| |
[Apr. 26th, 2009|06:47 pm] |
upd: funny, bet es tiešām biju aizmirsusi par gender studies fascinējumu. Kas gan vēl interesantāks, kā domāt par domāšanas procesu ietekmi uz mūsu pasaules uztveri, jau īpaši tajā, kas skar dzimtes? Eh. |
|
|
| |
[Apr. 26th, 2009|05:30 pm] |
Mazliet noguru domāt. Bet ta ir, kad atraujas no darāmajiem darbiem, lai skrollētu cibu, klausītos no jauna un jauna to pasu Naļiču, reflektētu par mākslu pārākumu pār pastāvīgu domāšanu pieprasošajām sfērām (tā vietā lai vienkārši radītu). Un vēl - poga.lv neņem pretī mana Pont Cardinet ceļojuma piezīmes fotografijās. And that sucks.
Well, back to Nelly Oudshoorn. Nākamā pauze pēc 10 lpp. |
|
|
| |
[Apr. 26th, 2009|12:43 pm] |
| [ | mood |
| | svētdienīgs, laiks apmācies | ] |
| [ | music |
| | The Cinematic Orchestra - As The Stars Fall | ] |
Svētdiena - lasāmdiena. Uz mani gaida Cveiga "Brennendes Geheimnis" (un vācu valodas sacerējumi - skaitā četri).
Bet vēl jo vairak gaida Delfīna Gārdejas un Ilanas Lēvijas "Izdomājot dabisko : Zinātne un femīnā un maskulīnā veidošana".
 
Nu, un tad vēl jau mēnesi skolas bibliotēkā nenodotā Obēras un De Goležaka "Izcilības cena". Pēdējā tiešam lieliska.
|
|
|
| |
[Feb. 3rd, 2009|09:05 am] |
Un tad ir dienas, kad tu nekā neesi sagatavojis un gribi vienkārši nekur neiet. Tapēc, ka nebūs ko teikt. Un tāpēc, ka darba lietas arī ir nepabeigtas. Nav ļoti daudz tādu dienu, bet ir. |
|
|
| no mediju trūkuma līdz socioloģiskam pārdomām |
[Jan. 8th, 2009|08:17 pm] |
Lielākoties dzīvojam no mediju pasaules izolēti. TV nav. Avīzes abonētas netiek. Toties! Ir radio. Un šodien atklāju, ka ceļu ziņas var būt aizraujošas. Stāvi virtuvē pie plīts, gatavo vakariņas un klausies, kur un kā kustas vai nekustas. It ka nekas īpašs, bet tāda piederības sajūta, ka vai traks vari palikt. Gandrīz vai jānoliek tiesības, lai arī var piedalīties. Smiekli, smiekli.
Lieliskākā dienas atziņa- lai analizētu uzņēmumu, kurā strādā, ne vienmēr vajag distancēties no savam emocijām. Tieši otrādi, tās var būt viens no labākajiem indikatoriem daudz plašākiem socioloģiskiem procesiem. Galu galā, ka savā "De l'angoisse à la méthode" G.Devereux norāda, mūsu sajūtas vienmēr ir indikators kādam procesam, kuru ne vienmēr esam paši izpratuši. Un nemiers iekšās tieši tapēc, ka (ne)iekļaušanās jebkurā kolektīvā uzdod jautājumus mūsu identitātei. Iekļauties vai neiekļauties? Kuras no vērtībām pieņemt kā savas? Utt. Izrādās, pat sociologi, ilgi pētot kādu sabiedrību, sāk tai līdzināties. Une question d'appartenance. Vienmēr gribas piederēt, iekļauties, būt savējam. Un ir patīkami, ka pat socioloģijā tas ir atzīts temats. Nomierina. |
|
|
| |
[Apr. 18th, 2008|12:01 am] |
| [ | mood |
| | labs | ] |
| [ | music |
| | tv tālā virtuvē | ] |
Zini, es dažkārt mēdzu nogurt. Sapīties garajos tekstos, izsviest tos visus pa logu, pati aizspurgt debesīs līdz ar zvirbuļiem. Dūdot ritmā ar jumta korē mītošajiem baložiem, sapņot par citu dzīvi, sapņot par tiem pašiem kalniem un sniegu.
Nāk lēnām vasara, jau šorīt silti, silti saules staros. Bet pavasarisn vēl ir šeit, asfalts vēl ir ledus aukstumā arī nakts apmākušās debesis liecina par pārāk bieži mainīgo laiku. Un labi, ka tā. Man ir tikai nepilnas septiņas dienas laika, lai savilktu kopā galus pirms lidoju uz ziemeļiem; gluži kā gājputni pavasaros atgriežas mājās.
Ir savādi sevi dziedināt, sevi izdziedāt. Katrs jauns pavasaris nāk ar jaunu cerību, ar jaunu solījumu par vasaru, pat ja aukstajā gaisā var vilkt paralēles rudens lidojumu atstātajām astēm.
Šai vietai tāpat kā mājām piemīt sava burvība: iespēja distancēties. Mājās skatīt skolas dzīvi rokas stiepiena attālumā, bet ne tuvāk. Šeit - to, kas ir mājās, ieraudzīt citā gaismā. Kritiskums pieņemas spēkā ik dienu, bet tas ir tas labais kritiskums, kas ļauj tev domāt, kas ļauj tev skatīties un redzēt.
Šodien domāju par savu nākamo soli, par darbu. Tas viss vēl aizvien ir miglā tīts. Vispārējā ideja pat ir ļoti aptuvena, bet izvēle ir izdarīta, par ko īpašs prieks. Kā gan gribētos, lai katra diena tad ir īpaša. Lai ir gan izaicinājumi, gan tuvu tveramas un taustāmas lietas. Nosolījos, ka pagaidām par to piedomāšu periodiski. Periodiski, lai ļautu sev darīt arī ikdienas darbus, pie kuriem tieši tagad arī atgriezīšos. Vēl pāris stundiņas, tad drusku miega un atkal darbos.
Svarīgākā dienas atziņa: pavasarī drīkst būt tikai tik saulainas dienas kā šodien. Tad izdodas sevi priecīgi vadīt pa aizvien jaunām un jaunām takām. |
|
|
| Как закалялась сталь |
[Apr. 15th, 2008|05:12 pm] |
Vakar vakarā saņēmos, darbu kaudzīte gan nav tukšojusies, jauni nākuši klāt, bet beidzot vismaz iekšēji nav pilnīgs bardaks. Cerēs, ka maziem solīšiem vien, bet pavisam drīz izdosies tos neizdarītos darbus padarīt.
Tā vietā lai mugurkaulu iemauktu stingrā tērauda trubā, labāk pašu mugurkaulu tēraudcietu.
'Tā rūdījās tērauds' šobrīd būtu ieteicamākā mantra.
"Все ли сделал ты, чтобы вырваться из железного кольца, чтобы вернуться
в строй, сделать свою жизнь полезной?"
И отвечал:
"Да, кажется, все!"
(c) Н. Островский |
|
|
| un šis ir par mums, te un šobrīd |
[Apr. 15th, 2008|03:03 pm] |
 |
|
|
| |
[Apr. 1st, 2008|10:52 pm] |
Un vēl var dikti smieties, bet man šķiet, ka esmu nogurusi sevi attīstīt. Nav gan jau arī ko выēбыватся, kas ta ir no tādas puskoku lēcējas? Bet jāatzīst gan, ka es labprāt vairāk rakstītu tieši tekstus, literārus tekstus. Nu kaut vai šeit taisītu kreatīvu. Tai pat laikā smadzenēm jau pietiek ar visām darba likumdošanas, personāla vadības, menedžmenta u.c. atskaitēm/ieskaitēm/sacerējumiem/analīzēm.
Labi jūtos, labi. Laukā tā kā pavasaris, baigi gribas tādu netikļotismadzenesdrātējošunodarbi. Iesākto gan tā kā gribētos pabeigt/piebeigt. gribētos gan. |
|
|
| |
[Mar. 19th, 2008|08:18 pm] |
Bet mēs esam tik vienkārši, vienkārši. Maz lasām, maz zinām. esam ieslīguši katrs savā disciplīnā un pat degungalu laukā neizvelkam.
Mūsu mīļais pasniedzējs/žurnālists/amerikānis Parīzē tā vien šķiet, ka raustās neirozēs no absolūti pofigistiskajiem, pārnopietnajiem un slinkajiem līdz pat kliņķim studentiem. Man uz viņu ir siltas jūtas, man ļoti patīk, kā viņš smēķē. Turklāt viņš ļoti, ļoti atgādina tēlu no 20.gs. 20.gadiem. Ģērbts melnā, garu mēteli - kā no tālaika fotogrāfijām izkāpis. Un nervozi nervozs, raustīgs un straujš, bet iekšēji ļoti patīkams. |
|
|
| |
[Mar. 14th, 2008|07:55 pm] |
Zinu, ka ir gluži muļķīgi atskaitīties par stundās saklausīto. Turklāt uzrakstot tik daudz kas pazūd. Pasniedzējs tavā priekšā runā, bet tu dzirdi daudz vairāk, redzi daudz spilgtāk, ja vien viņš ir tāda paša tipa cilvēks kā tu. Ja nē, arī tad visu pateikto apdrukātā papīra lapā diez vai pārvērtīsi. There is so much more to life than just words.
Par to, kas saistīts ar uzņēmējdarbību- es nezinu. Varbūt es nebūšu ārkārtīgi labs šefs, bet es gribētu būt. Un es gribētu, lai ar mani ir patīkami un veiksmīgi strādāt. Lai mums sanāktu veiksmīgi. |
|
|
| |
[Mar. 13th, 2008|09:39 pm] |
Ārkārtīgi patīkami izteicās jaunais pasniedzējs. Jauniņš, asu un niknu mēli, menedžeris. Kā spirgta gaisa vēsma iesīkstējušās institūcijas telpās. Tad lūk, viņš citēja kādu (vairs gan neatminos kuru, bet tas nav tik svarīgi) sakot, ka mūsdienu jaunatne vairs netiek galā ar savām emocijām. Ka tais pašās mīlestības lietās itin nekas neesot skaidrs tieši tamdēļ, ka jaunieši nelasa. Tas pats Rasins vai Igo, vai vēl kaudze rakstnieku iepriekšējām paaudzēm esot kalpojuši par tādu kā dzīves sākumskolas analoģiju emociju jautājumos. Un kas tagad? Tagad katrs pats par sevi, katrs pats savā neizpratnē. Bet nu labi, viņš piebilda, tas ir itin tālu no uzņēmumu vadības.
Tai pat laikā, otrajā lekcijā viņš bija ataicinājis vēl vienu tikpat jaunu, bet nu jau samērā pieredzējušu puiku, kura uzņēmums nu ir 10 valstīs Eiropā un pelna itin neslikti. Skaistākais no viņu abu kopsarunas: par darbinieku ļoti vēlams neņemt vientuļnieku, kam nav labu un tuvu attiecību ne ar vecākiem, ne arī pašam sava ģimene. "No šādiem cilvēkiem lielākoties ir tikai problēmas. Ar dzīvi neapmierināts, garlaikots, nomākts, ar laiku slikti strādās, bet prom iet negribēs, satiks riebīgu advokātu, kas ieskaidros šamajam - tev tak taisnība, ej un pierādi; nogremdēs gan sevi, gan mazo uzņēmumu." Brutāli. Stereotipiski. Ne vienmēr patiesi, taču sava daļa patiesības tajā ir. Ar cilvēkiem, kam nav ko zaudēt, ļoti uzmanīgi. Vēl uzmanīgāk ar tiem, kam nav nekādu saišu.
Kopsummā: puikas abi bija vietām parupji, straujas dabas un pilnīgi pārliecināti par savu taisnību. Atelpa. Puikas, kas abi pašiem spēkiem sasnieguši un nav notrulinājušies "koka valodā". Cik ļoti pietrūka tieši šādas attieksmes.
|
|
|
| |
[Feb. 6th, 2008|11:42 pm] |
Lielā mērā pajāt uz visādām olimpiādēm, starpaugstskolu sacensībām utt. Nē, nu ir jau forši, tādas special&funky softwares etc. Lai gan savu devu olimpiāžu savā laikā, šķietm esmu saņēmusi. Nu nestāv vairs man uz šādām sacensībām. Bet - redzēs. Moš būs makten intresanti un varēs aizrauties.
Šodien lasu Piergiorgio Di Carra Vetro Freddo. Labs tas Piergiorgio, patīk. |
|
|