tas līkums pie Raunas tilta un pārējā pasaule
Vidzeme šorīt sirma un caurspīdīga- tāda plāna sarmas kārtiņa pļavām, mežiem un māju jumtiem, "krāsni jau no paša rīta iekūrām, vai nēģus ēdīsi un iedošu tev līdzi arī ķirbi un smērē arī tās kaņepītes, ēd", man vaicā, konstatē un ierosina vienā izelpā. Saku jā, silti, nēģi, ķirbis, labi, protams, paldies un dārzā, teikuma beigām noblīkšķinās viens tumšsarkanais ābols. "Zarja" tā esot. Punkts. Cēsīs visi jau rīta skriešanas apskrējuši, rosās, Valmierā viss kā dižpilsētā- bērnudārznieku grupas nolikt ziedus, santehniķi- novērst avāriju, ekskavatoristi- uzbūvēt jaunu tiltu pār Gauju un augstskolai jaunu korpusu turpat, viss rūpīgi un pārdomāti, nekā apšaubāma un par jēgu izvaicājama.
Bet vakar bija tā- biju Valmieras džeza restorānā "Parks" uz Briežkalna kvinteta (Busulis, Pabērzs, Ritovs, Briezkalns) koncertu un iztrīsināju visas šķiedras. Pirmkārt, vieta - staļintektūras kino "Gaisma" sāni, kur ierīkots jauks restorāns ar skatuvi un parku blakus (valmierieši aizgriežas- neko tādu šeit nu es no tiesas negaidīju) , otrkārt absolūti lieliski dzīvelīgie un improvizējoši kosmiskie mūziķi: maz jau vajag, lai jumts aizpūšas prom. Lieliski. Pat vairāk, kā lieliski, mugura skudrās un žoklis krampī no smaidīšanas divreiž pa čēžntpiecām minūtēm.
Pēc tam nevarēju pabraukt - nopirku viņu disku, skaļi to klausījos un pilnmēness gar Kauguru eglēm taisīja bākuguņu efektu- "drošivien policija, tūliņ būs garoziņas visiem priekiem" , bet nē- ja diezgan naski brauc, tad šo efektu iegūst ar spīdekļa palīdzību.
Smuka un gudra Tu šoruden esi, Latvija un te nav nekāda bet. Tā ir.