Kā iemīlēt konfliktus- II



Tātad, kā es vakar iemīlēju konfliktu?

Karaļi reiz bija nolēmuši uz vasaras sezonu pasūtināt sev jaunas stabules ar ko pļaviņās skriet un diet. Nu, kā gadījies, kā ne, kazi, jūs nemaz nezināt, bet es un daži mani tuvi ļaudis, mēs stabulītes darinām vienu pēc otras un otru pēc trešās. Pāris reizes ar karaļiem tā kā vienojāmies un ar asinīm parakstījām pergamentus – cik ta stabuļu galmam vajag, kurā toņ/noškārtā, tercās vai kur tur, cik caurumus urbsim, no kāda koka grebsim un pat būtisko saskaņojām – falliski freidisko- cik garas ta' būs tās jaunās stabules, jo kurš ta nezina, ka garums nosaka, cik skaņi tās skan? (tā diena Pīķa dāmai patika, viņa gremdējās atmiņās par citu karaļnamu, bet strupākais no karaļiem, kad tika pie vārda, vien strupi teica, ka arī mazas stabules var būt varenas, tāpēc mēs klusi pierakstījām "jutīgs jautājums.")
Nu vienvārdsakot, kā saka mani modernie draugi, "brīfa etaps tika sekmīgi iziets."

Kad nu stabules mūsu domnīcās un darbnīcās tapa izviropotas, ražošanas skaidas izņemtas, pat mājas apstākļos lielākais no šīsvalsts pūtējiem tās iemēģināja un atzina par makten glaunām esam, ar labu ceļavēju ausīs mēs devāmies kā jau teicu, vakar uz galmu tās svinīgi nodot, kā mums pašiem šķita.

"Liela muiža, tā taču tikai nodošana. Piecpadsmit saskaņošanas reižu svinīgais akts", es teicu braucot cauri tehnisko rapšu laukiem. "Divas stundas un būsim atpakaļ, es vēl pagūšu novingrot", maz gan es zināju, ka pēc aiz rapša lauka sākas Aizspogulija.
Tik totāla Aizspogulija, par kuru jūs neko nezināt, ja neesat tādas stabules darinājuši.

Galmā notika tā. Nakts un skaidu plākšņu skapja aizsegā Pīķa dāma ar Druknāko no Karaļiem slepšus uzvārīja zaļu dziru, novārdoja to un deva no tā kausa visiem pa labi un pa kreisi un ielēja ventilācijas šahtā, lai izvirmo. Tāpēc viņi visi kā viens pamodās ne tikai savādās kāšu pozās, bet arī ar nežbestīgām pohām un agrāk baltās krāsas vietā redzēja tagad visur violetu un tas ir kaut kāds praids, tas violetais, viņi sašuta. Tiklie nabadziņi tāpēc sāpot vēma žulti, jo kāsī gulēt un violetu redzēt, paši saprotiet, toksiski, un tieši tobrīd, kad mēs visi tādi, baltos (violetos) kreklos tur tādi urbāni dieviņi stāvam, tie vēma žulti tieši pār mums, mūsu stabulītēs, mūsu notiņās, visur. Visur. Kabatiņās, lai!

(Es ziniet, vienreiz jau biju iztāli līdzīgā situācijā, bet tā tomēr bija iztāli līdzīga un ja pateikšu kur, jūs piekritīsiet, ka paši tur bijāt līdz ar mani vai pēc vai pirms. Vai arī, jūs tur būsiet, ja augstprātīgi smīnot tagad lasāt manus burtus un tāpēc pieminiet manus vārdus).

Bet šitentā, kā vakar, tāda ikdiena un rutīna varētu būt asenizācijas cisternu mazgātājiem vai vai varbūt teiksim, raugam sausajā atejā.
Teikšu – priekš manis tika sasniegts "fundamentāli jauns līmenis."
Līmenis uzstājīgi smēlās mutē un mēģināja mūs ieraut kopējā Vita dejā, bet tā kā tomēr piedzimu mazliet pirms aizvakardienas, ar gudru ziņu šajā visā jau laicīgi ievilku stiprāko demagogu no vairoga turētājiem, kādu pazīstu un profilakses zonā viņš cīnījās satriecoši labi, tik ļoti labi, ka profilakses zonā jau satrieca druknāko no karaļiem ar pusvārdu un smalku žestu, jaunāko no karaļiem ar skatienu, Pīķa dāma kautri tvīka (tad es to dekolteju, vai ne, ieraudzīju), vienīgi Galveno karali, to arī viņš ignorēja, jo tukša vieta ir un paliek tukša vieta, kaut tajā sēdēja karalisks karkass.
Tātad, vairoga turētājs iesildīja zonas, bet man nācās atvērt vārtus, tā sacīt, ievadīt fronti kaujas iztirzājumā un ziniet, es domāju, ka līdzīgs kairinājums ir Putinam ar sarkanās podziņas nospiešanu, "ooooooooooo, kas tad sākas." Tātad, sākās.

Atvērās vārti. Un vārdi.
Stabulītes, tātad, ir nepareizas. Sāksim ar to, ka galmam nemaz nevajadzēja stabulītes. Viņi tikai stabulēt gribēja. A jūs te, stabulītes, duraki uztaisījāt. Kurš jums tā lika darīt? Ar caurumiem? Kur tas redzēts? Kurš idiots- neviens nekad nekur nemaz- kur ir redzētas STABULES AR CAURUMIEM? Koka? Liepas? Ozola? Oša? Joptvai, runas brīdī sacīja jaunākais no karaļiem, nu tas taču nav rozā, es teicu, nē, tas ir, es nepaguvu pateikt, ka man vajag ROZĀ. Garums? Kas šis ir vispār par garumu, strupākais no karaļiem centās būt retorisks un atsitās pret krietni dižāko vairogu un uz brīdi skaidri redzēja, cik ļoti ir aplauzies. Vai jūs būtu redzējuši, ka citos galmos kāds stabulē? No kurienes jums ienāca prātā, ka ja pirms divi dienām mēs te sēdējām jūsu aplītī un mācījāmies stabulēt, tad šodien mēs esam tie paši un gribam to pašu? Jūs taču zeķes, zeņķi, maināt katru dienu? A mēs, mēs, galmā, MĒS MAINĀMIES PAŠI UN VISU LAIKU. Catch me if you can!


Mizanscēnas vidū arēnā ieskrēja divi izmisuši, no ligzdas izkrituši vāverēni.
Viens maķenīt šķielē, otrs vieglītēm rausta valodu: tā bija rojālā sisadminu komanda hrestomātiski rūtainajos flaneļa kreklos, kas drosmīgi ieradās novērst pašu pirms ceturkšņa pieļauto problēmu, ar kuru visi jau mūžību kā bija samierinājušies un teiksim, fakts, ka zilais vads ir iesprausts sarkanajā rozetē mūs vairs pārāk nesatrauca, kaut Turgņejeva motivētajā filmā "Divas sievietes" par šo dramatisko pārpratumu Anna Petrovna varētu izvilkt pāris epizodes ar pašu Ralfu Fajansu oranžērijā.
Ātrāk kā vārdi, vāverēnus sasniedza niknie karaļu skatieni ar aicinājumu nekavējoši pist nahuj un vēlāk vienu no vāverēniem sastapu grimstam pie alus kausa tuvīnajā tavernā, viņš gauži bēdājās par zilā vada un sarkanās rozetes disonansi divu līksmu krogusmeiču ielenkts.