barbala ([info]barbala) rakstīja,
@ 2016-09-28 11:25:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
kā iegūt draugus un iepatikties cilvēkiem, vol. III
Tad nu jā, kad trešo dienu mana bumbierkoka traumētā labā acs ir aizpampusi un šaura kā ķīniešu lāpāmadata, es krēslas stundā, ar koncetrētu domu spēku novēršot paziņu/kolēģu/klientu/ satikšanu tuvīnajos kvartālos, bez saulenēm devos uz aptieku pēc sejas krēma sausai un jutīgai ādai.

Šis projekts (sejas krēma iegāde) ilgst jau nedēļu, te aizmirstās, te "pagaidiet, rīt būs akcija" un tad nu smukajā Apothekā tvēru pēc nepieciešamā un kamēr meklēju BigPharma lojalitātes karti, aptiekāre pamanīja manu aci un klusi sacīja –
vaii, jūs laikam sita? vīrietis?

- eeee?
Nu kā, skatos uz jūsu aci, redzu traumu.
- eee, nē, šī ir darba trauma , paties. bet paldies.

Norēķinos.
Un tomēr aizdomājos. Empātija ir stipra lieta, bet personiskās projekcijas arī.


Kādos apstākļos Tu vaicātu svešam cilvēkam ar aizpampušu (ne zilu, ne asiņojošu) aci – mās/brāli, vai gadījumā nevēlies vērsties pēc palīdzības?


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]starro
2016-09-28 23:11 (saite)
Man murgos rādās situācija, kad mani tur aizdomās par vardarbību pret bērnu. Par aktivitātēs iegūtu sasitumu. Ka man jātaisnojas, taču tas tikai aizdomas un neuzticību stiprina.
Daži vecāki jau proaktīvi to komunicē, ar humora piešprici - ja jau pats vērš uzmanību, tad nemēğina neko slēpt.
Ai, murgs

(Atbildēt uz šo)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?