Uhh.
Biju uz "Raiņa sapņiem" NT un ir pagrūti atslēgties no izrādes.

Serebreņņikovs ir izdarījis to, ko neizdarītu neviens ar Raini un bijību audzināts latvietis vai Latvijas iedzīvotājs – ar vieglumu pārmontējis, dekonstruējis un izrotaļājies krāsiņām no sirds. Turklāt, noformulēju, kas man patīk gandrīz visās KS un dažās (veiksmīgajās) Nastavševa izrādēs: nav ass ap "galvenajām lomām", bet visam ir loma, nozīme un saikne, izrāde kā labi samontēta filma, kā spēle un pat Ančevskis ir spējīgs netēlot.

Kazi, tas plūdenums un detaļsmalkums arī tāpēc, ka režisors veido arī telpu un tērpus: izpaliek trīs ģēniju radošo konfliktu krāsmatas, bet izrādei ir ļoti skaidrs, stiprs mugurkauls un harmoniska notikšana. Vismaz šoreiz, šovakar.

Un mūzika, arī mūzika, kauč sākumā kora parādīšanās radīja bažas, ka ies vaļā dziesmu spēle.


Gribu redzēt vēlreiz.

Un tad ir tāds vakars, kad tevi kā gājēju uz tumšas ielas aptur ceļu policists un uzsāk sarunu par tikumu un sarkanās gaismas morāli.

Es nācu no laba oratoriska treniņa, biju jau iesildījusies, viegli ieniru diskusijā, vien modrais likumsargs zaudēja pavedienu pie vārda "ambivalenti" un lauzītā aizkrauklieša izloksnē vĒlĒjA Uz- gAJdĪt.

Savukārt, atzīstot savu grēcīgumu – es šķērsoju tukšu ielu pie sarkanās gaismas – ļāvu likumam triumfēt par zināmu veselo saprātu vai kontekstu "ar citiem pārkāpumiem (arī- saviem) salīdzinoši".


Tomēr šis gadījums man liek domāt, ka tikumības policijas, morāles sardzes rotas izveidošana ir akmens sviediena attālumā, jo kāpēc gan neķerstīt gājējus pie Aspazijas bulvāra, ja teiksim, garām aizlido motociklists uz pakaļējās riepas? Pareizi.
Gājēji ir krietni amorālāki un ja vispārējās pareizības metri nojaustu kripatu no tām domām, ko es pie sevis tobrīd domāju, norungotu mani putās. Tāpēc, jāsoda gājēji. Tie iet un domā, domā un iet.

Un jā, neejiet pie sarkanās gaismas, mūžam izsalkušie un aumež steidzīgie.

Lielisks gabaliņš par soma dzīvi un tās saturu.

Pat to mācītāju, no kuriem varētu kaut ko nebūt pamācīties, sprediķus modernais cilvēks noklausās radio tiešraidē tīmeklī,
jo līdz pusdesmitiem vakarā tā arī nezina un neizlemj, cik tieši garīgs vai tomēr tikai galīgs ir, tāpēc neglaimos sev
un par spīti pietuvinātu un pierādāmi ticošāku laikabiedru aicinājumiem,
tomēr ņem un neaizbrauc uz minēto iestādi,
bet paliek mājās ar atvieglotu galvu, samērā pavieglu garu arī. Lai kaut cik godinātu godināmo, fonā tomēr atskaņo jau minēto sprediķi.
Jo galu galā - maz kas mumsjumsvisiem skan fonā- visskass un trīs balstiņas sūras, pie dzintara jūūūūras, man skanēja Rubenis un miers.
Tam tiek upurēta tiek viena glāze vīna un pāris stundas no veselīga miega lasot visādus sāņus un dažus māņus.

Nākamajā rītā modernais cilvēks ir vēl harmoniskāks, plusdivos grādos un astoņos no rīta negaidīti saņem spaini zīmīgu ziedpumpuru un dodas patīkamos brokastu uzdevumos, aizkālabad vēl pēc pāris stundām moderni pabrokastojušie cilvēki lieto vieglu daidžestīvu un nododas retrospektīvas savienošanai ar perspektīvu. (Kaut kādā ziņā tas tomēr ir vieglāk kā ūdeni par vīnu, patīkamāk, kā uzgriezt otru vaigu, utt.).

Taču lai diena noapaļotu jau esošo svētku sajūtu, nepietiek vien ar tālredzīgi apvilkto balto kreklu un harmonizējošo saturu pirmajā daļā,
ir nepieciešami sasniegumi un panākumi, vēlams, paštaisīti. Piemēram, noskriet desmitnieku vienā stundā.

Taad nu modernais cilvēks parunā ar sevi, uzaun kliedzošās kedas ( "kur tu biji/kur tur biji/kur tu biji aizvakar ?) un dodas rumakā uz Mežaparku, jo modernā cilvēka ieskatā, tur noteikti būs mazāk sociuma, kā centra maršrutos. Hahahahaa, atģidās modernais cilvēks ejot cauri talismanzvēru, belašu, vareņņiku un citu cukurvašu aromu jūklim un spiedzošu trīsgadnieku un histērisku omīšu pūlim. Tiešām, ir atbraukusi vien puse no Purvciema un trešdaļa Ķengaraga, Nils Ūšakovs var aģitēt adidas kostīmā, jo te valda faktiski, klusums un miers un lai to izbaudītu nošķeļ modernais cilvēks pa ofrouda takām prom, jo kaut kā ar sociumu modernajam cilvēkam ir ļoti patvaļīgas attiecības un biežāks ir prieks to pamest, nekā pacelt.


Kad modernais cilvēks skrien, tam ir divas ierīces, jo moderniem cilvēkiem tehnoloģijas palīdz.
Viena, Gārmins, tas mēra pulsu un trases rādījumus, zina, kur ir ziemeļi un visko citu- ārkārtīgi inteliģents navigējošs instruments parametru kontrolei un ziņojumu nekavējošai piekāšanai;
otra, ar austiņām savienots aifons, kurā darbojas Endomondo un Spotifaj, jo kāds modernajam cilvēkam svarīgs cilvēks iemācīja, ka dzīves viļņi ir jāšķeļ ar mūziku.
Tā arī tiek darīts.

Un lūk, mūzika ausīs, pulss uz delnas, celiņi zem kedām un pasaule pieder man, modernajam cilvēkam windstoperī un membrānās un ierīcēs, vien nezkāpēc, pie četrarpus km Gārmins paziņo, ka darbojas uz elektroenerģiju, nevis manu šarmu vai pulsu (wtf?) un izslēdzas, jo neesot, edz, gana labi pielādēts. Es teicu, ka uzskatu šo par idiotisku kaprīzi? Tā nu es palieku neziņā par anaerobi aerobo mikstūru, kaut zinu, ka - kamēr dvešu, tikmēr daru. Ļikatu ļeķatu, sešarpus saka endomondo, es atrodos kaut kādā jaunciema gatvē vai citā Mežaparka sociāldemokrātiski proletārajā satelītā un pieklust spotifajam dziesma, skrienu klausoties, kā man deniņos smuki auļo pulss/nerunā šobrīd/ vārdi kā akmeņi neeeeeeveikli būuuuuus und es skrienu, jo es varu un viss man sanāk, modernam cilvēkam profesionālās kedās un inovatīvā veļā (varbūt otrādi, nepārlasīju).

Tomēr nezkāpēc pēc brīža, kurā noskriets ir vairāk kā kilometrs sešās arpusminūtēs pēc sajūtas un pārliecības, Endomondo mīklaini klusē un nesaka neko. Endomondo pat nesaka, ka "ir uz pauzes", kad esmu piestājusi, lai izvilktu to no kabatas, iepriekš atšķetinot moderno sporta austiņu vada mudžekli.

Izrādās, arī aifons ir izslēdzies, jo arī tas slikti un pavirši barots un es palieku meža vidū ar pussimts taciņām (atskaņa- smaciņām) un diezgan uzrullētu lūpu- jo johaidī – kad es sēžu operā vai sapulcē, man nekas nekad nekur neizslēdzas, varu tvītot ar žābo piesegusies un instagramēt kapučīno sirsniņas, bet kad tu nolem, moderns cilvēks ar divām ierīcēm ieskriet mežā desmitnieku,
tad zini,
ka spēks būs ar tevi,
miers būs ar tevi un
ticība, pat tā būs ar tevi,
bet nebaroti gadžeti ar tevi nebūs gan.

Aifons ieslēdzās atpakaļ baterijas 40% režīmā, kad tuvojos autombīlim.
Itkā nekas nebūtu bijis, ne stiegriņa, ne šķiedriņa,
bet manu samērā lepnīgo gandarījumu par desmitnieciņu (kuru es noskrēju, jo māku kilometrus kartē sazīmēt tāpat un varu pajautāt pulksteņlaiku garāmgājējiem) mēģina aizēnot divi šobrīd strāvu kāri zīdoši mūdži.

Bez tehnoloģijām gan var dzīvot un bez tām nekas nav mazs.

Gluži kā uz pasūtījumu privātais muzikologs AiTūns uzsvieda Pink Floydus, tāds mūžīgs balzāms ne mazāk mūžīgām rētām,
uztausta katru vienu, noskalo, iztīra un attīra un izsniedz baltu kreklu un galdautu kājceliņam.
Tehnoloģijas tomēr nav tik atsvešinātas no to turētājiem. Viņi visu zina tāpat.


Aizgājos uz Dolana filmu "Māmiņa" un kādu 55 reizi šogad iekšēji sabruku, izjuku pa vīlēm un šķiedrām, tik ļoti smaga un stipra un acis ar pirkstiem izraujoša. Tāda, neliela ložu kārta krūtīs vai to atlikumā par dažiem eiro uz divām stundām, ekonomiski efektīvi un koncentrēti.

Parakstu visiem brīvprātīgā, vēl jo vairāk, neapzinātā upura lomas nēsātājiem un cienītājiem viņpus un šaipus,
viens no tīrākajiem metodiskās uzskaites līdzekļiem, kas redzēts un stipra ilustrācija cilvēksarežģītībai. Kaut arī Dolans jau pamatā apskata mātes un dēla attiecības un kāds gan nemātēm ar to sakars wtf , tomēr kā nu nepamanīt, ka dēlietis ir un paliek dēlietis arī visos savos pārējos uznācienos.
Piemēram, epizodē, kur dēlēns mazliet dusmīgs sasper lustru, uzbrūk māmuļai un viņa, aizstāvot sevi, ievaino atvasi, liekas, ka tur gadījās iekliegties balsī, cik ļoti gan, cik ļoti pazīstama matērija, cik viegli no aizstāvības esi pārgājis uzbrukumā un kā nekavējoši mainās paradigma un voila, atkal jau upuris un vaina ir tam paredzētajā vietā , jo nu, huļi kāds te uzdrošinās būt neapdraudēts, vesels un stabils, ja reiz dēlam ir psihosociāla rakstura ciešanas, klīnika, diagnoze? Kas nu būs, klibo ballītē kāds neklibos? Veselajiem te nav vietas!

Un filmas vēstījma efektam pat nevajag jau zaudēt izkopto inteliģenci, sociālo statusu, nopucēto publisko čaumalu un ķerties pie lustru dauzīšanas. Formālajos pēcpusaudžu gados līdzīgu efektu var panākt ar vārdiem un to lietojumu, balss toņu modulācijām un pārējo nefiziski vardabīgo instrumentāriju, vai ne/vai ne, lai nu mesti akmeņi, ja vien visi jau nav izmētāti. Tāds šķembu un šrapneļu gads visriņķī un apkārt jaušams.
Pie šīs pārdomlīnijas garnīram trāpīja nejaušs frāzējums no IRā intervētā archibīskapa Vanaga (jā, zinuzinu – lēti, kas tālāk- apšukrūma?), par intelekta pārtrenētību pār emocionālo atsaukšanos, par milzu zinību galvu uz maza un neattīstīta krūškurvja un emocionālu, dvēslisku nespējnieciskumu. Burti sastrēgst trahejās.


Kopumā, filma kā jau lielisks Eiropas kīno iezīmē to, ka viss, principā, ir pavisam bezcerīgi,
neelpojiet pārāk dziļi, jo jēdzīga atrisinājuma nav un nebūs,
ja vien turpinām uzsākto kursu aršanā ar diegiem un uguntiņas kuršanu strautā, tad spirāle ved strauji zemē un zemzemē.
Mātes teksts Kailai par cerību, kā cilvēka iespējamo exit stratēģiju no savas dūksnas aizsvilināja atlikušās krāsmatas, vien, viņa pēc tam ņem un sabūk, jo kas gan ir stiprāks – vīzija/cerība vs patterns un rūpīgi sastaptā un porās iedzītā realitāte, no kuras ar telefona zvana neatbildēšanu, psiheni vai pārvākšanos uz Toronto tāpat neiziesi.

Viss ir risināms tepat un vispirms, vairāk par visu - pie sevis. Turklāt, ar vienīgo, proti – darīšanas metodi. Tagad.




Un vēl es domāju,
ka ar mīlestību vien tomēr vien nepietiek, vēl jākļūst par [emocionāli] pieaugušu cilvēku.
Tāpēc, lai eļļotas un gludas ir jūsu maņas, draugi, drīz varēs augšāmcelties.

Patiešām jaudīga TED runa,
saprotot, ka viņa sešdesmitajos gados Anglijā izveidoja kompāniju ar cilvēcīgu un arī pelnošu, resursus dalošu iekšējo kultūru laikā,
kad standarts bija vara un hierarhija, kontrole, centralizācija un daži, bet ļoti bagāti kapitāla turētāji, kaut kādā ziņā šis stāsts kļūst vēl spēcīgāks un absolūtu cieņu raisošs, nekā apskatīts tikai no dzimuma perspektīvas. Dāma. Tiešām dāma.

Brīnumu uzracēja vedjmah pienesa pelnītu atbildi nomācošajai, novecojošajai un paši zināt, Dievietēm nekam nederīgajai formālajai izglītībai.

Tad nu dūjas, vaskojiet spārnus uz Kā būt Laimīgai Attiecībās skoliņu,
bet pirms tam iegaumējiet zelta likumiņu no treneres* Sarmītes – "Būtu labi, ja sieviete savu vīrieti, tad kad viņš ierodas mājās vienmēr sagaidītu atliekot iesāktos darbiņus, vai emocijas, kuras nesaistās ar to, ka Viņš ir mājās.
( Dziļāk nestāstīšu, jo ir klāt daudz un dažādas nianses)". .





*vārdiņš trenerītis ir jaunais radošums un vecais koučs.

Klausījos LR3 un te pēkšņi- Ainara Mielava šovprogramma ar delfīnu svilpēm fonā. Še nu bija, "gribu lai neviens fonā nerunā, uzlikšu ka LR3."

Aptumsuma diena šķiet gluži piemērota, lai veiktu kādu paštestu, piemēram Self-Assessment on Psychopathy /Narcissistic Personality Disorder . Par veselību!

Jāatjauno pateicīgajiem studentiem viens slaidšovs par tēmu "pārsteidzošākie webdizaini un to pārpratumi",
tā ka ja arī tev, lietotāj, ir gadījies uzdurties uz kādām izcili līkām lietojamības un dizaina/uzbūves/ loģikas padarīšanām,
tad esi lūgts mest saites šajā geštalta aplītī, lai paboloties vieglāk top.

Droši drīkst nominēt gan hipsterīgus, instagramīgi un bezjēdzīgi skaistus deep skrollus, arī nemirstošos flašiņus, kur viss hujārī un migājas, (c) gan pārcentīgu IT ierēbņu internetu fantāzijas no maketēšanas excelī, atvelc dūšu par to, kā VISI VIŅI liek tev, lietotājam, justies KĀ PĒDĒJAM IDEOTAM. Arī ģeogrāfiskais ierobežojums šīm cilvēciskajām nedienām nepastāv (viva la France).

Tencinu!

Lai noskatītos šīvakara 1:1 interviju ar THI, nākas iepazīties ar reklāmas un pašreklāmas pauzēm @LTV.
Diezgan paskaudra pieredze, tomēr neģeldu par TV skatītāju itin nemaz.

Lūk, oriģinālvalodā. http://ltv.lsm.lv/lv/tieshraide/11.-aktuala-intervija-en/live.827/

_____

upd. es atzīstos diezgan nekritiskā mīlā pret Ilvesu, bet ik reizi, kad viņš mierpilnos apstākļos un rāmi sniedz intervijas un tur ir tīra, skaidri noformulēta, argumentēta doma, brīvi salikts konteksts, pamatota pašcieņa un tīra lielā bilde – allaž tinu cauri publiskās un puspubliskās LV politiskās figūras, kuras varētu būt līdzvērtīgas jaudā. un tukšums atbilžu sektorā ir nemainīgs.


pavļuts? r.zīle, (ech, mazie hesi?), m.auziņš (kam gan viņam tas?), a. piebalgs?

jūs droši vien visi jau sen zināt grupu Iron& Wine , bet man tā uztriecās jūtūbē šodien un vēlos ar to padalīties. Ļoti mierīga saulainu brīvdienu mūzika labam foonam un maigam prātam. Uz veselībām.

paturpini nu ķērdīti:

- pavasaris podiņā
- vasara burciņā
-
-

?

Re, vēl viena gluži valkāšanai gatava,
spraud un rotaļājies receptīte labākai dzīvei un attiecībiņu klimatam, poņas ir poņi.
Īsziņu templeiši: http://www.delfi.lv/calis/jaunumi/10-iszinu-teksti-kas-apburs-tavu-miloto-sievieti.d?id=45639330


upd. nu labi, bulvāru intelektuāļi, jums ta parēkt, bet




tagad iedomājies normālu LR pilsoni, četrdesmit sešus gadus vecu, ar pakavveida ūsām un vesti no ādas gabaliņiem, teiksim, no Vestienas. (dzīvo līvānietē, strādā vietējā lauks. kooperatīvā, ir ideāli, ir ienākumi un trīs meitas, pusaudzes - samanta, sintija un samija. vārdiņus izvēlējās sieviņa. starp citu, vi\ņš maksā nodokļus, saņem platībmaksājumus un nesūkstās.) Labs cilvēks, nav jautājumam vietas, krietns. Sieva balina matus, kopj sevi Madonā, strādā vietējā pašvaldībā (varbūt skolā, varbūt bibliotēkā) uz pusslodzi.

Nu un tad viņam nejauši viņa "kakls, kas groza galvu" pastumj priekšā šādu hipersaiti, (mājieniņi, mājieniņi) un paklausīgais cilvēks vestē no Vestienas kāddien savai Margaritai nosūta esemeizu, kuram pat sirds stūrītī tiešām tic: "Tu esi tik neparasta sieviete! Esmu tik lepns būt par tavu vīru (draugu)."

Kas notiek? Iekšējs prieks un iedvesmai tīkamas vaļības, kā jūs naivi cerējāt?? Nekā, iet vaļā emocionāls ŠKANDĀLS! Plosās viesulis un Drāma! jo, pirmkāt, NU KĀPĒC TĀS IEKAVAS KAS TU LOHS,
otrkārt, KAS TU TIK LIELS LOHS, KA PATS NEVARI IZDOMĀT, ATKAL MAN TEV PRIEKŠĀ VISSSSSS JĀSAKA???@!@!??????!!!!

Re, atliek vien cilvēkam kļūt tievākam/reljefākam, ka apkārtējie itin mierīgi var uzdot jautājumu – "euu, kā tu to izdarīji, pateiksi savu recepti?"

Pretējos gadījumos, kad mierpilni pieņemies svarā, tad padomiņus un receptes neprasa neviens, vien brālīgi padalās ar savu "palutini sevi" miltaini cukuraino receptīti, lūdzu, pasmeķē, dzīve ir īsa un baudu nav daudz, šejumsvējakūkas bez vēja, uzēd, uzēd, gan jau nokusīs.

Elementārpsihe – pozitīvajam, iedvesmojošajam piemēram ir jābūt uzskatāmam, tuvu, ("agnese zeltiņa" vs "darba kolēģe") un recepte jāizsniedz matricas veidā, jo nepaplašinātas atbildes, teiksim, "es vienkārši domāju, ko daru" – tādas neder, ir jābūt obligātajai maģijai. Vai tās ir īpašās atslodzes dienas, attīrošais pulveris, sarežģīts sporta plāns, adatu terapija, dūņu aplikācijas, karsto akmeņu masāža – viss viens, kaut kāds maģisks rituāls, kurš ļauj spert riekstiņus no grāmatvedes galda un apsola tos neuzkārt uz gurniem: šādas lietas nedrīkst būt vienkāršas, paškritikā, lēmumos un galvā sakņotas, modernā cilvēka veiksmīgajai metodei jābūt iekopējamai un pavairojamai, jo visam pamatā taču ir formula, kurai katrs var sekot ar brīnumproduktu sarakstu un vēl neizzināto zināmajā.

kā cilvēks, kurš nemāk monogāmi/monotoni/neaizmiegot/nedīdoties skatīties ekrānā un pa dzīvi ir skatījies apmēram četrus seriālus (bordertauna, sex&city, newsroom, house of cards) ziņoju – akjēziņšmēziņ, cik tā jaunā house of cards sezona ir tomēr lieliska. vaimandieniņ, kevinspesij, cik trāpīgi. un tieši šobrīd, tā sērija ar krievijas prezidentu petrovu, vaiiii.

Pateicoties jūsu veiksmīgajai informācijas kampaņai, iepazinos arī es ar Parādnieku ģimenes interviju un lasītais un citur diskutētais uzrāva emocij's un pārdomas dažas. Liekas, ka reti ir publiski pieejams tik caurspīdīgi traģisks pastāstelis, kā šī cukurainā intervija (to, starp citu, zem pseidonīma nav uzcepusi visu mīļotā filozofe Burve-R?) un kas savā groteskumā, vieglprātīgi un neapdomīgi atsedz sūrāko kanalizācijas akas vāku un sūdi skar ventilatoru.

Ko es tur redzu? Ko es tur pazīstu?*

Tātad, dots ir vienkāršs kretīns, par kura paša ģimenes musturi un mantotajām vērtībām skaidru ziņu nav, bet toties, jauneklīgais kretīns sludina "savu raksturu" un ieņēmis pusaudža attīstības fāzei raksturīgo protesta formu, kuru pauž protestējot pret iekārtu un režīmu, šādam protestam ērtā un loģiskā laikā. Tiktāl – nothing special, no varonības vai idejas tur nav ne smakas, parasta balamutība, jo izpaliek varonībai un ievērības cienīgumam nepieciešamā intelekta/zināšanu/idejas līnija.

Vēl ir 17 gadus veca medskolas audzēkne, kura nākusi no patriarhālas, jēdzīgi nefunkcionējošas ģimenes attiecībām, kur ieaugusi sekošanas, pakļaušanās un konformisma, labākas dzīves sapņos - le klassīk, le klassīk, Garoza, jūs sakāt, paļaušanās, jūs sakāt. ("ko par mani teiks, ko par mani padomās").

Atļaušos piezīmēt, ka šādos sterilās burciņas apstākļos ar tēva viedoklīti un māmuļas līdzlocīšanos augušām jaunietēm visbiežāk nav ne jēgas, ne iekšu adekvāti izvērtēt savus sapņu prinčus un negatīva izvērtējuma gadījumā, rāmi pasūtīt šādus teltī līdējus latvāņos snaust. Tā ir viena no drausmīgākajām, atvainojos par vispārinājumu, bet tomēr, Latvijas sieviešu mantotajām traumām - iedzītais aizliegums, tabu "atteikt vīrietim." Gulēt kā aukstam baļķim, divas dienas nerunāt..." Jo ja nu tomēr viņš izrādās labs cilvēks, tas pretīgais ūsainis, kurš lien bučoties? Ja nu viņš ir labā partija? Kā tu tā, kas tu esi, lai izvērtētu savu partneri? Un galu galā, tev uzmanību pievērš "pats kursa lielākais skandālists"- vai tas nav glaimojoši neesošai pašapziņai? neBonija un izKlaids medskolā, kāda varena romantika un lielās mīlas apsolījums! Kāzas ar 120 nepazīstamiem cilvēkiem! Yēēeēē!

Tālāk lasītājs tika ievilkts detalizētās attiecību dinamikas epizodēs un kopš tā brīža vārds "raudāt" dažādos locījumos šajā tekstā parādās 28 reizes, kam smacējoši kontrasējošais moments ir viņas secinošais "bija liela raudāšana" un viņa balamutīgās refleksijas par to, kas ir sievietes laime,
par ko locīta valodiņa 12 vietās.
Tātad, 28 raudāšanas pret 12 laimēm. Lūk, dzīve parastā, jel veidojiet, bērni, stipras un latviskas ģimenes. Lepnība un pašcieņa ir grēks, bet ciešanas un sevis maldināšana – cēls upuris, obligātais izaugsmes kauss, kurš jātukšo, lai lepni sludinātu ģimenes vērtības, turklāt - fook this - ar ko! "Kima Beisindžere ir mans sievietes ideāls un es esmu tāds, kāds es esmu."

Kaut kas visā šajā ir tik nolādēti reprezentatīvs un līdz sāpīgumam raksturīgs tik daudziem no mums – sevis noliegums, absolūta savstarpējā necieņa saknē, manipulācijas uz manipulācijām, blefošana sev, lai neatzītu savas bailes un izmisumu, hiperattīstītā spēja būt par upuri, šo aklo upurēšanos saukt par mīlestību un dzīvot bez mīlestības tās jēgpilnākajā formā; bailes un izmisums palikt vienam ar sevi un izmisīgā turēšanās pie "attiecībām" kā statusa simbola; emocionālās un psiholoģiskās drošības meklēšana "pie stiprākā pakļaujoties", neapzinoties un neatzīstot sev, ka tevi vienkārši pazemo, lieto, iznīcina un ar tevi manipulē kā sīkumos, tā būtiskajā. Un tu dari tieši to pašu – norij krupi, noliec bēdu, aproc slikto dienu, izgrozi ģimenes galvu, jo zini sieviešu viltībiņas un sievietes laimi (kura, šādustāstuprāt, protams ir cieti saistīta tikai ar bērnu aprūpi un audzināšanu un smaidu viņu omulīgajos ģīmīšos, nevis, teiksim, ar veselīgās kaislībās un sarunās pavadītu diennnakti vai citu sev svarīgu un tikai no sevis izrietošu atribūtiku.)

Lai arī "daudzi tā dzīvo" un šādus zīmējumus uzskata par normu, tipa, "dzīve ir gara un mīlestībai sejas ir dažādas", kāpēc ko šādu saukt par ģimenes dzīvi, par mīlestību?
Dari, cilvēk, ko vien gribi, bet neesi pats sev parādnieks. Un, pirms rāpies manā kalnā, uzkāp pats savējā.


Kāpēc starp mums visiem ir tik maz tiešām emocionāli veselu, stabilu, stipru cilvēku, kuri nemanipulē ar otru un sevi pašu? Kāpēc sick is the new black?



*JRT Latviešu stāstiem otrā daļa varētu būt Latviešu lāsti – viss par attiecībām un ģimenes dzīves kultūru, mh?


p.p.s. vēl man nav skaidrs, kā "kopš jaunības ultra nacionālistisks cilvēks, pret režīmu protestējošs varonis" var savus (?) dēlus nosaukt par Helvi un Hardiju, kāpēc ne Jumi un Trāķi, tad jau. Konsekvences neesamība izpaužas lūk, pat šādās detaļās. HELVIS!!!!!!

"Ar grāmatām ir tā, ka es lasu ļoti daudz. Katru dienu vakarā lasu kādu grāmatu, neskatos TV un labāk pievēršos kādai labai literatūrai. Gadā izlasu aptuveni 10-15 grāmatas. Mūsu mājās ir ļoti liela grāmatu bibliotēka, apmēram 4000 grāmatu. Pēdējās iecienītākās grāmatas ir trīs. Kembridžas ekonomista Hadžūna Čanga grāmata Sliktie samarieši, Hadžūna Čanga grāmata 23 lietas, ko mums nestāsta par kapitālismu, kas sākas ar teikumu: «Pasaules ekonomika ir drupās». Autors uzsver, ka pie tā ir novedusi pašreizējā kapitālisma ekonomikas sistēma, tomēr vienlaikus tic, ka šo sistēmu var labot. Lai tas notiktu, cilvēkiem ir jāsaprot atbildes uz daudziem jautājumiem, ko autors iztirzā šajā grāmatā. Trešā grāmata ir Džordža Sorosa grāmata Globālā kapitālisma krīze."

piektdienas interviju sērija no Dienas Biznesa, protams.


Apdrošinātājs - antikapitālists :)

Tā, draugi aprindās, muzejos un mākslās – meklēju vienu labu drukātu izdevumu, kas būtu vai nu kasnbebūt iz aktuālā dizaina (produktu dizains/ grafikas dizains, varbūt arī ākitekčers) vai glīšs "LV estētikas vēstures" izdevums angliski.
Vai tiešām Manifestācijai iekš DLMM nav kataloga?
Ar Purvīšiem šoreiz nepietiks.