piemineklis karpai. carpe karpa!
Ilgi stāvēju pie akvārija un domāju par izvēli, vēlmēm, noskaņu, atsaucu atmiņā garšas un smaržas un saņēmusi drosmi, teicu, jā, lūdzu, man vienu karpu.
Pārdevēja nozvejoja tieši iecerētā lieluma zivi, es, novēršoties no turpmākā, aizslīdēju līdz sieriem. Kazdandzietis, mon amour.
Aizkulisēs samērā diskrēti (ja neskaitām sitienu troksni), viņa zivi nogalināja un maķenīt apasiņojošu iesaiņoja divos maisos.
Kāda maza meitene kombinzonā un viņas māmuļa priecājās par "smaidošajām forelēm vakariņās", kurubērniņņemsim, bet es nopriecājos - pārdevējai sanācis labs trāpījums, nav tās izdaudzinātās raustīšanās, laikam iesista roka un meistara grābiens būs bijis ,
paķēru vēl kādu vīnu neaskārstām vajadzībām un caur piektdienas prapķiem pārbraucu mājās pārslēgties.

Uzasināju nazi, uzvilku gumijas cimdus, bruņojos ar muļķudrošu recepti un I., kurai sanāk izcilas ceptas karpas, padomiem, sāku to atzvīņot. Viņa gan klusi klausulē teica, ka to sadaīšanu, to paveic mans brāl's, bet tobrīd es nodomāju - ai, esmu brāļamāsa, es gan jau varēšu, vaitadnu.

Ķēros pie atzvīņošanas.
Karpa mazliet noraustījās.
Turēju ar vienu roku, ar otru kārsu zvīņas, tās lidoja visapkārt, kauč biju šim nolūkam karpai izveidojusi tādu kā telti no rimi maisa, bet piemēram tikko atradu vienu zvīņu hiacintē.
Karpa mazliet noraustījās.
Uzasināju nazi vēlreiz, atradu zivju dēli, uzliku aifonu ar recepti un džeza dīvām.
Karpa mazliet norausījās.

Recepte saka "veiciet iegriezienu gar žaunām" un kad nazis tuvojās zivij, Nina Simone dziedāja Sinnerman, karpa vēl mazliet spējāk norausījās. Izbīlī spiedzu.

Griezu gar žaunu, ko gan citu, biju jau izrunāusies, ka vakars būs ar karpu, bet karpa vēl tirinājās, līdz tumšsarkana asiņu tērce izlija uz baltā plastmasas dēlīša, pār to – uz buka virsmas,
šķita, ka karpa gārdz, es spiedzu, bet apjautu, ka nupat ir par tālu, vairs nekāda atkāpšanās ceļa, dzīvību karpai es nevarēšu atgriezt.

Pārgriezu arī gar otru vaigu, karpa spēji tricinājās, iešāvu krietnu šļunku no blakusstāvošās, paldiesdievam, tekilas pudeles (ergonomikas un lietojamības ābece virtuvēm).
Gandrīz viss horizontālais darba laukums asinīs un gļotās, tās pār (karpas) asti pilēja uz grīdas un šis bija tikai receptes solis nr.2.

Biju izmusumā, vēlējos zvanīt visiem uzreiz- brālim, viņam, zaigai, tēvam, visiem, lai steidz palīgā; skaitīju pie sevis domās visu to, ko man likās, man tagad jāskaita – mantras, senču bedību dziesmas (jūs ēdīsit/jūs dzersita(2x)/es gulēšu smilktienāja, smilktienā), karojošā luterāņa lūgšanas un Tēvreizi gandrīz vienlaikus, jo par visām reizēm dzīves ločos jutos paties ellīgi nešķīsti grēcīga un šis berlīnes kinofestivāls nav salīdzināms ar pārējiem baušļu šķērsojumiem, ja/kad tādi ir bijuši –
zivs izlaida garu manās rokās, zem mana naža,
romantiskās gardēžu vakariņas sveču gaismā ir nežēlīgas,
epikūrisms, kurš tobrīd konvulsē zem kreisās delnas.

Bet nu neko, tāds ir tas darvins, tādi ir tie dabas likumi. Kāds Aļaskas lācis, kurš varbūt mani reiz ēdīs desertā, gan nekādus pātarus neskaitīs un daiņas, košļādams manu matu rotu nedziedās, aizmirsti tās visas ētikas šmētikas, zaķīt, kam nazis, tam vakariņas, visiem citiem – lai sargā pašu galvas un kājas, divas vai četras.

Saņēmos un cirpu, solī trīs, kā receptē teikts, gar muguras spuru- zivs muskuļi locījās joprojām, es norobežojos no sava fiziskā ķermeņa un uzdevos par citu, par miesnieci nejūtīgu un turpināju. Vēl mazliet ņemšanās ap muguras asakas izgriešanu, pēc tās izraut iekšas šķita tīrais nieks un lietišķa padarīšana, phe, padomā, peldpūslis, sirds tev nav, karpa. Pirmajā janvārī ar mīlīšiem izgaršojot paģiras un atjaunojot reibumu mēs Pulp Fiction skatījāmies, jā, jā epizode ar piešauto auto, tā izskatījās mana virtuve, balts skārnis ar asiņainām sienām.

Pēc divi stundām ar īpašo cepšanas metodi, kas ietver ne vien zivs cepšanu, bet ģenerāltīrīšanu mājoklī un sanum-per-aqua dvēselei un dažu mantru noklausīšanos, biju atmaigusi, savienojusies ar vakara raksturu, uzķīlējusies un pat gandrīz aizmirsusi karpas šķietamo noelšanos un noraustīšanos zem manas kreisās plaukstas. Gandrīz.


Ēdiens bija pieklājīgs. Vīns labs. Atlikusī tekila - gluži vietā. Vakars - brīnišķīgs. Kreisā plauksta zem kuras, ja, cestlavī.

Es ceru, ka iestādot vienu eglīti vienas pašrocīgi nogalētas karpas vietā mani karmas punkti būs uz nullēm un tagad arī sapratu, kāpēc kādā sieviešu žurnālā bij rakstīts, ka karpu piestāv gatavot vīriešiem. Jā, kungi. Jā.

p.s. ja vajag- atvainojos visiem vegāniem, veģetāriešiem, kristiešiem, gavēņiem un citiem. Tā viš i. Bet zivtiņa bija garšīga ļoti.