dziedi jel, lakstīgala skanīgā
Tikko sapratu divarpus lietas.

Pirmā: kopdzīve cītīgi māca sadzīvot tikai un vienīgi ar saviem bagiem (galvas mezgliem, netikumiem, vienīgajiem-pareizajiem-ieradumiem), nevis ar otra "sliktajām īpašībām". Tas, kas traucē vai mēdz apbēdināt abus, ir tieši katra paša defekti, tik spoži spīdoši. Bet paša, savējie. So, vecmāmiņu padomiņš - "izvēlies meit' vīra pēc tā, kura sliktās īpašības spēj pieņemt" ir neprecīzs. Tas nav par "viņu", tas ir par "sevi" un kopīgo ainavu.

Otrā: kopdzīves trešā svarīgākā cilvēkprasme ir tolerance un pacietība.

Piemērs. Dota cepeškrāsns, kurā arhivēšanai jāiemuģī cepešpannas (3 seklās, 1 dziļā, 1 kēksa forma) 1 restītes, 1 katls un 1 kausiņkatls).
Mana pieeja: izkrāmējam visu, sarindojam iekš lielākā mazāko.
Viņa pieeja: iebāžam lielākos priekšmetus, neskatoties uz restīšu izvienojumu, sabāžam katlus ar visiem vākiem, pēc tam, mēģinam iestumt augsto pannu un pārējos mazākos virsū.

Uzvarošais risinājums:
a) ja gribu dot padomus, varu darīt pati (tātad, tas nav risinājums. svītrot.)
b) aizturētu elpu un gavilēm apbrīnot, no cik atšķirīgiem, bet brīnišķiem kokiem mēs tēsti un cerēt, ka cepeškrāsns sildelementi nenolūzīs. Un "umom vas ņipoņaķj".



Nulpusā.
Bet tas viss ir ļoti koši un ļoti jauki.

p.s. ja jāpaskaidro, tad šis ieraksts ir jālasa intonācijā "pašironija" un "pozitīvssarkasms".