getting away with it all
Izmantojot šodienas režīmu, kurā ir daudz ūdens un maz no rakšanas darbiem, kā arī kolēģes norādi, ka esmu vēl neredzēti sarkastiska un etiķaina piezīmēs par "networkinga nozīmi"(? uzrakstīt citreiz?), atļaušos to vaļību - paskrubināt pērnu cepetīti.


Martas Zaķes Martinsones rakstījums iekš Satori.

Autore ieskicē, ka sāpīgi būt sievietei, veikalos ir pārāk seksualitāti demonstrēt mudinošas drēbes un tāpēc viņa ir feministe, skumst par seksismu un arī tas ir sāpīgi. Bargie komentētāji mudina noapaļoties, kurā feminisma atzarā šī problēma (un kura no) tiek apskatīta un vai tiešām dzimumu diskriminācija (?) ir lielākais jautājums dienaskārtībā un vai autore gribēja "vienkārši pasāpēt" vai arī kaut ko pateikt un ja jā, tad ko tieši. Reizumis un vietumis analizējot vai "manas ciešanas dzīvē" ir dēļ tā, ka esmu sieviete, vai tāpēc, ka neesmu, piemēram, pati kaut ko izdarījusi, iedziļinājusies, paguvusi, piepildījusi prasības/cerības vai vienkārši - ja es domāju sūdu, tad sūds arī notiek, tāpēc kusli un klusītēm atļaujos paust, ka ir diezgan lieki mūsdienu Latvijā runāt sieviešu iespēju neievērošanu, diskrimināšanu, pazemināšanu un citiem morālas dabas ierobežojumiem, ko netieši apstiprina arī Pasaules Ekonomikas foruma uzpētījums "Global gender gap" un BBC izgraizītie "Where's the best place to be a woman?" piemēri . Latvija pēc cipariem dažādos griezumos ieņem akurāt divpadsmito vietu, iekabinot brāļiem ikauņiem un leišiem un kāšot tādām izkoptas dzimumlīdztiesības (āāāāā! ceļazīmēs attēlosim sievietes un valdēs iecelsim pēc proporcijas, jāāā!) tradīcijas vietām, kā Skandināvijas valstis. Un neaizmirsīsim, ka balsstiesības sievietēm Latvijā ir kopš 1905. gada, kamēr Šveicē - no 1971. Tā ka tā, "neskumstiet, meitenes."

To, ka mums ir te šādas tādas un itin brangas problēmiņas ar savstarpējo satiksmi, ieskaitot vīriešu - sieviešu attieksmēm/attiecību kultūru vispārīgi, to gan, bet vai tiešām, māsas un māršavas, jūs jūtaties apdalītas, apspiestas vai izspiestas TIKAI TĀPĒC, ka sievietes? Tiešām? Tiešām? Autoservisa meistars vai santehniķis vienreiz neganti pajokoja? So, what?

Regulāri tūrējot pa reģioniem un satiekot uzņēmīgus un domājošus vai vērojošus cilvēkus, no kuriem krietna daļa ir apbrīnojami stiprās un uzņēmīgās sievietes, man šķiet kur nu vēl lielāka "karogs jums rokā" kalve, kā Latvija; šejienes skaudrā demogrāfija/"dzīvesspēka kvalitāte" 50-60gadu paaudzē un ikurāt frauenpower ir tas, kas tur novadus un groza pilsētas: kāds vēl feminisms, kāda vēl paskumšana par maucīgām/neglītām drēbēm? Aizbrauciet uz Daugavpili. Pat lielākā daļa valsts nozīmes pieminekļu (Brīvības piemineklis, Latgales Māra, Māte- Latvija, to name just a few) portretē sievietes un vīri mums tur nostumti labākajā gadījumā pie potītēm un diez vai tik ļoti vajadzēja viņus bekvokālistos atstāt.

Visnotaļ, lai nu kādu "sabiedrības spiedienu" gadītos sajust, tad ne jau to, ka sieviete per se ir kas mazvērtīgāks un mūsu vieta ir stūrītī, kaktiņā ar dekoltē līdz nabai. Drīzāk- lieliski un arī patīkami bīstami, ja var savienot un adekvāti pielietot abus šos mission critical vektorus: būt tā ar smadzenēm un arī tā, dekoltē.

Galvenais, nesajaukt iznācienus un nepazaudēt cilvēcību.