par bērnišķīgo kreisumu un kraujo labējumu, vol. nākamais
Nu lūk, ese arī gandrīz nejauši nonācu maya filmas īpašajā cibiņu seansā, uz kuru pārdeva biļetes tikai marginālajās rindās: pirmajās trijās un pēdējās trijās.

Filma, manuprāt, lieliska ļoti un precīzi laikā, būtu ideāli to ielikt pilnā garumā (?) Vimeo vai kur vai vismaz, iedabūt LTV piemēram, piektdienas vakarā, jo tas stāsts ir nevis par 4 partiju aktīvistiem, bet rentgenoloģija politiskajā ticībā, politiskajā cerībā un politiskajā mīlestībā. Jāteic, ka visgrūtāk skatīties bija uz Vienotības džeku, jo viss tas trīspartiju iekšējais sviests: jauniešu kongress ar uzlēcošajām zvaizgnēm- topošajiem vadoņiem, "debates", "spēlējam politiķos", šausminošā dziedāšana "ar tautu" u.c, izņemot vecvecākus diezgan kliedzināja. Bet puisis ar degsmi un gana talantīgs, gan paveiksies, droši vien, kādā citā sastāvā.

Pārējie visi bija koši savā ziņā, īpaši PLL aktīviste, taču nupat secinu, ka visvairāk mani uzrunāja nevis tie paši jaunieši un viņu cerības, degsme un vilšanās, bet fonā esošie vecvecāki, jo īpaši neatlaidīgā Mirdzas Šķilas vecmāmiņa, kura tikko kā iegūglēju, ir smalka kurzemniece un abas pārējās arī.


Bet jā. Sirsnīgs un smalks gabals, pieprasiet televīzijām.

UPD. Ā, man jau vienmēr liecies, ka pašironiskus dokumentālos kino māk tikai igauņi taisīt, bet nekē, tagad nu ir krietna atbilde Čemberlēnam.