ziemaslācis un pavasarlācis
Ar ko vēl rudens atšķiras no pavasara, kad Amatā ūdeņi sakāpuši?
Ar to, ka pavasaros visi kā apdulluši un izbadējušies Amatas ūdeņu priekšā krastos pamet savas korprorācijas, dienestus, dienas likmes, klientus; atstāj pacientus uz galda narkozē atieties pašiem; raupji samazina prioritāti mīļotajām un ignorē tjošču rasolballes, sunīšus ārā nevestus, jo Amata, Amata ir vaļā un tās priekšā nav bauslības. Un acis spīd, raksturīgi; tiek shēmotas loģistikas, siermaizes, termosi un termozeķes un zāģis, jo Amata, Amata ir vaļā, tu dzirdēj, vakar jau simtpiejēznt, kas būs rīt, ko? Un tā egle, tas baļķis, tie bebri un tās razčoskas un tie muču deģenerāti un tas atvars un tie kajakeri, bumbieru limondāde...un rīt vai parīt varbūt vēlreiz, ko?
A rudenī? A rudenī tas viss nevienam nav vajadzīgs. Amata uzburbst, līknes paceļas, meteostacija pīkst, bet pilsoņi rezignēti noskatās un forumiņos reflektē, lietojot tādus vārdus kā "interesanti", "pienākumi", "jāpadomā", "iespējams."
Par kādu gan konsekvenci kairinājumos mēs varam te runāt? Nevaram! Pat Amata neņem gūstā ar vienu un to pašu intensitāti. Pat Amata ne. Jopčik!
Visi mūsu trakumi un to izrāvieni ir sezonāla rakstura,
viss pāriet un mainās ikurāt kā ūdensziņu līknēs pareizajās upēs.
Tas labi. Tas jāatcerās, ja piemirstās.