klāvs
un tās būs vistīrākās sāpes
ziedēs rudzupuķu lauks
un baltu akmeņu kāpnes
iz mums pret debesīm augs

mēs kāpsim tikai uz augšu
lai kristu tikai uz leju
un pirkstu kauliņiem knaukšķot
es sagrābšu tavu seju

bet tukšums būs manās rokās
un lūpas drebēs kā vadi
pa kuriem skrien nelielas mokas
un mugurkauls gaidīs kā vadzis

to pašu pēdējo nastu
no kuras ar prieku pārlūst
nakts mākoņus kopā sastums
un paņems siltus mūs abus

(K.Elsbergs)