Jū, bet tā sajūta, ka tieku kontrolēts nepatīk.

(Reply to this) (Thread)

jā. un tieši tāpēc tā zīmē. tas, ka kaut ko nokrāso ar dzeltenu, nenozīmē, ka tas paliek labāks.

(Reply to this) (Parent)

Labs.

(Reply to this) (Thread)

Jā, labs. Kontrole, starp citu, izpaužoties arī tā, ka vēlas par katru cenu kādam uzspiest savu viedokli.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tai skaitā.
Bet šoreiz runa ir par palīdzības un kontroles mijiedarbību.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Aha, nu skaidrs. Laikam beidzot saprotu, ka palīdzēt ir slikti. ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, nē, nē, nē, nē. tas ir tā, lai neapmaldītos.

tam zīmējumam ir garš stāsts. tas bija uz terapeita durvīm. lai katru reizi, kad viņam rodas vēlēšanās palīdzēt, vispirms varētu padomāt, kādēļ ir tāda vajadzība.

daži cilvēki iemācās ļoti viltīgu kontroles mehānismu. viņi palīdz citiem. citi kļūst atkarīgi. palīdzētājs kļūst nepieciešams un iegūst varu. tam ir arī vēl viens vērtīgs blakusefekts – palīdzot otram, nav jādomā par to, ka jāpalīdz sev. tu kļūsti kādam nepieciešams un tev nav jārisina savas problēmas. its like paradise!!!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nezinu kā ar ārstiem, bet doma interesanta.

Tādēļ es vienmēr saku, ka jāpalīdz anonīmi! Un tikai!
Starp citu, te nesen runājām par to, ka aizdot naudu nav veselīgi kaut vai tādēļ, ka aizdevēju pēc brīža aizņēmējs sāk ienīst (šis vārds mazliet par spēcīgu, bet īsto neatrodu).

(Reply to this) (Parent) (Thread)

ļoti dabisks naids. jo tas cilvēks ar savu palīdzību ir pierādījis, ka tu pats netiec galā. palīdzība var viegli pazemot. pastāv uzskats, ka tam ir tikai viens risinājums - drīkst palīdzēt tikai tad, ja to lūdz. ja cilvēks ir izlēmis lūgt, viņš ir arī gatavs saņemt palīdzību un gūt no tās maksimālu labumu. kamēr viņš nelūdz, tikmēr palīdzība ir vardarbība.

tā kā stāstā par jēzu, kas klauvē pie durvīm. bet viņš nenāk iekšā, nemazgā grīdu un netaisa ēst un nemazgā drēbes. viņš tikai klauvē. un durvis var atvērt tikai no iekšpuses. tas nav stāsts par jēzu, droši vien. tas ir stāsts par to, ka piedāvāt var vienmēr. bet tas arī viss.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tieši tā, atklāti tikai tad, ja lūdz. Un tas vispār arī tāds slidens ceļš, ja sāk iedziļināties. Visos citos gadījumos anonīmi.
Man gan te bija nesen viens cits variants, bet arī tādi ir.
Vedām vecu onkulīti pie ārsta (praktiski ar varu), onkulītis grieza zobus un meta mums ar čībām, iekrampējās dīvānā un spītējās kā bērns.
Tagad viņam vismaz pareizas zāles ir. Iespējams, ka šī palīdzība arī bija vardarbība. Vispār sarežģīti.

(Reply to this) (Parent)

Es tev izstāstīšu stāstu par meiteni un gliemezīti.
Reiz dzīvoja meitene, kura neprata dzīvot. Un tad viņa saslima un viņai bija jāmirst pēc kāda laika. Un meitene bija ļoti priecīga. Viņai tik un tā nesanāca dzīvot. Viņa gribēja nomirt.
Un tad to uzzināja mamma. Mamma atrada ārstus un visdārgākās zāles.
Viņa bija tik priecīga. Viņai bija cerība glābt savu meitu.
Meita bija tik nikna. Viņa atteicās lietot zāles. Viņa kliedza uz mammu un teica, ka ienīst viņu. Viņa teica, ka tā ir viņas dzīve. Ka viņai ir tiesības uz savu fakino nāvi. Ka viņas ķermenis vairs te nespēj. Ka viņas neviena šūna negrib palikt. Ka viņa ir nogurusi un grib prom. ka mammai nav tiesības izlemt. Ka viņa pat nepajautāja, vai meita grib tās zāles, vai viņa grib dzīvot. Ka mīlēt kādu nozīmē ļaut viņam visu, arī nomirt.
Viņas pārstāja runāt.
Meita turpināja mirt.

Reiz meita gāja pa ielu pēc lietus. Bija tieši maijs, ievas, viss zaļš, skaists, tik mierīgs. Kā pēc lietus. Un uz ielas bija gliemezītis. Maziņš, spīdīgs, skaists. Viņš rāpoja pāri šosejai. Pa šoseju visu laiku brauca mašīnas. Meita paņēma gliemezīti, pārnesa pāri šosejai un priecīgi devās tālāk.

Un tad viņa saprata.

Viņa nebija pajautājusi gliemezītim, vai viņš grib, lai viņu pārnes. Nē. Viņa bija ieraudzījusi skaisto gliemezīti, kurš tūlīt mirs, un instinktīvi metusies viņu glābt.

Es nezinu, ko tieši viņa saprata, varbūt to, ka reizēm pasaule ir ļoti savāda, ka reizēm tev nav taisnība, ka reizēm tu neko nesaproti, ka reizēm tev ļoti vajag, lai kāds pasaka nē un paņem tevi uz rokām.

Tad viņa gāja mājās un daudz runāja ar mammu par gliemezīti. Un viņas abas daudz raudāja.

Nesen viņu satiku. Viņa ir ļoti laimīga. Viņai patīk dzīvot.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Redz kā mēs par vienu tēmu uzrakstījām.
Jā, tas ir labs stāsts. Ļoti!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā!
izlasīju par onkulīti un nodomāju tieši to pašu, ka tas ir tas pats stāsts.

jā. man tagad jāiet un jādara fizisks darbs, lai uzvarētu saviļņojumu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Lai veicas :*

(Reply to this) (Parent)

Es necenšos teikt - ne labi, ne slikti par palīdzēšanu :P
Alkoholiķim arī var palīdzēt katru dienu uzlāpīties, bet kāda ir tā palīdzība?
Neesi kaut kad jaunākā vecumā lasījusi pasaku, kur slinķis līdz braukāja ratiņos un neko nedarīja, bet tad viņu izārstēja ar maizes kukuli, kas pārvietojas.

Un vēlreiz atkārtošu runa nav par palīdzēšanas būtību, bet gan par to, ka mēs dzīvojam, lai mums iekšēji būtu labi. Citiem to nodrošina palīdzēšan, citiem mantrausība. Bet tas nemaina to, ka apmierinātas tiek iekšējās vēlmes.

Var piekrist, ka palīdzēt vajag anonīmi, vai vismaz par to nevajag skaļi klaigāt.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nesaprotu kādēļ Tu man lasi morāli, kas tie vispār par dīvainiem piemēriem?

Tātad, piemērs no dzīves pirms dažām dienām.
Man bija biļete uz Deva Premal un Miten koncertu. Nestāstīšu cik ļoti es to gaidīju, nenoticēsi.
Piebraucu stāvvietā pie Kongresu nama, nebiju vēl noparkojusi mašīnu, kad saņēmu sms. Draudzene (nu, gandrīz draudzene) rakstīja, ka vīrs cietis autoavārijā. Es tūlīt piezvanīju, viņa man jautāja kur esmu, nu, saku - pie Kongresu nama. Iestājas klusums. Es viņai saku, lai stāsta, kas notiek. Izrādās, viņai jābrauc uz slimnīcu, bet nav kur atstāt divgadīgo puisīti. Man kādu sekundi pazibēja prātā sen neredzētu studiju biedru sejas, un blakus viņiem mana tukšā sēdvieta, un tas kā es viņiem zvanu un saku - nebūšu.
Es metu mašīnu apkārt un braucu pēc bērna.
Redzi, es nerunāju par kaut kādu Tevis piesaukto labo darbu darīšanu, lai labi justos (ir jau arī tādi, uzdāvināt kādam uz dzimšanas dienu sen kārotu lietu, piemēram), bet par izšķiršanos palīdzēt, atbīdot savas egoistiskās vēlmes otrā plānā.
Un esi tik laipns. Lasi nevis lai kritizētu, bet lai saprastu. Nu vismaz vienu reizi, lūdzu.
Piedod, az, par spamu Tavā d/g

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Es nelasu morāli. Tas ir mans izteikšanās stils. Tu to vari palasīt, salikt kopā, par to padomāt un beigās paņemt to, kas tev liekas saturīgi sakarīgais.
Morāli lasa tad, kad stāsta, kā vajag darīt, kā ir pareizi darīt, vari varbūt norādīt, kur es to daru?

Zini, ja mēs velkam paralēles ar palīdzēšanu - tad palīdzi negaidot pārlieki lielu pateicību. Tieši tāpat ir arī reizēm runas stils - teikt, ko domā, negaidot, ka kādam tas patiks un par to teiks paldies. Bet tagad padomā vēlreiz - cik bieži manis teiktais ir nesaprātīgs, nepatiess un neliek tev nedaudz par kaut ko aizdomāties?

Tad, kad palīdzot, kādam iedod maizes kukuli, tad viņš ir priecīgs, bet tā palīdzība ir diezgan bezjēdzīga. Bet tad, kad mēģini viņam palīdzēt un paskaidrot, ko darīt, ko iemācīties, lai nopelnītu to maizes kukuli, tad nevienam tas nav vajadzīgs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tu man stāsti par dzērājiem un pasakām.. akdies..
Jā, par to pateicības negaidīšanu esi sapratis, vakar gan vēl šaubījies.
Tevis teiktais bieži nav par tēmu, izriet nevis no manis teiktā, bet kas ienāk prātā.

Vai es esmu kādreiz apgalvojusi pretējo? Kādēļ Tu centies man iestāstīt to, ko es nekad neesmu apstrīdējusi.
Bet ir viena lieta. Nekad, nekad nedrīkst nosodīt kādu par to, ka viņš nevēlas vai nespēj nopelnīt maizes kukuli. Tu nezini kas notiek viņa galvā.
Un Tu nekad nevari zināt, kas notiks Tavā galvā jau pēc brīža. Mēs ne no kā neesam pasargāti, ne no vienas neirozes, gļukozes ;) un psihozes. Tā tas ir, tādēļ mazāk nosodīt un vairāk paklusēt, ir pareizā pieeja visam, kas attiecas uz citiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Tas, ka kāds bieži nevar saskatīt manis teiktā saistību ar tēmu, nenozīmē, ka tas nav par tēmu.
Dod piemērus un es varu parādīt saistību ar tēmu. Jā, saistība bieži vien nav tieši un boldā rakstīta, bet reizēm vajag aizdomāties, jo tikai pašiem domājot, mēs nonākam pie kaut kā, kam mēs paši arī ticam ;)

Redz, tagad tu jau runā par nosodījumu, kaut gan šādu vārdu neatminos pieminam.
Ja skolotājs paklusētu, tad skolnieks neko daudz neiemācītos ;)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Fu, sāk atkal izklausīties pēc kašķa, piedevām svešās mājās. Man kauns no az. Mēs esam galēji pretstati, es neprotu visam sievišķīgi piekrist, tur visa nelaime.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kašķis ir tad, kad cilvēki neloģiski un nesakarīgi apmainās apvainojumiem, bez reāla seguma. Tieši tāpat varam pārvākties arī citur, bet domāju, ka az nav pārlieku lieli iebildumi, jo sliktākajā gadījumā atnāks spams uz epastu.

Un atceries, patiesība nedzimst vienā mirklī. Lai nonāktu pie kaut kā jauna, tad bieži vien ir jāpārcilā vecās lietas, jāpaskatās, kas tur nav labi, jāpārliecina, ka nav labi.
Tagad tu vienkārši uztaisi pieņēmumus - pirmkārt, ka ir kašķis, otrkārt, ka ir publisks kašķis, treškārt, ka ir jāizvairās no publiska kašķa, kas rezultējās ar vienkāršu back-off.
Ko tev jaunu dotu, ja es sēdētu un mātu ar galvu, un ko man jaunu dotu, ja tu sēdētu un mātu ar galvu? Vai tā būtu saruna?
Zini 2 + 2 = 4.
Jā, tā tiešām ir. Piekrītu.
Un 2 + 2 + 2 = 6.
Jā. Tā tiešām ir. Lieliski.

Zini, pirms iešanas gulēt paņem un padomā. Tā - par visu un neko, par to, kas te tik nebija sarakstīts. Un tad rītdien par to uzraksti. Svaigu skaidru galvu. Bez aizvainojuma un aizspriedumiem.

P.s. Būšu ļoti pateicīgs par nesaistītās tēmas piemēru! :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Man ir garlaicīgi. Es gūstu pārāk maz atziņu, izlietojot par daudz laika.

(Reply to this) (Parent)

man patīk jūsu sarunas. kā lielie viļņi jūrā, viens pret otru.
un vēl man patīk cilvēki, kas mīl viens otru. tā kā cilvēki ;]

(Reply to this) (Parent)