desmit gadi, jūs sakāt. desmit, es zinu gan.
Pirms desmit gadiem cibu vēl nerakstīju, bet lasīju jūs gan, sevišķi atceros skuku, anonymous un mayu un laru un starro.

Pati rakstīju savu bakalaura darbu un rītdienā, vienā vēsā rāvienā, durteniski taisni iemīlējos līdz zemes un šūnu kodoliem.
Bija sniegs un mazliet auksti, visi staigāja cepurēs, kā parasti, atceļā no Vecrīgas šeņķiem ceļš veda caur Bastejkalnu, mūžīgo un to Mildas profilu skatā no virsotnes ne mazāk mūžīgi zīmīgo.

Cibu sāku rakstīt jūnijā,
Vedjmah dzīvoja Ņujorkā, es- Viļņā un uz Via Baltica,
braukāju nepieklājīgi ātri un daudz,
man bija jauns auto, jauna pase un vasaras vidū lupatās salūzusi sirds. Pink Floyd un Grebenščikovs.

Man joprojām ir tas pats auto,
tā pati pase,
ap/ar sirdi viss labi.