šis un tas par upēm
Tā kā fotografēšanai vajag laiku, bet laika Sporta Formātā parasti nav,
tad atliks vien ko nebūt pierakstīt, jo vakardiena bija tieši tāda, kura ir pelnījusi pierakstu.

Piemēram to, kā bišķi pēc septiņiem rītā ir pieripot tumšā, klusā Valmierā pie pašas Gaujas, Krāču kaktā, nosiet laivu, kura zālē turpina apledot, saliet elektrolītu dzērienus dzeršanas sistēmā, tie lēni aizsals, salīmēt banānus pie laivas korpusa, tie sasals, sašķirot pa rokai želejas, pa ķērienam izvietot magnija/b6 šotiņus un sveicināties ar domubiedriem;

tad jau tuvāk starts, daži obligātie rituāli un jāpogājas iekšā laivā aukstā upē; mēs gan mazliet aizkavējam pārējos, tāpēc startējam sāniski, bet tas nekas, atskanot starta šāviņam, visi aizplēš kā negudri. Reti kuros mačos uzreiz ir tā pavisam skaidrs, kuri šeit būs līderi, jo tie, kuri arī varēja būt līderi , tiem šoreiz bija jauna gludūens laiva un sirmie profi ar uzūdens ātrumu piemēram, 13/14/15 kmh ieteš pirmajās Gaujas niedrēs. Atskan līksmi smiekli, mēs aizejam garām un kādu brīdi esam vienā līnijā ar pjedestālu. Taču airēšanas maratoni, diemžēl, nesākas un nebeidzas vien ar izrāvienu startā, vienīgi kā pēdējos pāris veiksmīgākajos ir novērots – mentālajiem uzstādījumiem ir svarīgs ne vien savs un netraucēts gatavošanās rituāls, bet arī, startā izrauties un sakārtoties pēc iespējas tuvāk spēcīgo flangam. Jo tie, braukdami ar gludūdens smailēm (divnieces- ne smagākas par 20 kg, apaļiem dibeniem, vieglas un ātras, bet nestabilas) būdami stipri, trenēti un rūdīti aizies tālāk, rīvēdamies savā starpā, bet atbirstot no līderiem, nākamā grupa ir nopakaļus un tas neļauj atslābt.

Valmieras trim patiltēm izskrējām cauri nemaņā un tad sākās biezas, skaistas sidraba miglas virs upes, priekšā esošais Didzis, līderu atpalicējs mums bija tempa turētājs un ainavu arhitekts – solo kajakā ar pareiziem aira vēzieniem tik daiļi izskatoties visā tajā idilliskajā ainavā: daudzstāvīgie, kārtainie meži, bagāti bagāti, lapas sirmā zeltījumā, klusums, straume un miglas mākoņi – Purvītis un Monē apmestos Gaujmalā aiz Valmieras, ja gleznotu jēdzīgus rudeņus skatā no upes.

Tad ievēroju, cik glītās leduspuķēs man ir piesalis bruncis pie laivas un vienīgās nenoledojošās vietas ir tieši ap ķermeni. Vai kā oglekļa aira kāts ir apklājies tādās sarmas-ledus vērpetēs un piesalusi tam cimdotā labā roka. Pasaules skaistākais perlamutrs vakarrīt nebija īstās vai feikās auskaru pērlēs, bet viss laivas purns mirdzēja un lasītjās vienos sīksīkos, zaigojošos kristālos, kādi citkārt ir krāsojošajā kosmētikā un virvjojums apledojis ledus cilindros, kas klaudz gar laivas korpusu. Bija tāda padomju filma par džeku, kurš izbāza galvu no aeroflotes lidmašīnas iluminatora un viņam apledoja galva. Lūk, gandrīz tā man apledoja teicamā millet alpīnistu galvassega- smuka ledus ķiverīte ar lāsteku pilēm pie cepures naga. "Ja šitajā lielajā sportā nebūtu tā jādzenās, varētu pat bildēties", ik pa brīdim vienojāmies ar laivasbiedru. Patiecoties viņa precīzam skaidrojumam, man pēkšņi saslēdzās viena tehniska nianse un airēt kļuva viegli un tehniski pareizi, eurēka – tavs vārds ir "iedomājies, ka tu lavītos gar laivas bortu." Pēcāk endomondo no kabatas ziņoja, ka ātrums ir vienmērīgs un labs un kolektīvi nolūzām vienīgi īsi pirms Cēsīm, jo tur upe īpaši centīgi met pārāk daudzsološus, bet tiltu nerādošus un Cēsu varenību pārliek daudzinošus līkumus (vēl garāks tīzeris ar milzīgāju izmisumu ir Strenčiem, bet par to kādā citā reizē.) Tad arī maķenīt kļuva siltāks, kuģis lēni atledoja un diena no sidrabaini miglainas kļuva par pelēko parasto un svilpodami, tukšojot magnija un b6 šotus, vicinājām tālāk.

Cik nu varu spriest par garo distanču paveikšanu galvā, patīkams uzrāviens iestājas pēc tam, kad puse ir paveikta, jo phe, kas gan ir atlikušie 32 kilometri, ja 34 ir izpildīti. Izvietoju motivējošus kontrolpunktus - Līgatne, Amatas ieteka, Ķūķi un naski līgojot ar raķetes dinamiku mēs negaidīti iebliezāmies finišā, kur sagaidītāji un pašu prieks pārlej pāri milzonīgu emocij'un gandarījumvilni, kurš patīkami štirī vēl šodien. Un skaistas ir dienas rudenī uz upēm, skaistas un spēcinošas pārējām dienām, spēkbarība galvai un domātspējai.