra, seksīga, laimīga, uttt)- ja es tā jūtos pati, bez peer-review un sociālā akcepta? Kaut kāds skaudrs kurlums, pārfokusēšanās un aiz laškrāsas svārkiem un zieda aiz auss paslēpusies skaudra, izmisīgi skumja vēlme locīties pēc atzīmēm, uzvarām, vērtējumiem, šādiem vai citādiem ordenīšiem, kas apstiprina piederību "vienīgajam, pareizajam, pieņemtajam modelim", ownershipu un nevis own-your-shit'u.

Vismaz man beidzot ir līdz kaklam, līdz brošai un aizdeguna mandelēm ir noriebusies visa tā ņemsme ap katrai sevi un dejām ap savu nabu, apdziedot savu īpašīgumu, nevis izlūkojot, kādas ir pārējās struktūras.

Jā, mīļā māsa iekš hromosomām, "mēs esam atšķirīgas no viņiem." Fizioloģija, emocijas, intelekts, utt.
To, jādomā, noskaidrojām jau bērnībā un atceramies ik reizi, kad palūdzam padot "to tirkīzzilo jaku" un Viņš, mazliet nelaimīgā balsī (jo ir neatbilstības) atsaka - zila? te ir tikai zaļa. vilksi?

Un tagad, divi uzdevumi:

1.1. sadzīvo pati ar sevi. Pilnspektrā.
1.2. sadzīvo ar Viņiem. Pilnspektrā.

vēlams harmoniski un bez raušanās pēc Oskara par labākās aktrises lomu.
vēlams tā, lai taviem un maniem apkārtējiem pēc manas vai tavas uzvedības nebūtu jāizsaka tik lieliskie minējumi par cikliskajām svārstībām.

Nebeidzamā karuseļveida vēderdeja pašām ap savu nabu garos svārkos un maģiskos rituālos ir nebeidzama karuseļveida deja pašām ap savu nabu.
Dieviešu sevī meklēšana ļauj dievišķi aizvērt klapes uz saskarsmi ar apkārtējo pasauli, kurā dzīvo, kā zināms, Viņi (un visas viņu taksonomijas grupas: karmiskie, liktenigie, bijušie, nākamie, mīkstie, utt utt) un CITI CILVĒKI, kā arī, pastāv tādas parādības, (ne tikai, bet arī) kā puķes, aļņi un sarežģīti pulsometri.

Un ja kāds vēlas postulēt, ka mēs, māsas iekš Kristus un menstruālā cikla, esam īpašākas par (jā, par ko?) un TĀPĒC JŪS VISI CITI, uz pirkstgaliem rotējot ap mūsu ap-savas-nabas-deju- lūdzu sekojiet līdzi mūsu cikliskajām svārstībām un iemācieties, kad un kā ir pareizi jāpielokas mums,

tad es lūk, gribu teikt, ka varbūt ir vērts izmantot reproduktīvo vecumu tāpēc, lai vienkārši iemācītos adekvāti uzvesties un valdīt savas emocijas, bioloģiskās un citas svārstības? Nu tā, ka būt sazobē un kontrolē pār sevi un atrast tādu uzvedības modeli,
kurš nedara pāri nedz sev, nedz negriež pasauli ap ziniet, liktenīgo cikla pirmo dienu, kurā jā, paties, nenoliegsim- dažkārt liekas, ka marsieši mēģina izvilkt olvadus ar sarūsējušu tamboradatu caur ausīm. Bet vai tas kādu no mums padara unikālāku? Nē! Tā ir. Tā vienkārši ir. Tā ir man, tev, viņai, pat viņai un arī viņai. So, what? Šis nebūs unikālā atšķirīguma punkts. Nebūs. Nē. Nebūs. Bet gan tas, kā ar šo tieku galā.

Tā, vienkārši būt patīkamam, adekvātam cilvēkam un valdīt savus vējus un viļņus, tas tā- daudz prasīts, diez?
Vai patiešām visur tas dievišķums kā E621 jāpiegāž?

Un Matules frāze par to, ka sievietes pēc menopauzes "var beidzot sākt darīt lietas" ir sagriežama arī pavisam citādi, turklāt, ļotu veselīgi:
mūsu sabiedrībā ir paīsi aktīvās dzīves gājumi (dzer ātri, mirsti jauns un valkā bārbijas kleitas/vārītos džinsus līdz uzvarai un pēc 50+ aizlien aizkrāsnē ar skatu uz tuvējiem kapiem) un doma, ka nobriedusi sieviete varētu gribēt kaut ko sasniegt dzīvē arī bez vīriņiem un bērniņiem, ir diezgan tāda, duāli pieņemta, jo "vai tad nepietiek ar pavarda kuršanu, vai? aptraukusi?"

Un ja nu reiz jāsaka, tad no šīs intervijas vērtīgais grauds, kas būtu paņemams ir tas, ka 50+ vecums ir absolūti derīga cilvēka vecums, kurā var saņemties pārrakstīt savu dzīves gājumiņu, piekoriģēt notikmu un izvēļu plūsmu un tiešām, dzīvot cepuri kuļot, nevis poļu fabrīķa kleitā ar spīdumiem žēlīgi slīpējot nezēmerētus dēļus pie grupas Zeļļi dziesmas "Zeme-nes".

Jo pilnvērtīga dzīve ir garāka par menstruālo ciklu un aplī ap sevi tomēr nerotē. Ir tomēr kaut kas vairāk un mazliet virs četriem gadalaikiem divdesmit astoņās dienās un spēja tikt ar sevi galā nemaina brīnišķo dzimuma faktoru.

Kamēr manā dzīvē notikumi kārtojas biezos un blīvos slāņos, kurus ne var, ne pat arī vajag aprakstīt, skatos, arī pārējā nācija – karojoši vegāni, ballīšu zvēri, pilsētu karalienes un citas zvaigznes gluži pirkstus rozetē degunā sabāzuši nesēd. Jūlijs matos, skatos.

1.
Patiesi izpriecājos par diksusiju ap LNB "Kleever" gadījumu. Izaicinājumiem bagātajā mārketologu un zīmolvedības ikdienā dažkārt iezogas skumjas līnijas, kad šķiet, ka mūsu darbs visiem, izņemot finanšu daļu, ir pie kājas. Pat finanšu daļai tas ir pie kājas, tā šķiet īpaši depresīvajās dienās, kurās klusībā apceram,
vai labāk būtu sadedzināties banerī vai tomēr sagriezties ar brendbukiem, jo ar radošajām idejām, kā zināms nevar sev padarīt galu, vienīgi var vairot galvassāpes.

Teiksim, lauz tu, profesionālis atalgotais smukus zīmuļus stilīgā birojā pusgadu, raksti tāfeļburtnīcās idejas ar izrakstītiem floumāsteriem un sasnien pats savas zarnas šņorītē katru pirmdienu, kamēr pārzīmolo iemīļoto Apinīti par AApinīti, lai kopā ar apburtajiem patērētājiem ietu laikmetam līdzi un stilīgāks būtu, bet sasodītie pircēji tāpat šamo par maziņo vai pat cisku sauc;
Swedbankai ar visiem tās toksiskajiem ezēniem un vāverēniem cik gadus zem oranžā ozola bij jātup, lai par Hansabanku vairs neauktos? Lattelecom kurš pareizi uzraksta ar pirmo reizi?
Un Statoilu par Štatoilu kad tu, jāni, māri, baiba, dace pārstāji nesaukt? Un Benu aptiekas par Ģimenes?

Bet te, skaties, izrādās viegli ņemts zīmolrades darbs spēj raisīt "diskusijas un viļņošanos" sabiedrībā, veicina "asu vārdu pārmaiņu", "neapmierinātību", protesta vēstules. Pareizi ir, jo nosaukums, tiešām makten neveikls.
Un tas būtu tieši tāds pat, ja būtu Atašienes mājsaimnieču kārklu groziņu zīmols, jo ārsta recepte te ir īsa: "DOMĀT VAJADZĒJA. DOMĀT. VĒL DOMĀT. PADOMĀT PAR TO, KUR ATRODIES, KAM RADI UN KO, VAINEVAINE."
Un atzīt kļūdu un aizvērties un paspēlēt ikarusos pārdzimt no jauna no pelniem un kauna.

Tas, kas mani smīdina šajā trīsnedēļu diskusijā par Kleever ir tas, ka:

1) tā joprojām turpinās, mūžam nav miera zem Latvijas bērziem un
2) sāk parādīties tā jaukā pārprastās demokrātijas forma, ka jādemokratizē nosaukuma radīšanas/veidošanas/apstiprināšanas process.
Domāju, esam mēnesi pirms tautas referenduma par LNB restorāna nosaukumu un viss, mēs zinām par "radošo ideju izskatīšanu", būs izrādījusies maigi pūpoliņi mūsu nāsīs. Jo pretviedoklis ir visiem un katram.

Lūk, brāļi un māsas mārketingos. Būsim uzmanīgi. Izrādās, VISIEM TIE NOSAUKUMI RŪP. Esi trīskārši atbildīgs kā Hektors, kad nosauc kādu Klīveru par Kleeveru un vispār, rosies tuvu svētpunktam.

Vēl es ceru, ka LNB lūzt no apmeklētības palielināšanās, vien Kleever stāv tukšs un viesmīļi un tukšie trauki ikvakaru gauži raud,
jo tas ir zem mūsu visu augstā goda un praktiskās ētikas – ēst vietās ar sliktiem nosaukumiem.
Par tām šausmām ēdienkartē arī nav ko piemetināt, ceru, ka vismaz ēst tur kāds gatavot māk. Baby potatoes!

2.

Gribi zināt, bērniņ, kas ir semiotika? Paskaties šitajā attēlā. Dubultu tualetes lietošanas instrukcija, lūk, bagāti māca, kā. Tas jūras attēliņš fonā mani savēla līksmes kamolītī, nemaz nerunājot par ūdeņaino morālo vēstījumu, par lojalitātes veicināšanu un klientu bāzes paplašināšanu. Vēstījums arī saturiski šķiet īpaši tiem pielāgots stulbeņu olimpiādes dalībniekiem, kuri cirtīsies par otro vietu, tomēr gan jau kūrortpilsēta vislabāk pārzina savu mērķauditoriju. Spēcinoši, sarežģīti un lietojiet tualetes atbildīgi, ja.

3.

Vēl man ļoti (antropoloģiski) interesē pašvaldības kā resoriskas parādības, jo dokumenti, kādus tur ļaudis sacer, mēdz būt prieka un īsteni treknas labestības pilni. Tad nu dāvāju ieskatu par izaicinājumiem, disciplīnu un jostas pievilkšanu no Jelgavas.
"Mentalitātei raksturīgā mīlestība uz ziediem un namatēvu apziņa, uzņemot viesus ar cienestu" – lūk, kas ir vērienīgu bezkonkursu tēriņu patiesais dzinulis. Nezinājāt? Tagad ziniet. Nāsīs iecirtās dokumentu skapja konjaka smarža.

Citēju:

"Paklau, nezini, cik ilgu laiku vajag, lai uzrakstītu grāmatu? Nu, tādu kā Peļēvina vai kaut vai, Joņeva?"


Lūdzu, piemērizpēte, atbildes un ieteikumi.

Pārsteidzu pati sevi un rakstu, lūk, šādu tekstu "Ja nu gadījumā kādam ir liekas 1-5 gb beztelts ieejas biļetes uz Positivus, sūtiet signālus. Paldies.

Gāju es caur Bastejkalnu,
salu,
prātā dominēja divas grēcīgas domas vienlaikus un voila- brīnums notika- teju nekavējoši un teju aiz rokas PIRMAJAI UZRUNAI MŪŽĀ noķēra Brālis Mormonis.
Lūk, beidzot, beidzot varu sevi uzskatīt par pilntiesīgu pilsētnieci, mani uzrunāja viņi, ticības sējēji, turklāt kādā brīdī!

Prāta apgrēcības brīdī, mani draugi. Viņi juta! Taisnība jau vien bija vecajam Vaidenbaumam, vai ne vai ne.

Cibas neredzamo cepienu aizsegā padalīšos ar to, ka jā – nekļūdījos pareģojot, ka hipsteris no manis nesanāks un svētā keila cepšana neglābj pašu keilu.


Piegriezu šo kultūraugu pie sešstundu vārītā buljona zupas (+2 hipsterpunkti), tomēr nesapratu pienesumu (- 2 hip punkti). Atcerējos, ka blogosfēras slavenības augstu dzied par keila čipsiem. Liku cerību zirgus uz to.

Saplūcu abu bunšu lapas, iemasēju ar pirmšķirīgu grieķu olīveļļu (+ hipsterpunkts, + snobpunkti), pārbēru ar tučtuč pirmšķirīga jūras sāls (+ hipsterpunkti - snobpunkts, sestā deklinācija), pierīvēju daiviņu svaigā ķiploka; ietūcīju cepeškrāsnī uz 7 minūtēm
un izņēmu no tās sakaltušās un skumjās lapiņas. Atdzesēju.

pagaršoju.

Nēnu, "darbs paveikts", bet tās tomēr ir žēlīgi sažuvušas lapiņas ar jūras sāls un olīveļļas garšu. Bez jelkādas raksturgaršas un makrobiotiskā pienesuma.
Ziniet par angļu brokastu kartona desiņām? Vai par soju, kas var būt gan kotlete, gan štrūdele, gan automazgāšanas sūklis? Ivetu Griguli, kura arī var būt dajebkas taču ziniet?

Domāju, ka iemasējot ar eļļu un apberot ar ķiploku par ēdamu var uzraisīt gārsu, balandu, vārpatu, bērza lapu un tumsā droši var pagatavot latvāņa čipsus (hot latvian).

Resume:
keila padarīšana par kaut ko ēdamu tomēr ir velti šķiesti kilovati
un tas kopā ar kabacīšiem vismaz manā dārzāju uztura piramīdā iegulst sadaļā "vienādiņ labs un cienījams kompostaugs ārīgai lietošanai."

Bet droši baudiet visus keilus ne vien tolerances un iecietības nedēļā.

Es ne par faktu. Bet metamorfozēm. Un/vai stulbumiņa vieglajām uzvarām.

"Svētdien plūdu laikā no Tbilisi zoodārza brīvībā izkļuvis lauva trešdien pilsētas centrā nogalinājis vīrieti, paziņoja Gruzijas Iekšlietu ministrijas preses sekretāre. Tīģeris ceturtdien ir nogalināts."

Piemēram, Maigas Zaigas, Lauras Šauras, Agneses Ragneses, Fantas Santas, Zīlītes Žubītes un Klotildes Brunhildes, Nūja Kafija kā arī citas draugaļas raugaļas:
saspringtajā vasaras versmē dzersmē lūdzu nepalaist garām sievišķības meistarklasi ar Uģi Kuģi.

Es simtpunktu noticēju, ka tieši (arī) vēdiskais filozofs, ajūrvēdiskais pavārs Uģis Kuģis zina noķert te pat (!) klejojošo sievišķību un mācēs palīdzēt atvērt tās vārtus ikvienai interesentei. Pēdējā laika publisko diskusiju kontekstā īpaši valdzinošs šķiet jautājums nr.3.- proti, kas jādara, lai sieviete nekļūtu par vīrieti.

Armēnijas radio atbildētu īsi.

Jā, Kolmanes Ručs&Norie tiešām bija lieliska stāstfilma, paspēju uz pēdējo seansu un labi gan, ka paspēju.
Ļoti cilvēcīgi un skaisti ar visām tik raksturīgajām detaļām – vieglo nepacietību pamācīšanā, tik daudz kā pašsaprotamību un aizkustinošo suņa apmānīšanu pret burkānu zagšanu. Tā liepa, kas vasarā ziedēja un tā pati ziemā, mūsu četru (trīs) gadaliku smeldzīte un pāri visam, nejaušība ar kādu dažkārt cilvēki satiekas un atrod radniecīgas dvēs'les, jā.

Lasot ziņas un ziņu produktus portālīšos, ievēroju, ka ir tāds īpašs rakstītāju slinkuma paveids, kas saucas "pagājušā gada līmenis."

Piemēram, lieliski neko neizsakošais pērnās vīnogu ražas līmenis , vai mitoloģiskie Jāņu ceļošanas apjomi.. Te, tik svarīgais pirmais ceturksnis lauku tūrismā , ziņa, kas ļauj sasniegt ceturkšņa baudas virsotnes Statistikas pārvaldes darbiniecei Maldai Racējai, bet kā labu vēlošs lasītājs, es alkstu zināt, vai brīnišķajā lauku tūrismā ir kas mainījies tieši šogad, vai SPA servisi Sērmūkšķos joprojām ir 3x dārgāki/vērtīgāki par SPA servisiem alkatīgo igauņu salās; vēlos zināt, cik ģimeņu no pēterburgas ir jau novērtējušas poniju izjādes Krāslavā un cik jauni un satriecoši lauku tūrisma produkti ir nākuši klāt šosezon. Turklāt, vai pērnais gads bija labāks par aizpērno? Kāpēc jā/kāpēc nē? Un īpaši atjautīgajiem – vai "krievijas krīze" ir kaut kā pamainījusi ceturkšņa datus un kur visi centieni atvilināt gardēžus no Vācijas? Kur ir kaut kāds attīstības vektors, ko es/tu/viņš/viņa dara nevis, lai "noturētos", bet lai "attīstītos", lai kļūtu labāk man/tev/mums/jums/viņiem/viņām?

(Šī eknomoski - analītiskā citāta autoru nominēju ceļojumam uz Davosas forumu* vai vismaz mudinu pavadīt dažas stundas sarunās ar jebkurun no diviem V. Dombrovskiem** pēc izvēles "Tas [pieprasījums] daudz neatšķiras no iepriekšējā gada, bet saimnieki arī nelolo lielas cerības, ka gads būs labāks kā iepriekšējais. Drīzāk otrādi - varētu būt pat nedaudz sliktāks. Jess. Vēstījuma jauda un analītikas dzīles! Nassim Taleb, nāku.)



Proti, tu kaut ko pavēsti, ka šogad "joprojām turies un cīnies", bet īsti nevari teikt, cik ļoti (konkurenti noskaudīs, valsts atņems), tāpēc konstatē, ka vai nu esi turpat, kur pērn (un tas, droši vien ir labi), vai arī "esi atgriezies pērnā gada līmenī."

Vienādiņ, nav daudz vaļas lai piemeklētu atsaites kādās no socioloģijas, komunikācijas vai citām elastīgo zinātņu teorijām, par indivīda spēju atsaukt analītiskajā atmiņā notikumus senākus par gadu, bet šo parādību tik ļoti neatrodu teiksim, economistos vai guardianos, pagātne, turklāt tik īsa- gads- kā atskaites punkts ir ļoti izteikts mums. Vai tu zini, vai piena cenas ir pagājušā gada līmenī? Cik maksāja poļu zemenes latos? Un kā tas izskatījās tā brīža pirktspējas paritātes griezumā, m?


Teiksim, pēckrīzēs, tā ap 2012/2013 gadu bija populāri ziņot, ka "ir sasniegts 2007/2008 gada līmenis", kurš kā zināms no ābeces, bija uz kredītēšanas adatas sēdošās ekonomikas slimības vēstures eksplozijas līmenis, tāds diabētiķu festivāls "Saharīns", pirms visi draudzīgi iemaucām aizā un nekādi nebij' veselīgs ekonomikai vai sabiedrībai plašāk/dziļāk.


Mīļie reklāmisti mīlēja ik gadu TNS datus servēt ar atzīmi "cik tuvu esam pirmskrīzes līmenim." Itin kā biznesa attīstības mērķis būtu "atgriezties pie kaut kā", nevis attīstīties tālāk/plašāk/ pelnošāk, turklāt, īpaši jau nu reklāmas nozare, kura pat gribēdama nevar atgriezties pie tā līksmās kurināšanas festivāla, jo nezkāpēc, krāsninas (mediji/kanāli) kaut kā tik ļoti aiz-sa- fragmentējušies, ka nav, kur iespraust to savu kalgonīta 30 sekunžu rullīti. Jāsāk, zin, aktivizēt uz vietām, bet to jau TNS nenomēra.

Bet re, piemēram, plastikas ķirurgs plāno atgūt pirmskrīzes apjomu , bez piebildes, ka tas notiek uz pakalpojumu eksporta, tātad, totāli citas auditorijas rēķina. Značit, "līmenis vecais", bet griežamie citi. Teiktu, ka tas ir totāli cits messidžs. Šis arī lielisks, kapteiņa acīmredzamā piezīmes no ledainā ganību lauka .

Nu un kopsummā, valstī viss ir mierīgi. Jo sliktākajā gadījumā – esam turpat, kur pērn.


Re. Kam velti mocīt smadzenes un iegaumēt cēloņsakarības, ja vari pagriezt laiku viena gada griezumā un padomāt, vai esi turpat. Nezinu, kā citi, bet manās asinīs kopā ar mazliet dzelzs un pāris eritrocītiem riņķo vēlme "nemitīgi attīstīsties un uzlabot esošo stāvokli" un nekādā gadījumā nebūt "pērnā gada līmenī." Jo vai tad viss bija labi? Nē, bija tak vēl pēc kā tiekties, ko darīt labāk. Iespējams, tas nāks pēc gadiem divdesmit or zo, kad galvenais būs "turēties pērnajā līmenī" vai "atgriezties pie pirmskrīzes apjomiem." Teiksim, kad cilvēkam ir 75 un perspektīva ir noturēt "pērnā gada labo līmeni", kurā biji vesels, možs un pie laba gara, tad šāda polemika ir vietā, bet jaunie cilvēki un jauno valstu jaunās ekononomikas – tām šādu slinkumu/sīku salīdzinājumu piedot grūti.

Bet mēs jau melanholiķi, liriķi un pērnā gada pļaviņās smeldzētāji.
Life goes on.


* Davosas forums, par spīti lingvistiski-fonētiskajai līdzībai Valsts prezidenta izloksnē nenotiek Balvos, bet tas nekas. Tas tāds liels pasākums, katru gadu pērnā gada līmenī.
** Viens komisārs, otrs vēl tepat. Bet ir satiekami, sarunām pērnā gada līmenī.

Diemžēlībā atkal jau saprotu, ka nekvalificējos īstam hipsterim un pat ne svaigēdājai.
Man tie lapu kāposti vismaz svaigā veidā liekas briesmīgi: sīvi, asi. Ko nu?

Jā, vakar pēc ilgiem laikiem atradu sevi Cēsīs, jo tārkā kalevala kādviendien īstajā brīdī uzdeva īsto jautājumu un tā nu, pastellējot biļeti divpadsmitajā rindā, es aizvīkšķījos uz Kremeratas koncertu un vēl neredzētās Vidzemes koncertzāles apskati.

Man diezgan patīk vērot mazākas pilsētas un sistēmas, lielu jau pa visem nemaz arī nav un tas, kas atšķir vienu mazo pilsētu no citas, ir mērijas ambīcijas un vīzija un spēja to vīziju iedabūt un noturēt savas sistēmas organizācijā. Cēsu puikas šajā ziņā ir brutāli/ brīnišķīgi/ bērnišķīgi sapņotāji, nu, tie džeki kuri visu ballīti ir labā uzvalkā un spridzina lieliskākos jokus, "šaaaaaaampanietis meitenēm" /žests/ un tad ap puspieciem nezkāpēc uz brīdi pie kāda precīza jautājuma ieplaisā un klusi apraudas uz pleca par dažām neatbilstībām, bet, izelpa,
īss ir šis vājuma un atklātības brīdis un spridzeklis, morāli atvieglots, turpina būt lepns, mazliet lecīgs un simpatiski vienkāršs.

Tātad, koncertzāle.
Nolikusi mētelīti devos meklēt liftu uz sesto stāvu, bet tuvākie lifti kursē tikai līdz Sēnītei/ trešajam stāvam, lifts, kas aizved uz vinotēku,
ir jāmeklē citur, cauri gaitenim, gar otru restorānu, kur iztālēm uz letes gozējās rosola laiviņas, krabju groziņi un saldējuma kokteiļi. (Ceru, ka arī vakar dzimušajiem bērniem izdosies ierādīt kultūras latvieša pamatrefelksu- "gājiens uz koncertu vai teātri= saldējuma kokteilis", jo nevar taču pātraukt paaudžu līniju, "kā gan citādi lai iztur tās jūsu Marijas Stjuartes", piemēram.)

Lifts. Liftu atradu pēc tam, kad atradu tualeti un pirmo iepirkuma procedūras uzvaru pār arhitektūru- es neticu, ka domājošs projektētājs uzzīmēja tik šauru koridoru, kura galā ir 4m2 plaša tualete ar mikroskopisku "iz - pod- žurnāls - depo- kā-rautā-atlaides" kantainu izlietni.
Fakinthing,
tur ir visa siena brīva, kāpēc šī kurpju kaste ar šļakstīgo krānu,
lielā izlietnē savas ķepiņas ir ērtāk mazgāt gan milžiem, gan mazajiem kultūrkārajiem, ja. Kurš vispār izdomāja mazas un kantainas izlietnes?! Lai tam poļu dizainerim žagas rauj visu pēcpusdienu!

Un kur, kur lai es lieku somiņu? Zobos?

Lifts. Liftā papļāpāju ar restorāna viesmīli, koncerta dienās mums pūļi, viņa teica un tūdaļ arī ieniru pūlī un no vinotēkas pavērās viens no dzimtenes daiļākajiem skatiem, kura vārdā es tikai šoreiz paburkšķēšu. Par mācību citiem.
Skats, tātad, ir lielisks. Visas Cēsis/visa Vidzeme (mēģināju saskatīt Valmieru, bet tā tomēr ir par tālu) pie kājām un potītēm, šo skatu vēlēšos baudīt septiņos pārējos gadalaikos, vēlams klusumā un mazākās sabiedrībās, skats meditatīvs un tarificējams pa miljonu. Nu vismaz, kopā ar labām vakariņām, labu vīnu, utt.

Betē,
kā teica mana vecmāmiņa, ar smukumu vien paēdusi nebūsi un tagad es paburkšķēšu.

Ceru, ka jaunā viesmīle kādreiz iemācīsies to, kāpēs viņa tur strādā. (Un viesmīlība nekad nebeidzas.) Ceru, ka seniorā viesmīle arī iemācīsies to, kāpēc viņa tur strādā. (Jo viesmīlība nekad nebeidzas.) Ceru, ka vietējā traumpunktā nebūs liels pieplūdums no tiem, kuri atviegloti iznāk no tualetes, ver vaļā turvis, bet tur tieši priekšā- GLĪTA BETONA KOLONNA PA VISU SEJU. Straujas darbas un plašu kustību cilvēkiem (es)- man jau notrīcēja piere, es redzu, kā ielīmējos kolonnā, jo par neko nav padomāts un tajā brīdī es palikos domīga.

Redz, arhitektūra un projektēšana ir tik smalka lieta, ka, atšķirībā no "logotipu zīmēšanas" par laimi, katrs viens pilsētiņas mērs to pašrocīgi nedara, to tomēr dara smalki skoloti un dzīves rūdīti ļaudis.

Es atsakos noticēt, ka arhitekti vai projektētāji bija tik tuvredzīgi, ka pretī tualetes durvīm ielika kolonnu, kurā skaisti ietesties. Taču man nav iemesla neiedomāties, ka Būvnniecības Procesā radās vēlme un vajadzība saimnieciski izdevīgi iepirkties, samazināt, pārplānot, mainīt funkciju bija vidēji divreiz nedēļā, pirms sapulcēm un tad tai lietai ķērās klāt klients (jo ir uzbēvējis šķūni, tāpēc eksperts), būv-ne-uzraugs (jo zina labāk un bez tam, klients ir karalis) un seši projvadi rozā kreklā un gala vārds šajos jautājumos allaž pieder kādam Meistaram Viktoram,
kurš ir tik stiprs un drosmīgs, ka iedzen kirova lipmana vārdā nosaukto pāli tur, kur uzskata par ērtāku un sūds par tām jūsu durvīm, "a ejiet lēnāk".

(Teiksim, ja arhitektiem būtu spēle "akemens šķēres papīrīts", tad stiprākais un akmens vienmer būtu "meistars", šķēres ir "uzraugs vai klients", bet pats arhitekts ir kaut kāds papīrītis, kurš galīgi nav stiprā pils šajā shēmā. Es dalu jūsu sāpi, draugi.)

Akmenīšu spēkdarbi rotājās arī jau padrupušajos griestu skrūvējumos un vadu tinumos, vienvārdsakot,
par labu arhitektūru vienmēr stiprāks būs viktoru darba tikums, iepirkumu procedūra un kolektīva tuvredzība mīļā miera un smukas atskaites labad, mūžīgi mūžos un āmenīt.



un kas par to, ka es biju nopirkusi biļeti 12 rindā, bet zālē pēc vienpadsmitās nāk trīspadsmitā, biļešu meitenes saka- "te ir tā sieviete, kura nopirka biļeti divpadsmitajā, liksim vinu sestajā?" – kas galīgi nav klausīšanās rinda,
es sēžu sestajā un es jūs tāpat vienādiņ mīlu, brašie un lepnie, sapņojošie Cēsu džeki ar reģionāli plašo sirdi.
Ir lieliski, ka Cēsīs ir koncertzāle, vien arhitektūras žēl un iemaucot kolonnā arī sāpēs mazliet.
Taču mēs varam iet lēnāk, lai ierakstītos uzbūvētajā realitātē, jo mazs ir varens.


Pats koncerts- absolūti un ļoti brīnišķīgs.

Ohlala, sūrajā sāncensībā palikām otrie.

Komandai piederēja žūrijas (klients un čiekurčiekuri, teiksim, uk design council važoņa balsis), betē, tā kā atmetām teātri, tad trūka skatītāju balsu. Tā nu uzvarētāji mūs dzirdīja no saviem kausiem, fakin 2 punkti, bet tas nekas, slavas jūra un komplimenti tālākdzīvei.



5 reizes šodieb skaidroju, kāpēc nedzīvoju tajās londonās un tveicēs. Konceptu par mīlestības (ieskaitot, bet neaprovežojoties ar dzimtenes) jaudu un vilknājumu nanopirka, uzstājīgi viņi teica- bet kāpēc tu neesi ar mums? Tev jābūt te. Nu, ko man teikt- esmu latvju cietēja pro, patīk grūtības ? Sirds man enkurs/ tēvamāja/māteskaps/ rasasrītu zirnēklīts? Ierastāki sivēntiņi zin paģērēt pērles, ko?


Pēcāk, pēc kvartàliem gara klusuma un sargājošas triekšanas,
uz mazā tilta pār Temzai (ser) maķenīt apraudājos, asaras slēpjot gardā lokālzviedzienā, kuru ne-pa- skai-drot.
Move on, carry on, toreadori un haizivs steiks, jā.

"Comedy is where the truth meets the pain."

( strīdus āboļi. )

( Karaliskā produkcija. Drāmas moments. Turpinājums sekos. )

Vakar vai varbūt šorīt es piepeši iemīlēju konfliktus.

Bija apmēram tā.
Mēs nonācām tādā kā pundurpasaules galmā, pa ceļam sadalījām dienas lomas atbilstoši saviem personību profiliem un ar drosmi, moderniem diapozitīviem un pārliecību iespiedāmies kā balodīši dūkulīši šaurā tribīnē,
trīs karaļu, pīķa dāmas, pāris drosminieku un četrpadsmit gļēvu ierindnieku priekšā. Kaut kāds šaha galdiņš jums tur, jūs teiksiet, apmēram tā arī ir.

Ar tiem karaļiem ir tā, ka īsti zilas asinis viņiem nav, toties kādā no iepirkumu procedūrām pēc saimnieciski izdevīgākā lēmuma tie viņreiz apgādājās ar lētām širpotrebadrānām, kuras pa gabalu izskatās gandrīz nevainojami, nevajag uzlikt brilles vai pienākt pārāk tuvu, jo tad īstu mantu redzējusī acs uzreiz diskrēti atpazīst feiku, ierauga, ka skroderis bijis stipri glaimojošs un iztapīgs un ir noklusējis pāris nebūtiskus (alkatība, ambīcijas) un dažus fundamentālus karaļa produktu defektus, tādus kā kultūras vai kompetences trūkums. Bet nu neko, ja reiz tronī un manteļos, tātad, karaļi, sakožam zobus un piekrītam preambulai. Galma apskati sāksim no augšas.
( Karaliskā produkcija )

Kā ir nosaukta angļu valodas mācību grāmata īpaši zobārstiem?


upd. nespēju noturēt intrigu ilgāk.

Liekas, ka sirsnīgākā "zvanu centru" funkcionalitāte ir Dzirciemielas Stomatoloģiskajam institūtam.
Spiediet taustiņu viens, ja pie bērnu vau pieaugušo stomatologa, taustiņu divi, ja pie ortodonta" un taustiņu trīs, ja pie mutes-sejas-žokļu ķirurga, taustiņu četri.....

Menu piedāvāja vēl dažādas izvēles, man pietika ar trešo,

taču nezkāpēc iedomājos tos klausulē vaidošos zobiņšsāp, kuri pēc kariesa skavās pavadītas nakts vai, drīzāk jau nedēļas/mēneša un ibumetīna irdinātām aknām tomēr saņemas pierakstīties un iet "tikai parādīt"

un iemīļotais zobārsts acīs skatoties apgalvo ka tiešām tikai apskatīsies un skropstas plivinot iekrāmē tev šaurajā žoklī visus savus miljonu vērtos siemens nixdorf instrumentus ar optiskajām kamerām grafīta svīķurbjiem un citām nanotehnoloģijām un ķiršu aromātu bet nepiemirst arī labo smalko krāsnskruķi zondi kurai 21 gs nav laupījis nepatīkamību ne pa kripatu un ar kuru novelk pa visu to kas vēl tur dzīvs un dziedošs priecīgi triumfējot IR MĀSIŅ DO' LIELO un tu kā hipnotizēts trusītis sirdij dragājot starp papēžiem un kreiso ausu ļipiņu sēdi ticībā ka viņš JOPROJĀM tikai APSKATĪSIES VĪRS UN VĀRDS un tu atkal saproti ka cilvēki dažādi saprot vārdus jo jā dažiem tie ir darbi un uzmanīgi rij aizvainojuma asaras un klausies kā TĀ LIELĀ lokanā adata aizlokās gar degunu tad ausi tad aci un atpakaļceļā atduras žokļa kaulā pretējā pusē un tu palēnām krīti līdz grimsti tādā kā pārziedējušu pieneņu pļavā līdzīgā tai aiviekstes pļavai atmuguriski un saproti ka šodien nepieņemsi nevienu pašu lēmumu un nevienam neticēsi nekad šodien jo viņš taču teica ka tikai APSKATĪSIES un tad viņš mazliet bažīgi jautā kā tu jūties un tu saki UZMESTA un nezkāpēc tas viņam liekas asprātīgi viņš gardi smejas un saka ka uzdrukās to uz tēkrekla un tad nākamo dienu tu smaidi tādu brāļu kļičko smaidu jo špricīte ņēma labi jo labi un negāja prom ņēmusi ja jau reiz tā paskatās tad paskatās lai jūt saka viņš uz atvadām tiekamies pēc nedēļas

jā, tātad ierakstītu to, ko saka klausulē, gaidot zvanu centra savienojumu Dzirciemielas rindai, būtu, lūk, branga kontentanalīze un janīnai kursītei novadu vārdene uz līdzenas vietas.


un pierakstieties, draugi, pie zobārsta tūliņ, jo iemīļotie ķirurgi aizrakstīti līdz zeptembrim. pie uzticamās rokas veiktā griezienrāvienskrūvinga tik ātri netikt, ot, ķibele. un kā saka, homeopātija te ir bezspēcīga.

mīļie brāļi un māsas,
ir jau forši viss, pieņemsim, ka dzīvojam labi koptā "tradicionālo vērtību sabiedrībā*", kurā godājam indivīdu reliģiskās tiesības un brīvības,**
taču divi lietas mani bažīgu dara,

ka visa veida garīdzniecība varētu būt vienīgais trendseteris un bākuguns 21 gs.,
(tas kurss par mediju kontroli zem baznīcas, tikumiskās audzināšanas diskurss, bija kaut kas vēl, es atturējos saspringt)
un ka ar visa veida garīdzniecību mēs tūdaļ sāksim mārketēt lauku sviestu, jauno veļas pulveri un strukturēto ūdeni vai ieviesīsim LMT plānu "GARS".

Sīkās, taču uzkrītošās detaļās – es saprotu, ka ZS ir RTU absolvents, bet kā sasodīts patēriņa un pieprasījuma inženieris vaicāju - was ist das?

Manā dzīvē un informācijas laukā nupat ir par daudz mācītāju un tas neviļus atstāj par maz vietas pašam garīgumam, par daudz kanēļa tajās kanēļmaizītēs.
Tāds, lūk, fušierītis.






*lai ko arī tas nozīmētu.
** vārdos, pārsvarā- svētkos, ne sviedrotajā ikdienā.