tik un tā un tā
Atzīšos.
Man ļoti negribas to dienu un ir bail no kārtējā virsraksta, kad Viņi visi, tie, kas vēl ir te, starp mums piepeši vairs nebūs.
Tie, kuri aiz sevis atstāj daudz no tā, ko ikdienā visi lietojam: skaņas, dzejas, tekstus, bildes, izrādes un ir tik pierasts,
ka "meistars ir tepat blakus."
Viņu nav daudz – varētu teikt, ka nu jau pavisam daži, kāds pusotrs ducis vai mazliet vairāk.
Tā ir un tā notiek – tad viņi ir, bet tad vairs nav – iesaukums un paliek citi, kuri dara un rada, ir gana lieli, lai palastu vienus pašus pasaules plašajos ceļos
Taču sajūta, ka darītāju un radītāju rindas paliek tukšākas, ka lielo, ierasto klasiķu vairs nav daudz (protams, ir un aug jauni un laiks rādīs, u.c.) – tā, lūk ir biedējoša. Tukšums biedē.
Un Tu vari būt stiprs savā ticībā nākamajai dzīvei un mierpilns budists, sirdī zināt, ka "mēs visi, mēs visi esam pārejošas parādības", bet iknedēļas kultūraizgājēji dara bažīgu, kas, vai un kā paliek "vietā", kāds ir un būs šim visam turpinājums.