kā Mazie Muļķi ar kompasu uz Lielajiem Muļķiem gāja- II
Tas bija ap sešiem no rīta, velposma beigu daļā, pēc tam, kad pabraucām garām baltam krucifiksam, pēc Bornes, Jaunbornes un Vecbornes baznīcu vārtu riņķu skaitīšanas pārminuši pāri Mālkalnei un migla jau vēlās lieliem blāķiem prom no pļavām: lejā plūst Daugava, kura, viltniece, tikai izskatās vareni rāma bezstraumes ūdenstilpne, bet ja pirms tam nebūtu pāris reizes to pārpeldējusi, tad neticētu, ka daži mazāk spēcīgi kāju atgrūdieni dotajā laika nogrieznī un lejā pa pārdesmit metriem acumirklī esi. Tobrīd siseņu čīgāšana un retas suņu rejas sakrita ar miniena ritmu, (sisisisisisi-vau!-sisisisisisi-vau!) un veidoja īpatna ritma skaņu celiņu, līdz varen skaistā ceļa līkumā ar lielu ozolu, piepeši atskanēja dobjš būkšķis. Komandas biedrs bija piemidzis pie stūres un nobūkšķinājās no vellapēda. Pēc pāris minūšu kopīgas snaudas, dažam tupus, dažam sūnās pie pēdējā kontrolpunkta, aizminām uz starpfinišu, bet tur arī padevāmies: šoreiz pieveica nevis fizisko spēju trūkums, apmaldīšanās vai pārtrērētie kontrollaiki, bet gan paviršā pārtikas un miega programma. Lai izvairītos no sāpošas māgas, es pirms mača lepni atteicos pagatavot sporta dzērienus, naivi cerot, ka izvilkšu ar 3 litriem Mangaļa. Sāpošu un sprāgstošu gremošanas traktu es tāpat dabūju aumaļām, jo enerģijas graudugu batoniņu dialogs ar kuņģi un zarnām pavisam nopietni lika apsvērt izstāšanos, bet tad vēl kaut kā izdevās pievārēt sāpes: atsēdos uz betona plāksnēm, apriju kādu ogli un sarunāju ar sevi tāda nieka dēļ pa zemi nevārtīties. Toties, no rīta skaidri zināju, ka paties, paties- sarunu diplomātija nostrādā itin vienmēr- ja vien ir kāda rezerve, iekš kuras tam piekāpties, taču tobrīd iekšējie dialogi par saņemšanos atskanēja pavisam tukšās šūnās. Ar šo arī tapa skaidrs, ka turpināt vairs nespējam un jāatgriežas bāzē ar pārgurumā nokārtām ķiverēm. 20 stundas intensīvas kustēšanās bija darījušas savu un taisnā stiepienā nolūzu gulēt uz uz Krāslavas kultūras nama skatuves ar ozolkoka parketu, nokrītot starp kulisēm un glābšanas vestes par spilveniem paliekot, airi atstutējot kājgalī: pret jodiem un murgiem. Otrā skatuves galā, tuvāk Baltkrievijai, mūsu komanda tālredzīgi un stratēģiski izvietoja kodolieročus- savas ļoti sagurušās, sabristās kedas (ar visām no tām izrietošajām smakām).

Pēc pāris stundu miega, laimīgi murminot par nez no kurienes pienākušo saulaino svētdienu, mises apmeklējumu un 5 piegājienos ne tajā Daugavas lokā iegriežot, atradās arī startpfinišā atstātā laiva, par sevi lika manīt tāds tāds savāds modulis, kā izsalkums un apetīte, kurš daļēji apmierināts, radīja izbrīnu par to, ka visas porcijas visos krogos šķiet mazas, jo apēstais „aizskrien locekļos”- šo sajūtu citādi neaprakstīt: apēd Firmas karbonādi „Uguntiņa” (ceptu Kellogā, ar majonēzes musturi un biešu restītēm!) un to jūti nevis kuņģī, bet piemēram, augšdelmos vai rokās. Kad pasūtījām sev otrās porcijas, viesmīle šķībi skatījās un nepielūdzami teica, ka pavārs ir aizgājis, jo „parasti neviens nesūta dubultās- pie mums tak var paēst kārtīgi!” Jēkabpiliešu lepnums.

Smukais ceļš atpakaļ, caur Jaunjelgavu padevās bezgala meditatīvs: biezie, blīvie meži, ar lecošajām stirnām no labās puses un vakara mierā (itkā) snaudošo Daugavu, interesantās loģikas konfigurētajiem ceļa remontiem un lepno maģistrāli pirms Daugavpils- tāpēc daudz nedebatējot, ar diezgan lielu pārguruma pazemību pieņēmu CP piešķirtos 2 soda punktus: emociju un izjūtu un pārdomu uz to brīdi bija tik daudz, ka viss viens, soda punkti, pluspunkti, lieciet mani mierā, ir svētdienas nakts un es atgriežos mājās no mežiem, krūmiem, brikšņiem , damakšiņām un Daugavas.