barbala ([info]barbala) rakstīja,
@ 2015-05-27 22:28:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Kā iemīlēt konfliktus- I
Vakar vai varbūt šorīt es piepeši iemīlēju konfliktus.

Bija apmēram tā.
Mēs nonācām tādā kā pundurpasaules galmā, pa ceļam sadalījām dienas lomas atbilstoši saviem personību profiliem un ar drosmi, moderniem diapozitīviem un pārliecību iespiedāmies kā balodīši dūkulīši šaurā tribīnē,
trīs karaļu, pīķa dāmas, pāris drosminieku un četrpadsmit gļēvu ierindnieku priekšā. Kaut kāds šaha galdiņš jums tur, jūs teiksiet, apmēram tā arī ir.

Ar tiem karaļiem ir tā, ka īsti zilas asinis viņiem nav, toties kādā no iepirkumu procedūrām pēc saimnieciski izdevīgākā lēmuma tie viņreiz apgādājās ar lētām širpotrebadrānām, kuras pa gabalu izskatās gandrīz nevainojami, nevajag uzlikt brilles vai pienākt pārāk tuvu, jo tad īstu mantu redzējusī acs uzreiz diskrēti atpazīst feiku, ierauga, ka skroderis bijis stipri glaimojošs un iztapīgs un ir noklusējis pāris nebūtiskus (alkatība, ambīcijas) un dažus fundamentālus karaļa produktu defektus, tādus kā kultūras vai kompetences trūkums. Bet nu neko, ja reiz tronī un manteļos, tātad, karaļi, sakožam zobus un piekrītam preambulai. Galma apskati sāksim no augšas.


Pats dižākais karalis dziļi sirdī (bet ļoti dziļi) ir mākslinieks. Uz citu mākslinieku viņš tālab tādā nazālā, bet solidārā balsī saka "MĀĀĀKSLNIEKKKUNGS". Tipa, savējais, "esmu lāga čomiņš tronī, nebaidies, zaķīt," viņš vēsta man neverbāli, kad nostājas blakus un tad tā viegli šūpo gurnus (savus). Kam negadās, es allaž nodomāju, šito vingrinājumu man reiz ieteica stresa novadīšanai, bet piekodināja gan darīt vienatnē. Tā labāk iedarbojas, man teica. Diemžēl, pats dižākais karaļa drānu valkātājs ir tikai čaumaliņa šajā spēlē, jo viņa saturu piepilda citi un viņš pats ir tikai forma, fasāde, cietā vizītkarte, tituls, gravēta pildspalva, vimpelis uz galda, viņš ir galva ar aizšūtu muti un vismaz trīs kakliem un domāju, ka raženu ragu komplektu, jo kam gan vēl tās durvju ailas viņa pils spārnā tik platas, ragiem, es saku, ragiem.
Fatālu mugurkaula absenci un nespēju pieņemt lēmumus raksturo arī tas, ka karaļa lomas izpildītājs mēdz apsiet ap kaklu to klajo kaklasaišu koncepta kastrāciju - zīda gleznojumus, kurus visticamāk darinājusi arī dekupāžu pieprotošā sievasmāte Maiga. Malēnieša izloksne.

Otrs, druknākais karalis ir rojalitāti iemantojis cīņas ceļā. Viņš ir no tiem, kuri Nīči izlasīja pirms Fromma, ja vispār vienu un vai arī otru, jo pilnīgi iespējams, ka viņš aprobežojies ar pāris rindām no Mein Kampf, Pastariņa dienasgrāmatas un "Ai meži meži, tumši meži" dziedāšanu pie ugunskura ceturtās klases ekskursijā un precīzu nažu asināšanu kā vasaras ganiņa darbu. Lai nu kā nebūtu, druknākais karaļcilvēks pats ir ar dūriem i zobiem izcīnījies (nejaukt ar latvisku kārpīšanos) līdz tronim, tur arī šodiendien cīnās vēl joprojām. Cīnās ar sevi, cīnās zem paklāja, aiz durvīm, mapēs, arēnās- viņa kaujas ir ikvienā mērogā, makro un mikro, viņa ieroči vienmēr ir kādam vēderā vai vismaz, pielādēti šūpojas mērķa virzienā, (jā, zīgismund, zinu), taču kopumā viņš labi ievēro darba drošības tehniku – neuzvilcis ķiveri, nekad nenozāģē zaru, uz kura pats sēž. Vienreiz, ķitē būdams, maķenīt iezāģēja gan un viņa čoms, komunālvaldes priekšsēdis, to uzzinot gandrīz trieku ķēra un kliedza "da ti što, s duba ruhnul?" un nekavējoši pielīmēja zaru atpakaļ ar maģisko lenti, pasludināja koku par aizsargājmu, lai neviens nepamanītu, apsēja sarkanu dižozola lenti un trīspadsmit sekretāri paši par savu naudu izpirka un vēlāk slepus sadedzināja visas tā meža avīzes tirāžas, kurā kāds skribents bija veikli ierakstījis par to negadījumu ar zarā iezāģēšanu, jo iedomājās sevi par analītisko žurnālistu, domburs tāds, nosaukt. NekĒ, saka druknākais karalis. Kas sadedzis, tā nava. Druknākais karalis par spīti cīniņam ir ļoti ticīgs, tāpēc netic sev, netic nekam un nekad. Bet gribētu. Ja varētu. Jācīnās.


Trešais karalis ir gluži jauns, sacīsim, manu gadu. Viņš iemieso tās jaunās, ņūeidž rojalitātes kārtu, kuru vēlēšanu gados dēvē par "cerību", vēlāk aiztišina no drupačmaižu šķīvīšiem zem jasmīna "pieaugt un nobriest" un kad nu tronī kāpjamais cikls atklal tuvojas ausmai, tad izvelk jau no slepenās biedru briedrinātuves un tamā reizē jau nosauc par "jauno profesionāli", piemēram. Jaunais karalis valkā amata drānas modernajā vēso piparmētru krāsā, tā piestāv viņa mazliet rozīgajai sejai, viņš, atšķirībā no abiem pārējiem, cītīgi seko žurnāla "Klups" stila vadlīnijām. Turpat vai pie Deila Kārnegī apšņurkušā un pabalējušā faksimilā izlasījis, ka cilvēkiem patīk, ka tos uzrunā dzimumlomās, kategorijās ("meitenes", "specālisti", "direktori"). Līdz brīdim, kad reiz atbildēju uz kādu pazemojošu repliku ļoti smalki, taču nepārprotami ar sirpi un mūsu varonis neviļus atradās uz lāpstiņām ķiķinošas auditorijas priekšā, es arī biju "meitene." Pēc tam kļuvu par profesionāli, kuru tagad bijīgi aicina "izteikt savu noformulēto viedokli." Karalim role model ir Ainārs Šlesers, cilvēks – vietējais uzņēmējs, cilvēks – buldozers un viņš pat runā Ķengaraga valodā, nu tādā, "te visi savi džeki, man ir dizaina pirts." Viņa problēmzona ir pīšanās starp paša ambīcijām un tā dēvēto realitāti, kuru sausāki džeki saliek ekselī un neļauj komentēt. Nemaz neļauj. sŪdAbrāļi.

Pīķa dāma nav nekāda nejaušība.
Sprauna, kā jau pašdarbniece kopš jaunības un mātišķi dedzīga, kā jau učene pēc liepājas pedenes beigšanas. Jāteic, uz šīm te balzaka pīķa dāmām turās puse no reģioniem, to es kādā citā stāstā jums pastāstīšu, man ir prominenta novērojumu bāze un kontentanalīze līdz malām. Bet es noteikti gribētu iepazīties ar viņas frizieri - izskatās aplam neiejūtīgs cilvēks, (unpij, vai tas neesi tu?), arī skroderis joprojām nav izšuvies 82-92 gada burdas burdiņas un ik reizi mums sagatavo kādu šarmantu, sievišķīgi seksīgu akcentu gluži negaidītā un parasti, publiskā vietā. Vakar, piemēram, bija sikspārņa kostīms ar intresanti veidotu dekolteju, lai to aprakstītu, man tas jāatsauc atmiņā, bet ziniet, ir lietas, kuras no tās vēlētos ar steigu izdzēst.

Lai nu vai kā, tieši Pīķa dāma ar rombveida vēso toņu manikīru groza karaļu kaklus. Viņa dažbrīd nesaprot, ko vada, bet toties vada. Nezina arī uz kurieni, bet vada pārliecinoši, drosmīgi. Izsakās. Komentē. Plāno. Sumina. Viņa ir galma emocionālā puse, reizēm aizsvilstas, te atdziest, nu tāda, cilvēcība, ja. Dažkārt pašai gadās apmaldīties savā drosmē, tīri tā sievišķīgi/maķenīt sapīties, sajaukt konservus ar kontruktīvismu, bet tas pat pieder pie Galma Politikas, par kuru parunāsim citkārt, jo tās kompotentai analīzei mēs vakar naktī par mucu vietuļā iesala noalgojām trīs vadošos politologus, taksometra šoferi un pašu Ījabu košākām metaforām.




(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?