obladī obladā
Pēdīgā laikā es iesāku rakstīt klabē ko nebūt, par kādu nebūt subjectu un pie 7 rindiņas, apmēram, izdzēšu. Psicho*gudrībās skolotie zinātu teikt, ka arī tas ir savdabīgs terapijas veids. Darbojas, kā arī, netiek piesārņota publiskā telpa.


Mani iedvesmoja, uz brīdi, Dziesmusvētku noslēguma pasākums.

Šobrīd mani iedvesmo ideja par brīvo rītdienu un brīvdienās gaidāmajiem Tiņa mačiem Krāslavā.
Interesē, cik reižu mēs peldēsim pār Daugavu un no kā tieši sastāvēs 120 velokilometri, kā ies ar veloplanšeti (pagājušajā reizē es biju navigators un tad vēl naktis bija garas, tumšas un vienbrīd man pazuda abi lākturi, gan pieres, gan velo halogēns. Puiši bija kaut kur priekšā kādu gabaliņu, es nopakaļus, blīvā egļu vērī slīdēju pa meža tehnikas izdagātiem ceļiem un diezgan skaļi lamājos par šo Duracell uzmetienu un biju "Minēja Tumsā." Pēc tam viņi abi apņēmās mani uzmanīt un nepazaudēt un gaismot ceļu, ko arī darīja, beigās mēs ļoti precīzi trāpījām visur. Līdz ar gaismas iestāšanos šķita, ka Aiviekstes un Kalsnavas pagastu šķembceļus un citas takas būtu minuši jau trīspadsmit reizes pirms tam, spējot precīzi prognozēt upes līkumus un purva parādīšanos, kā arī, atšķirt grāvjus no strautiem.

Tāpat, interesanti, ko jaunu šoreiz savirpinās velo-borta datori. Ar tiem allaž gadās kāds jauks pārsteigums, tie atšiepjas visnepiemērotākajā brīdī, šķiet, tos nokauj tā pati nepareizā enerģētika, kura dominē attiecībās ar fēniem un faksa aparātiem. Mums pietrūkst kāda nebūt pagaidām nenoskaidrota ķīmiskā elementa, droši vien, pacietības no manas puses un teicamas ātrdarbības- no otras. The same old shit, tie paši vecie grābekļi un vēžu keselītes.

Pēc tam jau redzēs, kas būs pēc tam.